Aprīlis

Par mazu daļu garās Brīvības ielas


Aprīļa mēnesī Dobeles novada muzeja kalendārā redzam mākslinieces Inita Vilks gleznu “Brīvības iela”. Tajā redzams košās, saulainās noskaņās attēlots Brīvības ielas posms ar piegulošajām ēkām. Aplūkosim šo gleznā tverto Dobeles daļu rūpīgāk.
Brīvības iela līdz ar tagadējo Viestura ielu ir senākie ceļi Dobeles pilsētas teritorijā, tā visos laikos bijusi viens no svarīgākajiem satiksmes ceļiem, pilsētas galvenā “artērija”. Par ielas nozīmību liecina arī tās sākotnējais nosaukums – Lielā iela. Pirmo reizi šis ielas nosaukums izlasāms 1885. gada Dobeles miesta plānā. Bez Lielās ielas šajā dokumentā minētas vēl tikai sešas ielas – Pasta, Lielā Baznīcas, Mazā Baznīcas, Zaļā, Strauta un Skolas, kā arī Tirgus laukums.
Kaut arī Brīvības ielas novietojums laika gaitā nav mainījies, iela piedzīvojusi dažādas pārveides un rekonstrukcijas. Tā, piemēram, laikrakstā “Zemgales balss” 1939. gadā ziņots, ka Lielā iela tikusi pilnīgi pārveidota, proti, tās agrākais uzbērums norakts un izmantots Bērzes upes piekrastes zemo malu aizpildīšanai. Šo darbību rezultātā iela pazemināta gandrīz par veselu metru. Pārveidošana bijusi nepieciešama, jo iela ietilpusi Jelgavas – Dobeles – Saldus – Liepājas maģistrālē.
Saistībā ar šo pārbūvi, 1939. gadā iela gandrīz piedzīvoja vēl kādu lielu izmaiņu – pilsētas valdē tika domāts par ielas nosaukuma maiņu. Šis ir laiks, kad Kārļa Ulmaņa autoritārais vadoņa kults ir savā zenītā. 29. jūnija valdes sēdes protokolā lasāms sekojošs ieraksts: “Vienbalsīgi nolemj lūgt Valsts prezidenta sekretariāta piekrišanu Lielās ielas pārdēvēšanai par Lielā Vadoņa ielu, sakarā ar patreizējo ielas pārbūvi.”
Savukārt 1940. gada aprīlī Dobeles pilsētas valde jau pieņem citu lēmumu. “Ievērojot dažu ielu nosaukumu neatbilstību tagadējā laikmeta garam un cildinot latviešu nacionālo darbinieku un varoņu piemiņu, valde, atklāti balsojot, vienbalsīgi nolemj pārdēvēt Lielo ielu un daļu Pasta ielas, skaitot no pilsētas centra pāri Bērzes tiltam, par Brīvības ielu.”
Tādējādi skaisto “brīvības” vārdu Dobeles senākā iela iegūst vien divus mēnešu pirms PSRS karaspēka ienākšanas Latvijas terotorijā 1940. gada 17. jūnijā, kad valsts savu brīvību pazaudē.
Jāatgriežas pie aplūkojamās gleznas. Kas ir redzamās ēkas? Gleznas tālākajā labajā pusē redzama ēka Brīvības ielā 9a, kas kalpo kā dzīvojamā māja ar tirdzniecības platībām, arī tagad tajā atrodas apģērbu veikals. Ēka savienota ar Brīvības un Uzvaras ielas krustojumā izvietoto ēku ar Brīvības ielas 9. numuru. Šī ēka celta 18. gadsimtā un tajā ilgstoši – līdz pat 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem darbojies viens no Dobeles pilsētas trim krogiem. Kroga nosaukums bijis likumsakarīgs novietojuma uz Lielās ielas – tas saukts par Lielo krogu. Šobrīd ēkā darbojas automašīnu riepu serviss. Par ēkas senumu liecina tās ārējā forma, taču citas iezīmes, tostarp logi, slēptas zem plastmasas apšuvuma kārtas.
Tālāk gleznā redzams neliels ugusnsdzēsēju depo ēkas stūris. Ēkas pamatakmens svinīgi ielikts jau 1936. gadā, pamati ielieti vien 1939. gadā, ēkas celtniecība pabeigta 40. gados.
Gleznas centrā redzama ēka ar autobusa pieturas zīmi priekšplānā. Šīs dzīvojamās ēkas attēlu rodam arī muzeja krājumā. 20. gs. 50. gados Birutas Štrauss uzņemtajā sniegotajā attēlā redzams, ka ēka savu izskatu līdz mūsdienām saglabājusi nemainīgu.
Gleznas kreisajā stūrī redzama daļa no zaļi krāsotas ēkas Brīvības ielā 3a. Ēka celta 1847. gadā kā Dobeles pagasta nams. Nams piedzīvojis vairākas pārbūves, ap 1908. gadu ēka ieguvusi papildkorpusu. Nams kalpojis kā dažādu iestāžu un organizāciju mājvieta, tajā atradusies Dobeles vakara vidusskola, ceļu policija, šobrīd darbojas “Labā vēsts” un Dobeles Vasarsvētku draudze.
Slavenākā ar šo ēku saistāmā persona, neapšaubāmi ir izcilā latviešu dzejniece Veronika Strēlerte. Šogad atzīmēsim apaļu literātes jubileju, jo tieši pirms 110. gadiem, 1912. gada 10. oktobrī šajā ēkā dzejniece nāca pasaulē. Veronikas Strēlertes tēvs Kārlis Strēlerts bija Dobeles pagasta skrīveris.
Visbeidzot aplūkosim kādu ēkrānšāviņu no Valsts prezidenta kancelejas videomateriāliem. Attēlā redzama arī daļa gleznā tverto namu un interesējošais ielas posms. Redzami Dobeles iedzīvotāji, kas pa Brīvības ielu dodas Bērzes upes virzienā. Šī ir zīmīga diena, jo šeit 1996. gada 21. septembrī atklāt atjaunoto Dobeles Atbrīvošanas pieminekli, kopā ar dobelniekiem dodas arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis (cilvēku grupā ielas kreisajā pusē). Šajā dienā Brīvības iela atgūst svarīgu simbolu, kas simbolizē gan brīvības izcīnīšanu, tās zaudēšanu (pieminekļa saspridzināšana) un tās atkārtotu atgūšanu. Ielai, kuras noslēgumā atrodas šāds brīvības simbols, nosaukumā nevar būt cits vārds kā Brīvība.


Sagatavoja DNM speciāliste
Undīne Krūze
Inita Vilks gleznu. Brīvības iela, 2021.gads






Marts

Anna Kaltigina. Dobeles iela, 2021. gads









Baznīcas iela un tās vecā aptieka


Marta mēnesi Dobeles novada kalendārā rotā mākslinieces Annas Kaltiginas glezna “Dobeles iela”. Kā katru mēnesi, aplūkojam konkrēto, gleznā tverto Dobeles pilsētas vietu, meklējam šīs vietas attēlus muzeja krājumā un ieskatāmies vesturē.
Gleznā “Dobeles iela” ir attēlota viena no Dobeles senākajām un dzīvākajām centra ielām – Baznīcas iela. Priekšplānā redzams afišu stabs, bet aiz tā - trīs ēkas ar adresi Baznīcas iela 12, kurās šobrīd atrodas audumu un šūšanas piederumu veikals, gaļas veikals, aptieka un bērnu preču veikals.
Pats ielas nosaukums, protams, izriet no ielas novietojuma blakus Dobeles evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Taču nosaukums ne vienmēr bijis šāds – sākotnēji iela dēvēta par Lielo Baznīcas ielu (jo baznīcas otrā pusē bijusi arī Mazā Baznīcas iela), tad nosaukums novienkāršots uz Baznīcas ielu (jo Mazā Baznīcas iela tika apvienota ar Tukuma ielu un kopā izveidoja tagadējo Uzvaras ielu), 1935. gadā iela pārdēvēta par Aizsargu ielu, bet, ienākot Padomju varai, tā kļuva par P. Stučkas ielu. 1990. gadā iela atguva savu nosaukumu un atkal ir Baznīcas iela.
Bet kā ar gleznā tvertajām ēkām? Senākā no tām ir Vecā aptieka, kurā šobrīd atrodas šūšanas piederumu veikals vienā pusē un gaļas tirgotava otrā. Aptieka šajā ēkā sākusi darboties jau 1806. gada 6. decembrī. Koncesiju Dobeles pirmās aptiekas atvēršanai no Kurzemes guberņas pārvaldes saņēma Jelgavas sudrabkaļa dēls provizors Maune. Līdz 1939. gadam tai bijuši dažādi īpašnieki: jau pieminētais provizors Johans Gothars Maune (1806-1813), ķirurgs Johans Pēters Matejs (1813-1815), provizors Georgs Gotfrīds Rībens (1815-1821), Dr. med. Ludvigs Otto (1821 – 1824), provizors Konstantīns Alberts Brenners (1825-1849), K. Brennera atraitne (1849-1851), provizors Alberts Konstantīns Brenners (1851 – 1878), provizors Konstantīns Brenners (1878-1886), provizors Valentīns Grenctāls (1886 – 1928), V. Grenctāla mantinieki: provizors Vladimirs Mamonovs, Eiženija Hansli (dzimusi Mamonova) un Aleksandra Mozere (dzimusi Mamonova) (1928- 1931) un provizors Vladimirs Mamonovs (1931 – 1939), tālāk aptieka turpinājusi darbību dažādos formātos – gan kā a/s “Utag” (vācu okupācijas laikā), gan kā pašvaldībai piederoša iestāde, bet Padomju okupācijas gados aptiekas tika nacionalizētas un pakļautas Galvenajai aptieku pārvaldei (GAP), tā tas notika arī ar Dobeles veco aptieku.
Deviņdesmitajos gados ēkā atradies grāmatu veikals “Apogs”, veikals “Dāvis” un janiešu centrs. Pēc jauniešu centra pārvietošanas uz ēku Tirgus laukumā 2a, tā vietā atvērusies šūšanas darbnīca.
Dobeles aptiekā no 1905. gada līdz 1930. gadam strādāja aptiekārs Artūrs Dassels, (Daselis) kura ģimene 1939. gadā repatriējās uz Vāciju. Taču aptiekāra dēls Edgars, kurš pēc repatriēšanās dzīvoja Bādenē, bet vēlāk pārcēlās uz Bavāriju, savās jaunības dienu atmiņās daudz vietas atvēlējis tieši Dobelei un īpaši – Vecajai aptiekai. Līdz smalkumiem raksturojis aptiekas nama iekārtojumu, dārzu, viesu uzņemšanas tradīcijas. Viņš raksta par laiku, kad aptieku vadījis Valentīns Grenctāls, kas atmiņās tiek dēvēts par onkoli Valentīnu. Nedaudz ielūkosimies šajās atmiņās:
“Šīs īsti kurzemnieciskās mazpilsētiņas vidū uz galvenās ielas atrodas tik pazīstamā vecā aptieka. Tā ir vienkārša, gara celtne ar augstu jumtu, žilbinoši baltu aizskaru rotātu logu rindu. Ieejas durvju priekšā akmens flīzes. Pašas smagās, kokā grieztās durvis ar spožo misiņa kliņķi un vecmodīgo, pavelkamo “nakts zvaniņu” augšā kā stilīga aube rotā pusapaļš lodziņš ar vēdekļveida stikliem.
Ieejas priekšā kāda ļoti veca liepa, mīļi sargājot, pleš savu plašo sazarojušos lapotni pār šo cienījamo māju.
Pārkāpjot slieksni, jūs nonākat pustumšā priekštelpā. Pa labi ir aptieka, stikla durvis ved uz visai omulīgu aptiekāra dzīvokli. Spožā saules gaisma ieplūst caur spoguļtīrajām rūtīm mājīgajās istabās. Omulīgas labsajūtas atmosfēra apņēma ikvienu, kam, tajos vecajos, labajos laikos, bija lemts pavadīt šajā vecajā aptiekā harmonisku dienas nogali. Mazā, vienkārši un atbilstoši iekārtotā priekšistaba ļauj iemest skatu blakus esošajā lielajā ēdamistabā, kura ir pilnīgi aizpildīta ar garo, noapaļoto ēdamgaldu un daudzajiem krēsliem. Uz maltītēm šeit sapulcējās visi mājnieki – namatēvs un namamāte, uz ilgāku laiku atbraukušie ciemiņi, jauniņā saimniecības vadītāja un aptiekas darbinieki. Allaž kupls priecīgu ēdāju pulciņš. Ēsts tika labi un bagātīgi, viss garšoja lieliski. Netika taupīti ne sviets, ne skābs krējums. Virtuve un pagrabs sniedza visu, kas bija novākts skaistajā augļu un dārzeņu dārzā. Mājputni gādāja par to, ko katlā likt. Ik gadus arī trekna cūciņa stallī gādāja par to, lai mazliet izlutinātajai sabiedrībai pie galda, netrūktu desu, speķa un šķiņķu. Vasarās uz vakariņu galda nedrīkstēja trūkt spēcīgās lauku rupjmaizes ar svietu un atspirdzinošās, ar krējumu krietni sajauktās “skābputras”. Lai cik cieši šī telpa arī nesaistījās ar ēšanas baudu, pēc maltītēm tur vairs neuzturējās. Mājīgumu un omulību piedāvāja daudzās pārējās istabas. Mahagoniju mēbeles, stūra dīvāni, ovāli galdiņi un ērti, polsterēti krēsli radīja jaukus stūrīšus lasīšanai, rokdarbiem, vai apcerīgai sarunai divatā krēslas stundai iestājoties. Gluži neparasts bija atzveltnes krēsls ar trīs roku balstiem. Šī ļoti senlaicīgā mēbele bija tik savdabīgi uzbūvēta, ka tajā varēja vienlaicīgi sēdēt trīs personas un vidū uz grozāmajiem roku balstiem, kā mazs galdiņš atradās pulēta, ar inkrustāciju rotāta koka plāksnīte. Šis sēdeklis stāvēja lielās dzīvojamās istabas vidū, vienreizīgi pievilcīgs un no viesiem sevišķi iemīļots. Mūzikas istaba ar lielisko flīģeli harmoniski noslēdza visu istabu rindu un piešķīra dzīvokļa iekārtojumam īpašu toni. Visur acis priecēja krāšņi zaļie augi un ziedošas puķes.
Cauri saulainai stikla verandai, kurā šaurākā lokā mēdza iebaudīt rīta un pēcpusdienas kafiju varēja nokļūt krāšņajā, plašajā dārzā, kurš kā parks noslēdzās ar Filozofu aleju un skatu uz veco Bīlenšteina īsti kurzemniecisko lauku pastorātu. Plašus zālājus pārtrauca koptas puķu dobes un priecēja skatītāju ar raibo krāsu krāšņumu. Mazs zivju dīķis bija romantiski paslēpies vecu koku ēnā un daudzi celiņi starp jāņogu un ērkšķogu krūmiem vilināja uz kārtīgu pastaigu pa brīnumskaisto, lielo dārzu – parku. Kurš bija tas cilvēks, kurš piešķīra vecajai Dobeles aptiekai to omulīgo, labvēlīgo atmosfēru? Kas deva tās dzīvei tās bagāto saturu? Tie biji divi labestīgi, vērtīgi cilvēki, no kuriem izstaroja reti sastopams, izlīdzināts, iekšķīgs miers, priecīgs noskaņojums un klusa sirsnība. Vecais bezbērnu atraitnis Valentīns Grenctāls – aptiekārs un, šīs - nu zudušās paradīzes no sen aizgājušiem laikiem - īpašnieks un viņa brāļa meita Elza, lielās, bagātās mājsaimniecības neierobežotā aprūpētāja.
[Pateicoties] Dobeles aptiekas viesmīlībai, daudzi baltiešu talanti mūzikas un literatūras laukā, sakarā ar sarīkojumiem vācu skolā vai draudzē, uzskatīja apmešanos tajā par gluži saprotamu lietu. Bieži notika dziesmu vakari, baznīcas koncerti un priekšnesumi. Pazīstamā baltiešu rakstniece Mia Munier – Vroblevska lasīja priekšā no saviem darbiem, iemīļotais dziedātājs ar lautu Vulfiuss uzstājās arī Dobelē. Savās turnejās pa Baltiju mūsu mazpilsētiņu neaizmirsa arī ļoti talantīgā un meistarīgā lirisko dzejoļu un klasisko balāžu pasniedzēja Herta Burmeisteres kundze. Viņi visi un vēl dažs labs cits goda viesis tika mīļi uzņemti un labprāt brauca atkal. Tā bija tā pastāvīgā apmešanās vieta Dobelē, kurā ikviens uzreiz labi jutās. Viņu rīcībā bija viss, kas kalpoja garīgai ierosmei – sākot kaut vai ar lielajiem grāmatu skapjiem un brīnišķīgo flīģeli. Ikviens varēja lasīt un muzicēt pēc sirds patikas. “
Tekstā autors plaši gremdējas atmiņās par idillisko Vecās aptiekas sadzīvi, darbiniekiem, dārzu, viesiem utt. Vecā aptieka šajās atmiņās tēlota kā neliela oāze. Savu stāstījumu aptieķnieka dēls noslēdz melanholiski: “Neizdzēšamas pēdas atstāja niknas kara vētras un pasaules notikumu drūmās ēnas smagi satricināja arī šo mazo zemīti – Dievzemīti. Pazemībā un pateicībā par piedzīvotajiem laimīgajiem laikiem, sēras un dziļas sāpes pārdzīvoja arī Vecā aptieka.”
Vecās aptiekas ēka vismaz ārēji aptuveni saglabājusi savu vēsturisko apjomu, pēdējo reizi tā pārbūvēta 1996. gadā, kad pret ielu vērstajā fasādē parādījušās papildus durvis kaut arī vēsturiski šeit bijusi tikai viena ieeja.
Aptieka šajā adresē – Baznīcas 12 – atrodas arī šobrīd, te mūsdienās darbojas Mēness aptieka, kas izvietota vecās aptiekas ēkas galā, divstāvu ēkā. Skatot 19. un 20. gs. mijas Dobeles pastkartes, redzams, ka šis apbūves posms jau sākotnēji bijis vecās aptiekas piebūve, tobrīd gan vienstāva. Dobeles novada muzeja krājumā rodama arī 1960. gadā uzņemta fotogrāfijas kopija (autore Biruta Štrauss), kurā redzams, ka aptiekas gals jau ir divstāvīgs un otrā stāva augstumā lasāms uzraksts “Aptieka”.
Arī trešā gleznā nojaušamā ēka, kurā šobrīd atrodas bērnu preču veikals nebūt ne vienmēr bijusi tāda kā mūsdienās. Vēl 1976. gadā no baznīcas torņa uzņemtajā fotogrāfijā labajā apakšējā stūrī labi aplūkojamas šodien apskatītās celtnes. Fotogrāfijā redzams, ka arī trešā no tām sākotnēji bijusi vienstāvīga. Ēkā, tā pat kā mūsdienās, galvenā bijusi tirdzniecības funkcija - agrāk šeit tirgoti audumi, bijis arī skaistumkopšanas salons. Otro stāvu ēka ieguvusi jau 21. gadsimtā.
Apskatītajā ielas posmā varbūt vairs neskan flīģelis un neaug jāņogu krūmi, taču dzīve šeit kūsā joprojām - jāņogu krūmu vietā top jaunais bērnu laukums, arī aptieka, lai arī cita un nobīdīta uz piebūvi, turpat vien ir, netālu no aptiekas dārza/parka mūsdienās tapusi vēl viena – katoļu baznīca (kā jau Baznīcas ielā pienākas). Dzīvības netrūkst - galu galā, reiz šī dēvēta par Dobeles galveno ielu.
Sagatavoja
DNM speciāliste
Undīne Krūze

Februāris

Jānis Jansons. Dobeles pils mūri, 2021. gads.









Romantika, ainaviski skati un praktiskās vajadzības


Dobeles pilskalns ir mūsu pilsētas sākumpunkts. Tā ir vieta, kur sākotnēji atradusies zemgaļu koka pils, bet vēlāk tapusi pilsētas ainavai neatņemamā mūra pils. Teju 700 gadus tā šeit piedzīvojusi dažādas pārbūves un ziedu laikus, postīšanas un drupu periodu un nu arī savu mūsdienu renesasni.
Ieskatoties Dobeles novada muzeja 2022. gada kalendārā, kurā katru mēnesi rotā kāda muzeja rīkotā mākslinieku plenēra glezna, redzam, ka februāri pavada mākslinieka Jāņa Jansona glezna “Dobeles pils mūri”, kurā attēlota pils austrumu piebūves daļa, tādēļ šī mēneša publikācijā pievērsīsim uzmanību gleznā attēlotajai pils daļai un lūkosim, kā šī vieta attēlos tverta agrākos laikos.
Iecienīts rakurss
Ieskatoties Dobeles novada muzeja krājuma fotogrāfijās, redzam, ka šis attēlošanas leņķis bijis izteikti populārs fotogrāfu vidū – atrodam vairākas dažādu gadu fotogrāfijas, kas attēlo tieši šo pils daļu. Tas daļēji skaidrojams ar kapelas austrumu piebūves salīdzinoši labo saglabātības pakāpi un romantisko noskaņu. Šajā daļā labi saglabājušās kāpnes, kuras bijušas izmantojamas vēl ilgi pēc pils pārvēršanās drupās. Galu galā - tieši šī ir tā vieta, kas ļāvusi nokļūt augtsāk un baudīt ainavisko skatu uz Bērzes loku un pilsētu arī laikā, kad pilij vairs citu funkciju nebija.
Kur ķeizari kājām iet
Austrumu piebūves kāpnes jau pirmās brīvvalsts laikā izmantotas, lai piekļūtu augstāk izveidotajam, no metāla režģa konstruētajam skatu laukumam. Starp citu – arī šobrīd, uzkāpjot pils jumta terasē, vienā no logailēm saglabājusies vecā skatu laukuma dzelzs detaļa. Senatnē gan šīs šaurās kāpnītes pils ļaudis vedušas ne tikai skaistus skatus baudīt - proti, tās vedušas arī uz tualeti. Daudz fotogrāfētā un gleznotā, romantiskā paskata izbūve patiesībā ir ļoti praktiskas nozīmes veidojums.
Arhitekts un būvpētnieks Ilmārs Dirveiks, rakstot par viduslaiku piļu tualetēm savā rakstā “Cēsu ordeņpils tualetes”, Dobeles pils izbūvi min kā labi saglabājušos piemēru.
Ekskursijās vai runājot ar interesentiem, šo vietu nereti dzird saucam par danskeru, taču jāatgādina, ka danskers nebūs precīzākais apzīmējums. Par danskeriem sauc apjomīgas no galvenās ēkas izvirzītas būves, ko varēja sasniegt, izmantojot uz balstiem vai arkām paceltu konstrukciju. Parasti danskers tika būvēts virs kādas ūdensteces un vienlaikus varēja tikt izmantots kā cietums, noliktava, preču piegādes vieta un būtiska aizsardzības būve. Dirveiks raksta: “Runājot vai rakstot par viduslaiku piļu tualetēm, tieši apzīmējumu “danskers” kļūdaini lieto visbiežāk, ar to saprotot jebkuru pils tualeti.”
Tad kā raksturot Dobeles pils mazmājiņas izvirzījumu? Jau minētajā rakstā būvpētnieks raksta par tualetes tipu, kas raksturojams kā erkera un vertikālas šahtas kombinācija ārsienai izveidojot rizalītu (izvirzījumu visa fasādes augstumā). “ Tualetes piebūve ziemeļu pusē pie ārsienas pilnā apjomā saglabājusies Dobeles pilī. Virs sēdvietas līmeņa šahtai ir uz augšu vērsts atsevišķs kanāls. Hronoloģiski vēlāki, mūsdienās atjaunotā veidā apskatāmi piemēri ir divi tualešu rizalīti, kas piebūvēti Bauskas pils jaunās palasta daļas ziemeļu fasādei (1596).”, raksta Ilmārs Dirveiks.
Lai baudītu skatu – jānosargā kāpnes
Kad noskaidrotas attēlos un gleznās redzamās pils daļas funkcijas, interesanti atskatīties arī uz centieniem kāpnes un piebūves mēģināt nosargāt no pilnīgas sabrukšanas. Un šādu centienu šeit bijuši vairākkārt.
Zinātniskajā atskaitē par 1958. gadā izpildītajiem restaurācijas darbiem lasām, ka cita starpā nostiprināta arī mūsu šodien apskatītā vieta – pils kapelas austrumu piebūves kāpnes. Šajā pašā dokumentā minēts, ka iepriekšējo reizi pils mūri stiprināti ap 1932. gadu.
Vēl pirms tam šo vietu centies nosargāt arī Dobeles mācītājs Augusts Bīlenšteins un šeit pasūtījis veikt pirmos konservācijas darbus 19. gadsimta beigās.
Savukārt, runājot par mūsdienām, jāmin, ka 2009. gadā šo vietu palīdzējis saglabāt arī dobelnieks, pazīstamais advokāts Andris Grūtups, kas sniedzis finansiālu atbalstu trepju, izbūvju un toreizējā skatu laukuma sakārtošanā. Par viņa ieguldījumu liecina ārsienā iestiprinātā piemiņas zīme.
Visbeidzot – šobrīd pils piedzīvojusi savu mūsdienu atdzimšanu un mūri veiksmīgi iekonservēti, bet skaisto skatu iespējams baudīt no drošās pils jumta terases.
Logailēs degošās darvas mucas
Un nobeigumā ir vērts ieskatīties kādā interesantā jurista, dzejnieka un ceļojumu aprakstu autora barona Ulriha Heinriha Gustava fon Šlipenbaha Dobeles pilsdrupu aprakstā, kurā viņš raksturo arī uzkāpšanu pa vītņu kāpnēm pilsdrupās un kādu interesantu Jāņu nakts tradīciju, kas esot piekopta Dobelē. 1807. gada izdevumā “Nordischer Almanach fuer das Jahr 1807” lasāms: “Starp visām vecajām Kurzemes pilīm, ko es zinu, izņemot Kuldīgu, Embūti un Alšvangu, Dobeles pilij no ūdens puses ir visromantiskākais novietojums. No pirmās mājas miestā pretī Dobeles kroņa muižai ir aplūkojama Bērze, kas šeit kļūst arvien platāka un dziļāka, pilskalna pakājē vijas caur pamežu, tad kā ezers izplešas pirms dzirnavām un putodama gāžas ūdenskritumā. Tad skats novēršas uz zaļajām pļavām un pakalniem, kas lielākoties apbūvēti ar jaunām ēkām, tās visapkārt ietver kā katls; no upes puses skatiens pārvietojas uz augstākā pakalna virsotni, kur atrodas vecās pils skaistās drupas; tā skatiens ilgi ar prieku klīst pa skaisto ainavu. […] Augstie mūri dažās vietās vēl ir diezgan labi saglabājušies , arī drupu iekšpusē sienas vēl daļēji saglabājušās un rāda kādreizējā iekārtojuma pēdas: siju, sienas skapju un kāpņu paliekas. Pirms nepilniem simts gadiem pilsbaznīcā vēl tika noturēti dievkalpojumi. Pilsbaznīca līdz mūsdienām visspēcīgāk ir turējusies pretī laika zobam; mazākais, augstās krusta velves vēl saglabājušās diezgan pilnīgi. Vietās, kur velves sākas no sānu sienām, tās balsta mazi, no zaļgana, marmoram līdzīga akmens izcirsti nesošie akmeņi. […] Zem baznīcas, kur domājams, atradās garīdznieku dzīvokļi, pa dažiem akmeņiem, kas izvirzīti no mūra, var sasniegt vītņu kāpnes, kas ved uz torni. Tas ir tik pat augsts, cik baznīcas griestu velve; man izdevās šo augstumu sasniegt un tiku bagātīgi atalgots ar varenu skatu. Jāņos pēc vecas tēvzemes paražas torņa logu ailās tiek ieliktas un aizdedzinātas darvas mucas. Tam vajadzētu būt skaistam, pacilājošam skatam, kad klusā vasaras naktī šīs cienījamās akmens masas apspīd liesmas […].
Lūk, šodien apskatītā pils daļa vienmēr kalpojusi interesantiem mērķiem. Šobrīd, kad pilī notiek ekskursijas, dobelnieki, kas atnāk izbaudīt pils jauno veidolu, nereti piemin dažādus notikumus, kas piedzīvoti šaurajās vītņu kāpnītēs: kāds te norunājis randiņus, cits pārlaidis kādu bastoto stundu, bet vēl kāds lavījies zaļumbaļļu laikā noslēpt kopā ar klasesbiedriem nopirkto alu.
Daudz stāstu vienam pils stūrītim. Bet cik bieži iemūžinātam! Svarīgākais no stāstiem, šķiet, ir tas, ka vakaros, paejoties pa Dobeli šobrīd, minētajās logailēs gaisma spīd nepārtraukti, ne tikai Jāņos un ne no darvas mucām.
Sagatavoja DNM speciāliste
Undīne Krūze

Janvāris

Dobeles vēsturiskais Tirgus laukums


Dobeles novada muzejs šajā gadā uzsāk ikmēneša publikāciju sēriju, kuras pamatā ir pagājušajā gadā muzeja rīkotajā plenērā tapušās gleznas. Plenēra darbos attēloti dažādi Dobeles skati 11 mākslinieku redzējumā. Plenēra laikā tapušās gleznas ir pamats arī Dobeles novada muzeja 2022. gada kalendāram - katru mēnesi viens darbs pavadīs mūs ikdienas gaitās. Vai nebūtu interesanti ko vairāk uzzināt par šo gleznu, attēloto vietu un tās vēsturi? Katra 2022. gada mēneša vidū publicēsim konkrētā kalendāra mēneša gleznu, mūsdienu fotogrāfiju ar gleznojumā attēloto Dobeles skatu un vēsturiskus attēlus no Dobeles novada muzeja krājuma.
Janvāri rotā mākslinieces Laines Kainaizes darbs “Vēsturiskais Tirgus laukums”, kurā Dobeles pilsētas centrālais laukums attēlots neparastos toņos. Taču šādas neierastas pārvērtības Tirgus laukumam nav nekas svešs – arī reālajā dzīvē, ne tikai gleznās, laukums piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas.
Tirgus laukums ir radies un veidojies kopā ar baznīcu, kas ir centrālā Dobeles pilsētas ass un neatraujams elements arī Tirgus laukuma stāstā.
1495. gadā pēc ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga pavēles Dobelē uzcēla baznīcu, piešķirot tai draudzes un tirgus tiesības.
Gadsimtu gaitā ap baznīcu veidojās kapsēta, ko no pārējās pilsētas nodalīja baznīcas valnis. Kad 1864. gadā tika veikti baznīcas pārbūves darbi, izmainījās arī dievnama apkārtne. 1865. gadā baznīcas laukumā nolīdzināja kapu kopiņas.
Mācītājs Augusts Bīlenšteins par Tirgus laukuma paskatu 19. gs. vidū raksta, ka slapjos pavasaros un rudeņos tirgus laukums bija pārklāts neizbraucamiem dubļiem un tirgus sievas, kurām vajadzēja iepirkt pārtiku, dabūja līdz tai nokļūt ejam tikai ūdenszābakos.
20 gs. sākumā Dobelē būvē daudz namu, tajā skaitā pirmo trīsstāvu ēku Viestura ielā 1. Apaļo akmeņu bruģis klāja Tirgus laukumu.
30. gados Tirgus laukums piedzīvoja pirmās, bet noteikti ne pēdējās lielās pārmaiņas 20. gadsimtā. Pilsētas valde kopīgi ar draudzi pieņēma lēmumu paplašināt Tirgus laukumu. Tika paredzēts norakt valni un celt jaunu žogu. “Dobeles balss” 1930. gada 21. aprīlī rakstīja: “Pavisam noraks vaļņa joslu gar Tirgus laukumu 118 metru garumā un gar Baznīcas ielu 121 metru garumā un caurmērā desmit metru platumā. […] Rakšanas darbi atklājuši interesantas vecu kapu vietas, kur ap pēdu vaj pustrešas pēdas zemē atrasti rindās citi pie cita cilvēku skeletu atliekas. Līdz šim izrakti vairāk kā 20 galvaskausi un ļoti daudz citu skeletu atlieku. Vietām zeme kaulu pārpildīta. […] Rakšanas darbos noskatās daudz ziņkārīgo. Notikušas no ētiskā viedokļa arī nevēlamas parādības. Vairākus galvaskausus Dobeles pusaudži – klaidoņi sākuši izlietot kā bumbas un izvazājuši pat atklātās ielās. Tā pat nevērīgi izvazāti kauli. Tikai uz vairāku draudzes locekļu protestu, rakšanas darbu vadītāji tad arī izpildījuši kristīga cilvēka pienākumu un trūdus aprakuši.”
Padomju varas gados Tirgus laukums zaudē tirgus funkciju un 1951. gadā to pārdēvē par Padomju laukumu. 1960. gadā notika laukuma pārbūve - izplēsts vecais tirgus bruģis un veidota asfaltēta iela. Laukumā 1961. gadā atklāj V. I. Ļeņina pieminekli, bet vēl pēc trīs gadiem tiek izveidota Varoņu aleja ar Dobeles rajonā kritušo Padomju Savienības varoņu fotogrāfijām vitrīnās. 1965. gadā pie Ļeņina pieminekļa tika iekārtots skvērs.
Atzīmējot Lielās Oktobra revolūcijas 70. gadskārtu, 20. gs. 80. gados, laukumā notiek vērienīga pārbūve. Tās veidošanā savus spēkus ieliek Suvorova, Auru kolhoza, Bēnes sovhoza un Lielā Oktobra 60. gadadienas saimniecības ļaudis, 10. pārvietojamā mehanizētā kolonna, rūpnīcas „Spodrība” strādnieki un citi. Iela tika likvidēta, izbūvēti gājēju celiņi, veidots piemiņas ansamblis.
1987. gada 3. novembrī laukumā atklāj piemiņas ansambli-memoriālu sešiem novadniekiem- 1905. gada revolūcijas dalībniekiem. Pārbūves autori ir arhitekti Jānis Dripe, Arno Heinrihsons, tēlnieks Oļegs Skarainis. Bronzas bareljefos attēloti Jānis Beika (1889-1941), Dāvids Beika (1885-1946), Roberts Eihe (1890-1841), Vilis Dermanis (1870-1938), Jānis Lencmanis (1881-1959) un Rūdolfs Endrups (1878-1942). Bareljefu vērtība toreiz sasniedza 480 tūkstoši rubļu. Memoriāla kopējās izmaksas sasniedza 235 tūkstošus rubļu.
Pārskatot periodiku, atrodami ne mazums skarbu viedokļu par memoriālu, ko tauta dēvēja par “skābbarības bedri”, piemēram, laikraksta “Zemgale” 1990. gada 21. jūnija numurā lasāmas šādas žurnālista Gunāra Birkmaņa rindas: “Pa slīpo, sadomāto ietvi bijušā laukuma vietā abos virzienos iet kājāmgājēji, pukodamies un uzmanīgi zem kājām skatīdamies. Kur nu skatīties uz memoriālu, skaties, ka tikai uz slīpumiem neapmet kūleni. Katrreiz, iegriežoties Dobelē, es cenšos vērot cilvēku reakciju uz memoriālu. Patiesībā, lai to aplūkotu, ir jānolaižas lejup pa īpašiem celiņiem, jo aplūkot to var, atrodoties tikai memoriāla vidū. Ne reizes es neredzēju kādu ejam pa šo ceļu. […] Memoriāla pompozuma mērķis nav noslēpums: skaidri apjaušams nolūks niecināt, neitralizēt Dobeles centra galveno dominanti - senlaicīgo, stalto Dievnamu. Tas duras acīs un aizskar garāmgājējus. Un kam tad īsti vajadzīgs šis pieminekļbūves šedevrs? Kādas tautas gara bagātināšanas lādiņu tas sevī nes? “ Tieši memoriāla arhitektoniskais risinājums kritizēts visvairāk, taču netrūkst arī jautājumu par bareljefos iemūžināšanai izvēlēto personu patieso cildenumu. Mainoties politiskajai iekārtai, un jau sākotnēji esot stipri pretrunīgam objektam, memoriāls ilgi laukumā nebija jāpacieš.
1990. gada 28. septembrī ar 19. sasaukuma 4. sesijas lēmumu rajona deputāti nolēma „atzīt par spēku zaudējušu LKP Dobeles RK biroja un Dobeles rajona izpildkomitejas 1983. gada 21. marta lēmumu Nr.66 „Par Dobeles novada revolucionārās kustības un ievērojamu partijas un padomju darbinieku piemiņas saglabāšanu” un ieteica „Dobeles pilsētas izpildkomitejai izlemt jautājumu par bareljefu turpmāko izmantošanu”. Bareljefus noņēma. Starp citu, tā arī nav zināms, kur tie palika. Šī paliks kā viena no Tirgus laukuma vēstures mīklām.
1991. gadā Tirgus laukums atgūst savu seno nosaukumu. Savukārt mūsdienās pēc vērienīgas rekonstrukcijas Tirgus laukums pilsētas centrā ir atguvis savu vēsturisko izskatu, atbilstošu 20. gs. 30. gadiem, kad tur notika rosīgā tirgošanās. Pilsētas centrālais laukums ieguvis savu tagadējo, nu jau ikonisko formātu – ne ar vienu citu pilsētu nesajaucamo akas strūklaku un mazākajām ūdens straumītēm, kas izšaujas no raupjā bruģa. Ne uzbērumi, ne bedres vai memoriāli, netraucē pilsētnieku gaitām.
Dobeles novada 2022. gada kalendārā gan janvāri, gan decembri rotā Tirgus laukuma skati. Un tas nav nejauši – šogad aprit jau 10 gadu, kopš laukumā iedzīvinātas strūklakas. Šķiet, ka tikai nupat taču tās atklāja, vai ne? Tirgus laukums atkal pilda savu galveno funkciju. Ne revolucionāri, ne Ļeņins, ne automašīnām braucama iela vai “skābbarības bedre”, bet atkal vieta, kur tirgoties, sanākt kopā, priecāties.
Sagatavoja DNM speciāliste
Undīne Krūze

Laine Kainaize. Vēsturiskais Tirgus laukums, 2021. gads