Mārīte un Aleksandrs Djačenko sava radošās ieceres īsteno gan mālā, gan šamotā. Viņi veikli veido formas, keramikas masas nemanāmi pārtek viena otrā. Būtiska ir virsmas faktūras, to daudzveidība, bieži arī iekrāsojums.
Aleksandrs darina figurālas kompozīcijas ar cilvēku figūrām, kurās atklājas viņa neizsīkstošā fantāzija, vīrišķais lietišķums, humora izjūta un labvēlīgā attieksme pret pasauli. Nereti viņa darbu ideja rodas no notikumiem sadzīvē vai pat politikā, kas viņa interpretācijā iegūst jaunu pavērsienu, komentāru, taču nekad ne nievājošu. Viņš strādā teju kā tēlnieks, un viņam ir pa spēkam attēlot teju vai visu, pat keramikā atveidot kustības ilūziju un portretu.
Arī Mārīte pievēršas figurāliem darbiem, taču līdztekus tiem darina dekoratīvi ievirzītus traukus (jaunības gados abi pelnījās ar vāžu, krūžu un citu trauku virpošanu), kam ierosme allaž ir gūta dabā, dabas formu daudzveidībā. Tajās atklājas viņas sievišķīgi romantiskais dzīves un dabas tvērums.
Abi mākslinieki rada savu pasauli: optimistisku, vitālu, humora piestrāvotu, neatkārtojamu formu daudzveidībā un oriģinālu. Viņu darbos formu nevar atdalīt no satura, abi ir līdzvērtīgi. Latviešu keramikā līdzīgu meistaru nav.
Informāciju sagatavoja:
Māris Brancis, mākslas maģistrs