Par patiesību un cerību. Lielauces baznīca.
Augusta mēnesī muzeja uzmanība vērsta Lielauces virzienā, kurā atrodas Lielauces baznīcas drupas un aktīva vietējo iedzīvotāju kopiena šo vietu pakāpeniski atkal ceļ laukā no aizmirstības. Vēl pirms dažiem gadiem iebraucot Lielaucē no Auces puses, tikai labi ieskatoties varēja pamanīt krūmos ieaugušās drupas – Lielauces baznīcu. Nu, pateicoties biedrības “Lielauces attīstībai” darbībai, drupas attīrītas no apauguma un tiek aktīvi strādāts arī pie baznīcas vēstures izpētes. Domājot par novada baznīcu aktuālā stāvokļa fiksēšanu un foto uzņemšanu krājuma vajadzībām, muzeja speciālisti uz katru novada baznīcu dodas reizē norunājot tikšanos arī ar draudzes pārstāvjiem. Tā kā Lielauces draudze tika likvidēta 20. gs. 50. gados, tikšanās norunāta ar biedrības “Lielauces attīstībai” valdes priekšsēdētāju Ivaru Bušmani, kas tieši šobrīd nodarbojas ar baznīcas vēstures nezināmo lapaspušu aizpildīšanu. Šādu lapaspušu līdz šim bijušas gana daudz.
Iepazīstoties ar literatūru, kas veltīta Lielauces baznīcas vēsturei, vismulsinošākais ir jautājums par baznīcas celšanas gadu. Pētnieki dažādos izdevumos norāda dažādus 18. gs. pirmās puses gadaskaitļus. Pēc rūpīga arhīvu materiālu izpētes darba, Ivars Bušmanis nu atrisinājis šo jautājumu. 1744. gada 9. jūnijā ticis likts baznīcas pamatakmens un baznīca pabeigta pusotra gada laikā ( 1744.-1745. gads).
Apmeklējot baznīcu mūsdienās, redzamas drupas, kuru ārsienās labi saskatāmi šķembu atstātie nospiedumi – Otrā pasaules kara atskaņas. Torņa mūri un sakristejas sienas ir gājušas bojā, bet draudzes telpas un altārdaļas sienas turas pretī laika zobam. Altāra daļu no draudzes telpas nodala plata pusloka arka. Fragmentāri saglabājies arī altārdaļas un sakristejas grīdas segums – divkrāsu māla flīzes. Par apkārt esošo kapsētu liecina daži saglabājušies krusti un torņa ieejas pusē arī divas kapaplāksnes.
Mūsdienās redzamā baznīca nebūt nav pirmā Lielaucē. Baznīcas celšana bijusi paredzēta jau 1567. gada hercoga recesā. Būvniecību līdz 1570. gadam pabeidzis Lielauces lēņu muižas īpašnieks Gerts fon der Reke. Šai koka guļbūvei vēl nav bijis tornis, zvans karājies zvanturī pie ieejas durvīm.
1637. gada vizitācijā atzīts, ka nepieciešams jauns dievnams, bet līdzekļu trūkuma dēļ, tomēr iztikts tikai ar vecās ēkas remontu. 1665. gadā baznīca jau atzīta par pussabrukušu. 1699. gadā par hercoga līdzekļiem Lielaucē tiek uzcelta jauna baznīca – ar kārniņu jumtu un torni ar salmu jumtu. Šai baznīcai bijuši nedroši pamati, tādēļ drīz vien nācies sienas nostiprināt ar kontrforsiem. Vēl pēc vairāk kā trīsdesmit gadiem – 1730. gadā lemts, ka jābūvē jauna baznīca. Šeit tad arī sākas neskaidrības baznīcas vēsturē, jo dažkārt lēmuma gads minēts kā jaunās baznīcas būvniecības gads. Taču kā noskaidrots šobrīd – būvniecība tomēr uzsākta vēlāk – pieminētajā 1744. gadā.
1848. gadā baznīcā remontēts jumts un griesti – uzlikts skaidu klājums. No Lielauces muižas dotajiem materiāliem 1864. gadā tika uzmūrēts jauns tornis. Būvdarbus vadījis krodzinieks Lūkass.
Pirmā pasaules kara bojājumus draudze novērsusi līdz 1930. gadam. 1936. gadā tika paplašināta sakristeja.
Diemžēl Otrā pasaules kara laikā baznīca ļoti cieta. Lielauces teritorija atradās Kurzemes katla frontes līnijā - baznīca tika sapostīta, lai pretinieki no tās torņa nevarētu koordinēt lielgabalu šāvienu trajektorijas. Vēl mūsdienās labi saskatāmas bumbu atstātās bedres netālu no baznīcas torņa vietas – te piezemējušies tornim netrāpijušie šāviņi. Taču tie, kas trāpīja, torni sagrāva, tas gāžoties sagrāvis 1/3 jumta un griestu, ērģeles ar luktu, kroņlukturus, veco altārgleznu un baznīcas solus. Brūkot tornim, zvans bija nokritis drupās, taču brīnumainā kārtā nebija saplīsis. Tas šobrīd atrodas Vecauces baznīcā.
Pēc kara draudze vēl centās dievnamu glābt un altārdaļai tika salabots jumts, iestikloti daļa logu. Lielaucnieks Aivars Balodis vēl atceras pēckara gadus, kad kā bērns apmeklējis cietušo, bet draudzes centienu rezultātā – uz mirkli vēl funkcionējušo baznīcu, kurā noticis dievkalpojums. Pēc draudzes likvidēšanas 50. gados baznīca pamesta un pamazām nopostīta pavisam - noplēsti griesti, izzāģētas sijas, izplēsta grīda, uzlauztas baznīcas pagrabu velves, baznīcas sakristeja noārdīta līdz pamatiem, iznīcināts altāris ar kokgriezumiem, iznīcināta altāra glezna «Kristus pie krusta», iznīcināta kancele ar apustuļu tēliem un sadauzīta kritušo karavīru piemiņas plāksne.
Līdz pat 1944. gada postījumiem, baznīcā bija saglabājšās 17. gs. interjera detaļas, domājams vēl no iepriekšējās – koka baznīcas. 1699. gada vizitācijas dokumentos minēts, ka altāri baznīcai dāvinājis Gothards Ernsts fon Netelhorsts ar sievu Doroteju Luīzi. Baroka stila altāri veidoja korintiešu stila kolonnas, starp kurām oriģināli atradusies uz koka gleznota ovāla altārglezna “Svētais vakarēdiens”. 19. gs. otrajā pusē tā nomainīta pret audeklu ar Golgātas ainu.
Kokgriezumiem rotāto kanceli baznīcai dāvināja Katrīna fon Sakena (dzimusi Fītinghofa) arī kancele bijusi veidota 17. gadsimtā un saglabājusies no senākās koka baznīcas iekārtas. Kanceles poligonālās šķautnes rotāja evaņģēlistu koka skulptūras, kanceles jumtiņš rotāts ar ziedu vāzēm.
Lai aptuveni gūtu priekštatu par Lielauces zudušo interjeru, ieteicams apmeklēt Mežmuižas baznīcu Augstkalnē – tā ir vienīgā baznīca Dobeles novadā, kurā līdz mūsdienām saglabājušies līdzīgi 17. gs. beigu baroka interjera elementi - altāris un kancele ar koka skulptūrām.
Virs draudzes telpu un altāra daļu nodalošās arkas bijuši uzgleznoti Glorijas stari ar uzrakstu “Es esmu tas zelts un tā patiesība, un tā īstā cerība”, uz sienām kartušās (grafisks uzraksta rotājums daļēji attīta tīstokļa vai vairoga veidā) bijuši uzgleznoti Bībeles citāti. Šie abi elementi Lielauces baznīcu vienoja ar Īles baznīcas interjeru – arī Īlē altāra telpas sienu rotāja Glorijas stari, bet draudzes telpas sienas - kartušās izgleznotie citāti. Citāti Īles baznīcā saglabājušies līdz mūsdienām.
Īles baznīca, tā pat kā Vecauce bija Lielauces baznīcas filiāle, visas trīs apkalpoja Lielauces mācītājs. 1935. gada 11. janvārī Lielauces draudze tika sadalīta divās draudzēs - Lielauces draudzē (ietilpa Lielauces un Īles pagasti) un Vecauces (Auces pilsēta, Vecauces un Bēnes pagasti). Līdz Otrajam pasaules karam Lielaucē darbojās gan vācu, gan latviešu draudzes.
Draudzes aktīvā dzīve labi dokumentēta baznīcas ikgadējajos pārskatos un dažādās atkaitēs. Pētot 20. gs. 20. un 30. gadu pārskatus rodamas ne tikai ziņas par draudzes finansiālo stāvokli, bet arī par vietējās sabiedrības svarīgākajiem notikumiem. Neiztikt bez lielākiem un mazākiem skandāliem, tā piemēram, nesaimniecisku naudas izlietojumu, kas novedis pie kases iztukšošanas un pat ziepju operām līdzīgu kaislību pieminēšana. Tā, piemēram, draudzes sieviešu komitejas dāmas 30. gados mīlējušas patenkot un starp baznīcas dokumentiem rodamas pat dažkārt komiskas paskaidrojumu vēstules, kurā dāmām bijis jāskaidrojas ar mācītāju par to, ko un kad nu katra izrunājusi. Kaislības sasniegušas augstāko punktu, kad draudzes palīdzības (sieviešu) komitejas vadītājai nācies zaudēt savu amatu izplatīto tenku dēļ (vietējās sabiedrības godājamam vīram ticis piedēvēts sakars ar savu kalponi). Pārskati, kas dažkārt ir arī komiski, sniedz priekšstatu par košo, aktīvo un ļoti dzīvo starpkaru perioda draudzes un visa pagasta sabiedrisko dzīvi, kuras viena no centrālajām asīm, protams, bijusi vietējā baznīca.
Vietējā sabiedrība ir tā, kas arī mūsdienās neļauj pazust savai baznīcai. Kaut arī draudzes Lielaucē mūsdienās vairs nav un ticīgie no Lielauces brauc uz Vecauces baznīcu, biedrības “Lielauces attīstībai” cilvēki izdarījuši daudz, lai baznīcas drupas un to teritorija būtu sakopta. Līdz šim novākti ap baznīcu esošie būvgruši, izcirsti un novākti krūmi, izveidota ieeja, kas ļauj droši ieiet drupās (pie pašiem mūriem cieši klāt stāvēt ir bīstami, taču drošajai ieejai ir izveidots jumts. Talkotāji salabojuši arī divus pie baznīcas nolūzušos krustus. Pie baznīcas jau notikuši baznīcu nakts pasākumi. Biedrība nākotnē cer drupas iekonservēt un tālāku sapņu sarakstā ir koncertu un citu brīvdabas pasākumu organizēšana.
Sakopšanas darbu laikā starp būvgružiem atrasts arī patīkams pārsteigums – talkas dalībnieks Raimonds Vernis atradis baznīcas misiņa svečturi. Pētot nedaudzās saglabājušās baznīcas interjera fotogrāfijas Ivaram Bušmanim izdevies idntificēt svečtura atrašanās vietu, kur svečturis bijis piestiprināts līdz baznīcas nopostīšanai. Mākslas vēsturnieks Dainis Bruģis novērtējis atradumu un secinājis, ka svečturis izgatavots laikā starp 1650. un 1680.gadu, kad Latvijas baznīcās ienāca pūķu tēli. Svečturis nodots Rundāles pils muzejam.
Lielauces biedrība šobrīd aktīvi strādā pie tālākas baznīcas vēstures izpētes un Ivars Bušmanis atklāj, ka jau tagad sašķobījušās dažas patiesības un atklājies daudz jauna. Izpētes rezultāti sabiedrībai tiks prezentēti 4. novembrī, kad visi interesenti būs gaidīti uz baznīcas vēstures lekciju Lielaucē.
Kaut arī uzraksts “Es esmu tas zelts un tā patiesība, un tā īstā cerība” no mūriem sen kā nodzisis, apmklējot šo vietu nerodas sajūta, ka cerība ir gaisusi. Atšķirībā no citām novada baznīcām, kuras ir līdzīgā tehniskajā stāvoklī, Lielaucē jūtams, ka vietējiem šī vieta ir svarīga un par to tiek domāts.

