2023

Starp visām Dobeles novada luterāņu baznīcām vislielākā rosība šobrīd notiek Īles dievnamā. Šai baznīcai, kas vēl nesen bija ļoti sliktā stāvoklī, ir paveicies ar cilvēkiem tai apkārt, kas šo vietu izjūt, kā sev tuvu. Pats svarīgākais – tai ir paveicies ar cilvēkiem, kas tic brīnumiem tik ļoti, ka spēj iedvesmot un likt tiem noticēt arī visiem citiem. Un tad jau brīnums kļūsts par realitāti.

Īles baznīcas atdzimšana notiek pateicoties aktīvai diriģenta Inta Teterovska iniciatīvai, nodibinājuma Īles baznīcas fonds un tā pārstāves Sintijas Liekniņas darbībai, Īles draudzes locekļu, ziedotāju un brīvprātīgo atbalstam un ticībai, ka baznīcu iespējams atjaunot.

Kad 2016. gada 10. jūnijā Baznīcu nakts ietvaros diriģents Ints Teterovskis un Jauniešu koris “Balsis” baznīcā atkal ienesa dzīvību un, sniedzot koncertu, atvēra to apmeklētājiem pirmo reizi pēdējo 50 gadu laikā, cerība par dievnama atjaunošanu sāka materializēties. Koncerta laikā tika uzsākta ziedojumu vākšana. Lai koncerts varētu notikt, vietējā sabiedrība veica sagatavošanās darbus – organizēja talku, ielika grīdu, iestikloja logus, izgatavoja statīvu zvanam, parūpējās par elektrības pievadi. Un kopējiem spēkiem ir tikts ļoti tālu.

Reāli būvniecības darbi uzsākti pagājušā gada maijā un tikai viena gada laikā baznīcas ēkā paveikts ārkārtīgi daudz – kopā ar uzņēmumiem, ziedotājiem un brīvprātīgajiem ir salabota jumta konstrukcija, sienām atjaunots vēsturiskais apmetums, iebūvēta jauna apsildāmā grīda, atjaunotas vēsturiskās durvis un ielikti jauni logi. Vispamanāmākais ir Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma mācībspēku un skolēnu rokām izveidotais interjers – jauni soli, kalti kroņlukturi, altāris, radīta jauna Jēzus skulptūra.

Dobeles novada muzejs šogad apciemo visas novada luterāņu baznīcas, lai baznīcu vizīšu fotofiksācijas iekļautu muzeja krājumā nākamībai. Šķiet, visinteresantāk pēc 50 un 100 gadiem būs pētīt tieši Īles baznīcas materiālus, jo tikai šogad ir iespēja piefiksēt baznīcas straujo atdzimšanu, kad tajā jau notiek dažādi pasākumi, bet paralēli vēl risinās arī lieli būvdarbi. Šī gada Baznīcu nakts ietvaros notikušais koncerts ir bijis unikāls – tas noticis mirklī, kad baznīcai ir tikai puse no jumta seguma, otra jumta slīpne pagaidām klāta ar plēvi un seguma uzlikšana šobrīd sākta. Muzeja darbiniekus baznīcā laipni uzņēma Īles baznīcas fonda pārstāve Sintija Liekniņa, saruna norisinās baznīcā, taču caur jumtu var dzirdēt dziedam arī putnus. Šķiet, katrs atdzimšanas mirklis šajā baznīcā ir brīnumains, arī šis.

Sintija Liekniņa atklāj dievnama atdzimšanas tālākos plānus – pēc jumta seguma uzlikšanas plānots izbūvēt griestus. Tas tiks veikts daļēji atstājot redzamas sijas, kas šobrīd, kad sijas redzamas visā augstumā, ir ļoti iespaidīgs interjera elements. Tālāk tiks uzstādīti arī akustiskie paneļi, kurus baznīcai ziedojusi būvfirma “Knauf”. Ziedojumu veidā saņemta arī fasādes krāsa. Pats galvenais – plānots, ka baznīca atgūs arī savu sākotnējo apjomu – tiks atjaunots tornis, tādējādi ēka atgūs baznīcai raksturīgus vaibstus ne tikai interjerā, bet arī eksterjerā. Tāpat plānots savest kārtībā baznīcas pagalma daļu.

Faktiski viss baznīcas interjers bija jāveido no jauna, saglabājušies vien sienu gleznojumi – pergamenta ruļļu un vairogu zimējumos iekrāsoti Bībeles citāti. Taču kas šeit bijis agrāk un kur tas palicis?

Visizsmeļošākais materiāls par Īles baznīcas vēsturi ir vēsturnieces Guntas Mindes 1992. gadā sastādītā vēsturiskā izziņa. Par Īles baznīcas cēlāju tiek uzskatīts Īles muižas īpašnieks Frīdrihs fon Netelhorsts. Baznīcas precīzs celšanas gadaskaitlis nav zināms, bet visticamāk, ka baznīca jau bijusi uzcelta pirms 1682. gada – saglabājušās ziņas, ka šajā gadā mirusi Netelhorsta otrā sieva un jaundzimusī meitiņa, kas abas apglabātas Īles baznīcā. Šajā laikā ir pieņemts, ka cienījamākos draudzes locekļus, šajā gadījumā – baznīcas cēlāja un patrona ģimenes locekļus – apglabā baznīcas kapenēs zem altārtelpas. Uz bērēm ieradusies pat Kurzemes – Zermgales hercogiene Sofija Amālija.

1686. gadā fon Netelhorsts baznīcai pasūtījis arī zvanus – vienu lielāku un otru mazāku. Uz zvaniem bijuši uzraksti vācu un latīņu valodās par pasūtītāju un zvanu izgatavotāju.

Kaut arī literatūrā dažkārt lasāms pieņēmums, ka baznīcas tornis iespējams celts vēlāk par pašu baznīcu – vien 1752. gadā, par ko liecinot līdz pat Otrajam pasaules karam tornī stāvejušajā vējrādī redzamais gadaskaitlis “1752”, tas tomēr neiztur kritiku, jo 1749. gadā veikts muižas novērtējums, kurā minēts, ka baznīcas remontdarbiem paredzēti ievērojami līdzekļi – visticamāk 1752. gadā nav vis uzbūvēts tornis, bet vējrādis uzlikts, lai iemūžinātu veiktos remonta uzlabojumus. Otrs apstāklis, kādēļ tornis noteikti bijis uzbūvēts jau ātrāk, ticamākais – jau kopā ar visu baznīcu, ir fakts, ka 1686. gadā baznīcai jau bija jābūt ar torni - pasūtītos zvanus gluži vienkārši kaut kur būtu jākar.

Īles muiža no 1530. gadam līdz 1710. gadam bija fon Netelhorstu īpašums, tad 1711. gadā muižu pārņem von Netelhorsta znots G.F. fon Fītinghofs-Šēls. Savukārt pēc Fītinghofa - Šēla nāves muižu 1749. gadā mantošanas ceļā iegūst vecākās meitas vīrs Dītrihs Vilhelms fon Herners. Herneru īpašumā muiža paliek līdz pat agrārreformai 1920. gadā.

1765. gadā muižas īpašnieks Dītrihs Vilhelms fon Herners licis dievnamu remontēt, krāsošanas darbus baznīcā veicis Berlīnes meistars Johans Frīdrihs Vilhelms Rode. Vēlāk remonts veikts arī 1849. gadā, bet 1884. gadā baznīca palielināta līdz 400 sēdvietu ietilpībai.

Senākais Īles baznīcas attēls ir J.K. Broces darinātais Īles muižas zīmējums, kurā var saskatīt arī baznīcu. Priekšā redzamas Vec-Īles ēkas, bet baznīca redzama blakus uzkalnam. Attāluma dēļ sīkākas detaļas izšķirt nav iespējams. Vēsturniece Gunta Minde pieļauj, ka baznīcai priekšā redzamās ēkas gals, iespējams, pieder dokumentos minētajam baznīcas krogam.

1868. gadā, viesojoties Īlē, baznīcu uzskicējis un aprakstījis mākslinieks Jūliuss Dērings. Uz Īli viņš oktobra mēnesī devies kopā ar Dobeles mācītāju Dr. Augustu Bīlenšteinu, lai kopā ar muižas īpašnieku fon Herneru dotos arheoloģiskā ekspedīcijā. Savās ceļojuma piezīmēs, kurās plaši aprakstīta daba un Īles muižas kungu māja, mākslinieks pieskaras arī Īles baznīcai. Viņš raksta: "[…] apskatījām arī Īles baznīcu, kas atrodas tieši Immes kalna pakājē, proti, tā ziemeļu pusē. Tā ir neliela, taču no mūra; tikai baznīcas joma velves ir no koka. Uz vēja rādītāja tornī ir Herneru un Fītinghofu ģērboņi, bet virs tiem – gadaskaitlis 1752; zem tā burti DH (Dītrihs Herners) un GLVVGS (Ģertrūde Luīze fon Fītinghofa) (G.S. nozīmē “genannt Scheel”, tas ir “saukta Šēla”). [Dītrihs] Vilhelms fon Herners, dzimis 1725. gadā, miris 1792. gada 16. jūlijā, bija pirmais Herneru dzimtas pārstāvis, kuram piederēja Īle. Viņš to bija ieguvis īpašumā laulību ceļā. Viņš ir pašreizējā īpašnieka vecvectēvs. Tornī karājas divi zvani. Uz lielākā ir šāds uzraksts: “Lai slavēts Dievs! Francis Frīdrihs fon Netelhorsts, ritmeistars, Īles muižu dzimtkungs. Mani izgatavoja Gerhards Meiers Rīgā 1686. gadā.” Uz mazākā zvana ir tas pats uzraksts, tikai citā ortogrāfijā. Bēniņos atradu vēl vecu, sliktu altārgleznu (virotņu altāris) ar gadaskaitli 1766, kurā attēlots Kristus pie krusta un Marija ar Jāni. Nevarēju noskaidrot, kad šī glezna ir novākta. Tās vietā ir kokā grieztas skulptūras (figūras) gandrīz dabiskā lielumā. Viss altāris ir rokoko stilā. Tagad baznīcā ir fon Hernera kunga gleznota altārglezna “Kristus” – pēc Torvaldsena statujas, gleznots 1863. vai 1866. gadā. Diezgan labās rokoko formās darināta kancele ir astoņstūraina kausa veidā. Ērģeles ar gotikas stila luktu 1849. gadā būvējis Hermans [ērģeļmeistars Karls Hermans ]. Toreiz notika baznīcas kapitālremonts. Kāda fon Netelhorsta kunga un viņa sievas mūmijas, kas atrodas kapenēs zem baznīcas, es nevēlējos redzēt.”

Šis nelielais dienasgrāmatas fragments atklāj ļoti daudz – gan ziņas par iepriekšējo altārgleznu, gan to, ka 1868. gadā kapenēs vēl atdusējās Netelhorsti, gan to, ka muižas īpašnieks Otokars Francs Jozefs fon Herners pats gleznojis jauno altārtgleznu utt.

1905. gadā, naktī no 31. jūlija uz 1. augustu baznīca tika nodedzināta. Vēlāk atjaunota, uzlikts lubiņu jumts, izveidots jauns, smagnējākas formas altāris, lakonisko iekārtojumu atvaidzinājuši divi grezni kroņlukturi. 1926. gadā baznīcā uzstādīja jaunu bronzas zvanu, ko 1942. gadā rekvizēja vācu karaspēks. 1929. gadā altārī tika ievietota Jēkaba Vītola glezna “Kristus debesbraukšana”.

Otrajā pasaules karā baznīca cieta - 1946. gada inventarizācijā lasāms, ka baznīcai ir šāviņu bojāts jumts. Pēc kara vēl tornī tika iekārts Jaunauces bojā gājušās baznīcas zvans.

Dievnams tika slēgts 1945. gadā. Pēc kara, nostiprinoties padomju varas “vērtībām”, baznīcā uz laiku tika turēti lopi, grīdas tika izlauztas un baznīca izlaupīta. 1965. gadā piespiedu kārtā likvidēja Īles draudzi. Izpostītajā baznīcā tika paredzēts ierīkot muzeju, vēlāk klubu un sanatorijas noliktavu. Draudzes telpā tika iesākta starpsienas būvniecība un sakristejā ierīkots dzīvoklis, tomēr iesāktās pārbūves tā arī netika pabeigtas. Baznīcas tornim tika nojaukta smaile un augšējā daļa – torņa augstums tika pazemināts līdz pārējā jumta līmenim un uzlikts divslīpju jumts. Baznīcas zvans tika pārvietots uz dzīvojamo māju pagalmu, lai netiktu nozagts no tukšā dievnama.

Pēc neatkarības atgūšanas 20. gadsimta deviņdesmitajos gados tika atjaunota Īles draudze, un dievnams atkal nonāca tās īpašumā.

Kaut arī interjers un altārgleznas ir neatgriezeniski zudušas, daļa no Īles baznīcas vēstures ir paglābta, proti, ielūkojoties Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogā, redzam, ka Rundāles pils muzeja krājumā ir rodami baznīcas sakrālajiem rituāliem nepieciešamie priekšmeti – 20. gs. 70. gados Rundāles speciālisti aktīvi centās glābt padomju varas nīcinātās un niecinātās sakrālo celtņu vēsturiskās vērtības, kā rezultātā ir saglabāts Īles baznīcas kauss un patēna - abi priekšmeti datēti ar 1686. gadu.

Un nu, 21. gadsimta trešajā desmitgadē senā, daudz cietusī Īles baznīca brīnumainā kārtā piedzīvo savu renesanci. Lasot literatūru par Īles baznīcu, acīs krīt teikums no Mārītes Putniņas darba “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē”, kas ir plašs un visaptverošs darbs par Zemgales baznīcām. Īles baznīcai veltītajā daļā varam lasīt: “Diemžēl Otrā pasaules kara un pēckara gadu postījumi nodarījuši neatgriezeniskus zaudējmumus, mazinot dievnama kultūrvēstursko vērtību.” Kopš grāmatas izdošanas pagājuši vien 8 gadi un situācija ir mainījusies diametrāli pretēji. Kaut arī vēsturiskās vērtības vairs neatgriezt, Īles baznīca ir augšāmcēlusies un ir vērtība pati par sevi – ar savu duālo funkciju – būt gan par sakrālu celtni draudzes vajadzībām, gan koncertzāli kultūras notikumiem, Īles dievnams kļuvusi par izcilu Zemgales kultūrtelpas objektu.

Līdz šim baznīcu mēneša rakstos tika apskatītas Dobeles novada baznīcas, kurām vairāk vai mazāk paveicies vēstures gaitā, taču tās joprojom ir funkcionējošas. Diemžēl pienācis laiks arī kādam mazāk priecīgam stāstam. Kaut arī Glūdas pagasts ir Jelgavas novada daļa, dažādu administratīvo reformu rezultātā tas daudzas reizies mainījis gan platību un tajā ietilpstošās teritorijas, gan savu piederību apriņķiem (starpkaru periodu administratīvā vienība), rajoniem (izveidoti padomju laikā) un novadiem (mūsdienu adminitratīvā iedalījuma vienība). Ieskatoties kartē, mūsdienās redzam, ka Glūdas pagasts, kā jau minēts, ir Jelgavas novada daļa, paradoksāli, bet baznīca, kas nes šī pagasta nosaukumu, šobrīd ietilpst Dobeles novada Krimūnu pagastā. Ja reiz tā ir Dobeles novada teritorijā, tā iekļūst mūsu muzeju interesējošajā sarakstā. 

Glūdas mūra baznīca celta 1847. – 1848. gadā un iesvētīta 1848. gada 29. septembrī. 1894. gadā pārbūvēta - tiek uzbūvēts tornis un draudzes telpa tiek paplašinata līdz 200 vietām.

Pirmajā pasaules karā baznīca tika izpostīta un vācu armija to izmantojusi kā zirgu stalli. 1915. gadā nodedzināts tornis. 1925.-1926. gadā baznīcu atjaunoja un iesvētīja 1926. gada 29. augustā. Šajā dienā iesvētīja arī “Glūdu” māju saimnieka Spruksta dāvināto zvanu. Altārgleznas un ērģeļu vēl nebija, ērģeles uzbūvēja un iesvētīja pēc astoņiem gadiem 1934. gada 17. jūnijā.

1944. gada pavasarī dievnamā padomju armijas daļa ierīkoja kara hospitāli. Kara laikā baznīca vēlreiz izpostīta un pamesta.

Muzeja materiālos rodamas Glūdas baznīcas pērmindera meitas – Lilijas Janumas atmiņas, kurās lasāms: “Ap 1935. gadu mans tēvs sāka strādāt par pērminderu Glūdas baznīcā. [Tobrīd] Mācītājs bija Heincs Pauls, pamaza auguma cilvēks, jau gados. Baznīcai bija patstāvīga draudze – liela ap 200 cilvēku. Dievkalpojumu laikā baznīca parasti bijusi pilna, bet svētkos cilvēki stāvējuši pat ārā. […] Ap 1938. gadu sāka strādāt mācītājs Gustiņš. Daudz pūļu ieguldīja “Glūdu” māju saimnieks Spruksts, kurš ar kundzi rūpējās par baznīcas apkārtnes uzturēšanu tīrībā un kārtībā. “Glūdu” mājās glabājās visi baznīcas dievkalpojumiem nepieciešamie piederumi.

[…] kara laika notikumi skāruši arī Glūdas baznīcu, īpaši ienākot krievu armijai 1944. gada pavasarī. Tad Glūdas baznīcā ierīkoja pirmo kara hospitāli. Tā kā ievainoto bija ļoti daudz, trūka sanitāru un apkopēju, tad apkārtējo māju iedzīvotājām lika iet palīgā. Vecākās sievas uz pārsiešanu, jaunās meitenes pie palīgdarbiem. Glūdu mājās veica operācijas, šķūņos iekārtoja pārsiešanas punktu. Baznīcā bija iekārtotas nāras 3-4 stāvos. Pirmais hospitālis pastāvēja neilgu laiku – kādu pusotru- divus mēnešus. Pēc neilga laika ievācās otrs hospitālis. Ievainoto bija daudz, tomēr palīgus neņēma, visu darīja paši. Glūdā atradās kara sanitāro lidmašīnu lidlauks. Lidmašīnas stāvēja eglītēs, lai nepamanītu vācieši. […]

[Krievu] armijas zaldāti uz baznīcas sienām uzkrāsoja padomju atribūtiku – dažādus ordeņus, uz baznīcas ārsienas uzrakstu “Da zdravstujet Staļin”[…]. Pirmajos pēckara gados baznīca nedarbojās. Baznīcā notika tīrīšanas darbi, tā ap 1948. gadu atkal varēja atsākties dievkalpojumi. [Brauca] mācītājs Stefenhāgens no Dobeles draudzes. Glūdas baznīcas draudze saruka, nāca aizvien mazāk cilvēku, uzturēt baznīcu nevarēja, tad ienāca sovhozs. 1954.- 1955. gadā pēc Degu ciema padomes rīkojuma tēvs veda uz Annenieku baznīcu Glūdas baznīcas dievkalpojumiem nepieciešamos priekšmetus: sudraba biķeri, sudraba bļodiņu, sudraba svečturi, altārgleznu, 2 kristāla vāzes, altāra sedziņu, lielo baznīcas segu. Pie altāra atradās celiņi – tumši brūni, gar altāri – sega ar krustiņu vidū, augšā kancelē – sedziņas ar zeltītu krustu (baltas). To visu aizveda, kā arī lielu, ādas vākos ar inkrustācijām [rotātu] bībeli un baznīcas reģistru grāmatu. Krimūnu sovhozs zvanu gribēja nodot dzelžos. Baznīcā bēra labību, vēlāk minerālmēslus. Izplēsa solus, vēlāk izgāza sienu, remontēja traktorus, stāvēja lauskaimniecības tehnika. Baznīcā ērģeles bijušas vēl ap 50. gadu beigām. Zēni kāpuši augšā spēlēt. Tad ērģeles izdemolēja un vēl ilgu laiku stabules mētājušās, izsvaidītas pa lauku ap baznīcu.”

Mūsdinās šķiet tikai kādā absurda teātrī varētu ieraudzīt telpu, kurā vienlaicīgi remontē traktorus, bet balkonā atrodas ērģeles. Padomju sistēmā šāds absurds varēja būt un arī bija skaudra, pavisam īsta realitāte.

Vietējā padomju saimniecība “Krimūnas” celtnei 1978. gadā nozāģēja torņa smaili un nogāza to kopā ar krustu. Padomju režīma reliģija bija ateisms, režīmam raksturīgajā brutalitātē līdz groteskai kroplībai tika pabeigta baznīcas kropļošana. Baznīcai aizmūrēja logus, sānu sienā izlauza durvju aili, lai baznīcā varētu iebraukt ar traktoriem un ierīkoja minerālmēslu noliktavu.

Par šīm darbībām Dobeles muzeja materiālos rodamas vietējā iedzīvotāja Kazimira Peļņas atmiņas, kas stāsta: “1978. gadā pēc padomju saimniecības “Krimūnas” direktora rīkojuma, vajadzēja izdarīt pārmaiņas Glūdas baznīcā, kurā jau atradās sovhoza lauksaimniecības tehnika. Darbu veica 6 vīri no darbnīcām. Tuls un Pudovskis kāpa augšā tornī, kur atradās krusts un sešas spāres. Spāres nozāģēja, bet pie krusta piesēja 6-8 mm platu un 30-40 m garu drāti, vīri to iešūpoja un norāva krustu, kurš nokrita no baznīcas torņa un uzkrita uz dakstiņu jumta, un ieurbās sijā – vietā, kur spāres saiet kopā. Krītot spārēm, krusts atkal bijis taisni, krītot krustam, saplīsis keramikas trauks, kurā krusts bija iestiprināts. Traukā atradās alumīnija kastīte. To atraduši, vīri nopriecājušies, ka būšot nauda, bet nē, kaut kādi papīri. Papīri bijuši baznīcas dokumenti, kuru tālākais liktenis nav zināms. Trūkst ziņu arī par to, kur īsti palicis krusts, kas bijis kalēja roku darināts. Par papīriem (dokumentiem) būtu varējis zināts Jānis Tuls, kurš piedalījās šajā grautiņā, bet viņš diemžēl ir miris.”

Ļoti vērtīgi vēstures avoti ir ikgadējie baznīcu pārskati, kuros raksturota draudzes garīgā dzīve, noturēto dievkalpojumu skaits, palīdzības biedrību darbība utt. Otra vērtīga avotu kategorija pētot baznīcas, ir pārskati par mantas stāvokli. Tā 1926. gada pārskatā varam izlasīt Glūdas baznīcas mantisko rakturojumu:

Baznīcas ēka – mūra, stāvoklis – labs;

zvani – viens tērauda, stāvoklis- labs;

Altāra trauki – dažādu materiālu, stāvoklis – labs;

Kroņa lukturi – misiņa, stāvoklis – labs.

Tāpat norādīti baznīcas kapitāli – naudā Rīgas Amatniecības krājaizdevumu kases kontā Nr. 6502 noguguldīti 2363 lati un 83 santīmi, bijuši noguldījumi arī vērtspapīros, summa gan nav norādīta. Savukārt baznīcas kasē glabāti 32 lati un 25 santīmi.

Sekojot pārskatiem, pamanāms, ka ērģelēm paredzētajā sadaļā sākotnēji atzīmēts, ka tādu nav, vēlāk jau parādās ieraksts, ka baznīcā ir “Harmoniums”, bet pēdējajos pārskatos minētas ne tikai pašas ērģeles, bet sniegtas ziņas arī par to remontu – vēl vācu okupācijas laikā - 1943. gadā veiktais remonts izmaksājis 2000 RM (vācu okupācijas laikā Latvijā reihsmarkas bija oficiālā naudas vienība no 1941. līdz 1945. gadam).

Lasot 1942. un 1943. gada pārskatus, var pārņemt skumju noskaņa – šos pārskatus rakstot, mācītājs Jānis Gustiņš vēl nezināja, ka šie tā arī paliks pēdējie Glūdas baznīcas atskaišu dokumenti, ka svaigi saremontētās ērģeles jau pēc gada vairs neskanēs baznīcēniem, bet pati baznīca reiz tiks pārvērsta minerālmēslu noliktavā.

Pēdējajā, 1943. gada baznīcas pārskatā sadaļā “Draudzes reliģiski – tikumiskā dzīve”, mācītājs Gustiņš raksta: “Draudzes piedalīšanās dievkalpojumos viduvēja, baznīcēnu caurmērā skaits ap 50, zemākais skaits bijis 19. Draudzes darbinieki organizēti iet pie dievgalda Pļaujas svētkos, kas draudzē arī ir iemīļotākā dievgalda diena. Tā kā mācītājs nedzīvo draudzes robežās, tad grūti spriest par draudzes locekļu individuālo ticību vai neticību, tikmēr daži konkrēti gadījumi ir atklājuši dziļi ticīgas sirdis, par to liecina arī draudzes lielā rūpība par savu dievnamu (šogad remontētas ērģeles par RM 2000.-) Mājas dzīvē izpaužas saticība. Nav novērota arī kopdzīve bez laulības draudzes robežās. Alkohols stipri izplatīts. Mācītājs vairākos dievkalpojumos aicinājis uz atturību. Draudzes robežās skolu un pašvaldību un sabiedrisko organizāciju attiecīibas pret baznīcu ļoti labas. Nekristīgas vai ateistiskas kustības draudzē nav novērotas.”

Skumjš ir pāri ceļam esošās ēkas – “Glūdu”mājas - liktenis. Šīs mājas vēsture nav atraujama no baznīcas stāsta. Zvanu baznīcai, kā jau minēts, dāvinājis Glūdu māju saimnieks Spruksts. Savukārt baznīcas pārskatos rodama informācija par draudzes Palīdzības (sieviešu) komiteju, kuru vadīja Glūdu māju saimniece Valija Sprukste. Ēkas skaistās arhitektūras, lielo izmēru un baznīcas tuvuma dēļ, šo māju dažkārt uzskata par bijušo mācītājmuižu. Taču tas ir maldīgi – Spruksti bija lauksaimnieki, bet mācītājmuiža šeit nekad nav atradusies – Glūdas draudzi apkalpoja Dobeles vai Zaļenieku mācītāji un uz vietas kāda mācītāja saimniecība šeit nav bijusi iekārtota.

Muzeja materiālos rodama iespaidīgās koka ēkas apsekojums, kurā tā fotografēta 1994. gadā. Kaut arī nolaista, tajā joprojām saksatāma agrākā godība – stiklotais otrā stāva balkons, logailes rotājošie kokgriezumi un logu slēģi, parādes ieejas vārtu stabi ar dekoratīvām lodēm to galos un austrumu gala balkons. Šajā apsekojumā minēts, ka “uz vietas dzīvo ienācēji no kolhoza laikiem, dzīvojamā ēka stipri nolaista, iekšpusē kāpnes ar virpotām margām, viss pārbūvēts.” Diemžēl mūsdienās “Glūdu” māja, tieši tā pat kā blakus esošā baznīca labākas dienas nav sagaidījusi un nu jau var teikt, ka vairs arī nesagaidīs – majestātiskā koka celtne jau zaudējusi jumtu un par agrāko skaistumu vairs liecina tikai daža laba saglabājusies balkona loga rūts vai vēl esošs slēģis.

Kaut arī sabiedrībā ik pa laikam redzama vēlme baznīcu atjaunot (vēl 2002. gadā vietējā laikrakstā “Zemgale” parādījās aicinājumi pievērsties Glūdas baznīcai un to atjaunot), tālākas darbības diemžēl ir izpalikušas. Mūsdienās ēka ir avārijas stāvoklī, altārdaļas sienā plaisas ir tik lielas, ka ēkai tuvoties aizliegts – birst akmeņi un daudz cietusī ēka lēnām sadalās.

Dobeles Evaņģēliski luteriskā baznīca ir senākais saglabājies Zemgales dievnams, kas raksturo reģiona viduslaiku un Kurzemes – Zemgales hercogistes perioda sakrālo arhitektūru. Baltais dievnams, kas iezīmē Dobeles pilsētas centrālo punktu, ir šķietami nemainīgākais no pilsētas vaibstiem. Taču tā nebūt nav – savā 528 gadus plašajā vēsturē Dobeles baznīca piedzīvojusi daudzas nozīmīgas pārmaiņas. Vērojot senākos attēlus, redzams, ka mainījies gan tornis, gan smailes forma, tā pat nozīmīgas pārmaiņas piedzīvojusi baznīcas teritorija. Arī mūsdienās baznīcā notiek uzlabojumu darbi – pagājušajā gadā nomainīta altāra daļas grīda un interjers papildināts ar greznu solu. Dobeles Evaņģēliski luteriskajā baznīcā muzeja darbiniekus uzņēma draudzes priekšniece Līga Freiberga, kas pastāstīja par draudzes rūpēm par seno ēku un ļāva ielūkoties sakristejā, tornī un nedaudz zem grīdas līmeņa.

Būvvēsture

Pirmā draudze Livonijas ordeņa Dobeles komturejā minēta 1476. gadā. Baznīca Dobelē celta Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga valdīšanas laikā 1495. gadā. 1566. gada vizitācijā tā atzīmēta kā viena no lielāklajām un dievkalpojumiem derīgākajām hercogistes baznīcām. Taču gadu vēlāk Gotharda Ketlera rīkojumā par baznīcas celtniecības (pārbūves?) vietu nosaukta arī Dobele. Līdzekļus baznīcai kopīgi atrod gan hercogs, gan vietējie muižnieki.

1624. gadā baznīcai uzcelts jauns tornis no ozola baļķiem. Kā redzams senākajā Dobeles zīmējumā – Johana Rūdolfa Šturna zīmetajā skatā, kas atrodams Sv. Romas impērijas sūtņa Augusta fon Meierberga 1661. -1662. gada ceļojuma albumā, baznīcas tornis veidots no galerijas, kupola un smailes.

1696. gadā tornis jau ir krietni sliktā stāvoklī un jāceļ no jauna, tāpēc līdz 1696. gadam tiek uzcelts jauns – mūra tornis.

Zināms, ka pārbūves baznīcā veiktas arī 1739. – 1740. gadā, tās vadījis Kurzemes hercoga arhitekts Johans Kristofs Barnikels.

1788. gadā tornī iespēra zibens, tas nodega, nodega arī ērģeles un to lukta. Tornis zaudēja barokālās formas un vietā ieguva vienkāršu, zemu četršķautņu jumtu. Tādā formā tas redzams vēl 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma pastkartēs un fotogrāfijās.

1818. gadā Dobeles pilskungs Pēteris Ernsts fon Mēdems lika izremontēt altārtelpu un uzbūvēt jaunu altāri. Nedaudz vēlāk – 1824. gadā baznīcai tika atjaunots tornis, jumts un interjers.

Nozīmīgs baznīcas vēsturē bija 1864. gads, kad tika veikti vērienīgi remontdarbi gan baznīcas telpās, gan apkārtnē. Tika pārveidota ap baznīcu esošā kapsēta – kapu kopiņas nolīdzinātas, teritorija apstādīta ar kokiem un krūmiem, Vulfu dzimtas kapliča nodota baznīcai un turpmāk izmantota kā baznīcas kapliča.

1894. gadā Dobelē gatavojās baznīcas ēkas 400 gadu jubilejai. Tas nozīmēja, ka tā atkal tika saposta – pārkrāsotas iekštelpas. Pēc mācītāja Augusta Bīlenšteina iniciatīvas galvenie baznīcas interejera dārgumi – Annas Dorotejas fon Tīzenhauzenas kapuplāksne un Filipam fon Drahenfelsam veltītā epitāfija no torņa telpām tika pārvietoti un piestiprināti draudzes telpā. Iespējams, ka tieši šajā pārvietošanas reizē radusies ideja un nepieciešamība epitāfiju restaurēt. To 1895. gadā restaurācijas darbu veicis neviens cits kā Augusta Bīlenšteina dēls, vēlāk Baltijā pazīstamais mākslinieks Zigfrīds Aleksandrs Bīlenšteins, kas torbīd studēja mākslu Veimāras Lielhercoga mākslas skolā un pirms tam bija studējis arī Leipcigas Karaliskajā mākslas akadēmijā. Augusts Bīlenšteins savā autobiogrāfijā “Kāda laimīga dzīve” par šo raksta: “Atgriezīsimies mūsu pieticīgajos Dobeles apstākļos un pie mūsu dievnama 400 gadu atceres, ko svinējām 1895. gadā. Tā ir liela priekšrocība cilvēkam, ja viņš var atsaukties uz vēsturi un ja viņam tāda ir. […] Pirms svētkiem baznīcas pārvalde tika lūgta izbalsināt baznīcas iekšieni, nokrāsot solus un pārējo inventāru. Tas tika paveikts gaumīgi un kancele ieguva jaunu ietērpu. Par daudzo vēl šajā zemē dzīvojošo Drahenfelsu ģimenes locekļu līdzekļiem tika restaurēts smalkais mākslas darbs – epitāfija pie baznīcas sienas pirmajam luteriskās baznīcas priekšniekam Dobelē – kapteinim baronam Filipam fon Drahenfelsam, kurš Gotharda Ketlera laikā bija pieredzējis reformācijas ieviešanu. Tika atjaunotas astoņu ģērboņu krāsa, kā arī daudzo tēlniecības darbu un no Brēmenes smilšakmeņa izkaltā pieminekļa bagātīgais zeltījums, tāpat zelts uz garā latīņu teksta burtiem, kas tik gaumīgi izcēlās uz melnā pamata.”

Šajās 400 gades svinībās dzima arī ideja par torņa smailes paaugstināšanu. Augusts Bīlenšteins izdeva īsus baznīcas vēstures bukletus un ienākumus no to pārdošanas atlika torņa paaugstināšanai. 1907. gadā torņa smaili tik tiešām paaugstināja un tā ieguva mūsdienu aprises. Diemžēl izcilajam Dobeles mācītājam savas baznīcas torņa daudz elegantāko veidolu vairs neizdevās piedzīvot - Bīlenšteins tajā pašā gadā devās mūžībā.

Būvmeistara J. Timbora vadībā torņa mūra daļa bija ieguvusi trīsstūrveida zelmeņus uz visām četrām torņa pusēm un augstāku, daudz smailāku un vizuāli pievilcīgāku smaili. Savukārt 1908. gadā Dobeles pastmeistara Šīfera kundze baznīcai dāvāja četru ciparnīcu pulksteni (ciparnīcas izvietotas trīsstūrveida zelmeņu centros.).

Pirmā pasaules kara laikā aizvesto un zudšo zvanu vietā 1927. gadā tika uzstādīts jauns zvans ar uzrakstu: “Modini, mudini, mierini”. To iesvētīja ilgadējais Dobeles latviešu draudzes mācītājs Jānis Straumanis.

Mūsdienās baznīcas bēniņu daļā vēl saglabātas iepriekšējo, sen zudušo zvanu mēles un iekares mehānismu detaļas.

1930. gadā Pieminekļu valde baznīcas sakrālo trauku kolekciju, altārgleznu “Kristus pie krusta”, epitāfiju Fillipam fon Drahenfelsam un Annas fon Tīzenkopfas kapaplāksni iekļāva aizsargājamo pieminekļu dsarakstā.

Dobeles dievnams savā pastāvēšanas laikā nekad nav palicis bez draudzes, pat padomju laikā Dobeles draudze darbojās. Pirms padomju okupācijas šeit līdz pat 1939. gadam darbojās pat divas draudzes – Dobeles vācu un latviešu draudzes. Lai draudze varētu darbotos, padomju okupācijas laikā bija jāmaksā nodoklis, ko draudzes cilvēki par saviem līdzekļiem vienmēr arī veikuši. Padomju laikā dievnams gan pieredzjis arī izdemolēšanas gadījumu, bet jau mūsdienās bijis arī ļoti nepatīkams apzagšanas gadījums.

Mūsdienās senā ēka ir draudzes aprūpēta – jau minētie pagājušā gada remontdarbi spodrinājuši altārtelpas daļu, bet draudzes telpā savu spožumu atguvis kroņlukturis. Kroņlukturis pagājušajā gadā atgriezies baznīcā pēc atjaunošanas darbiem, kurus veikuši Rīgas mākslas un mediju tehnikuma studenti. Draudzes prieksniece Līga Freiberga izteica cerības, ka šogad savu vietu baznīcā ieņems arī otrs kroņlukturis. Aplūkojot baznīcas interjera starpkaru perioda fotogrāfijas, redzams, ka kroņlukturi tobrīd bijuši pat četri.

Kā viens no tālākā nākotnē veicamajiem darbiem tiek minēts baznīcas sienu lustru atjaunošana – oriģināli baznīcā bijušas 12 sienu lustras ar 12 apustuļu tēliem, taču līdz mūsdienām saglabājušās sešas.

Liepājas ērģeļmeistara Kārļa Hermaņa būvētās Dobeles baznīcas ērģeles šobrīd tiek remontētas, remonts ir ilgstošs un sarežģīts. Taču šobrīd jau atjaunots pirmais manuālis, kas nozīmē, ka ērģeles baznīcā var skanēt un tās tiek lietotas - pagājušajā vasarā notika arī ērģeļmūzikas koncerts. Dobeles baznīcas ērģeles 1908. gadā nopietni pārbūvēja profesors Jānis Bētiņš, kas tām pēc savas sistēmas (pasaulē pazīstama kā multiplex sistēma) izveidoja vienai stabulei vairākas skaņas. Atjaunot šo otro manuāli ir sarežģītāks un ļoti filigrāns process, kas prasa laiku. Šobrīd atjaunošanas darbus veic Rīgas Doma ērģeļmeistars Viesturs Ilsums.

Par nozīmīgākajiem baznīcas interejera elementiem atzīstami jau minētā epitāfija Filipam Drahenfelsam un kapaplāksne Annai fon Tīzenhauzenai. Izcilais vēsturnieks Boriss Vipers Dobeles epitāfijas (domājams uzstādīta ap 1610. gadu) autorību piedēvējis Rīgas pilsētas būvmeistaram Berendam Bodekeram, kura zināmākie darbi ir Rīgas Domā izvietotās Mazās ģildes un Dītriha Rīgemaņa epitāfijas, kā arī Melngalvju nama zelmenis. Renesances stilā veidotā Dobeles epitāfija ir viena no retajām šī laika epitāfijām ārpus Rīgas.

Savukārt 1648. gadā mirušajai Annai Dorotejai fon Tīzenhauzenai uzstādītā kapa plāksne, interesanta ar faktu, ka Tīzenhauzena kapakmenī attēlota kopā ar saviem mirušajiem bērniem, kas ir salīdzinoši netipiska parādība. Plāksnes laukumu ietver viduslaikos pieņemtā shēma ar teksta joslām un medaljoniem stūros, taču medaljonos ievietoti ne evanģēlistu simboli, bet gan ģērboņi. Šī uzskatāma par vienu no nedaudzajām šāda tipa piemiņas zīmēm Latvijā.

No 18. gs. interjera saglabājusies koka kristāmtrauka pamatne, kas veidota kā trīs ar mugurām ap palmas koku sastājušies eņģelīši. Domājams, ka to izgatavojušais meistars ir tas pats, kas strādājis pie Mežmuižas (Augstkalnes) baznīcas interjera izgatavošanas, jo Mežmuižas baznīcas interjerā rodamās kristāmtrauka pamatnes autora rokraksts ir faktiski identisks, arī eņģeļu seju vaibsti ir tie paši.

Baznīcas interjerā redzamas arī jaunāki elementi. Altārtelpas dienvidu sienā iestiprināta 1925. gadā uzstādītā piemiņas plāksne Latvijas brīvības cīņās kritušajiem draudzes locekļiem.

Savukārt pretējajā altārtelpas sienā pie ieejas sakristejā uzstādītā akmens plākse vēstī, ka 2012. gadā baznīcas fasādi finansējis novadnieks Andris Grūtups. Plāksne papildināta ar Grūtupa dzimtas ģēroni un Austras koka ornamentu. Baznīcas interjerā redzams arī 2013. gadā Andra Grūtupa dāvātais granīta svečturis Svētā grāla formā.

Dobeles Evaņģēliski luteriskā baznīca var lepoties ar vairākiem izciliem un slaveniem mācītājiem. 16. gs. beigās šeit kalpojis Johans Rīvijs - pirmās garīgo tekstu latviešu valodā rokasgrāmatas autors, Hercoga Jēkaba laikā šeit kalpoja 17. gadsimta ievērojamākās un plašākās latviešu valodas gramatikas izdevējs Heinrihs Ādolfijs, kas latviešu valodu Dobelē papildinājis no Kristofa Fīrekera; visbeidzot savu nopelniem bagāto mūžu kalpojot Dobeles baznīcā pavadījis Augusts Bilenšteins. Pie teju katras Dobeles ģimenes svarīgākajiem dzīves notikumiem – kristībām, iesvētībām, kāzām un bērēm 34 gadu garumā līdzās bijis mācītājs Jānis Straumanis (kalpojis 1906.-1940.), kura darbu vēlāk turpinājis viņa dēls Gustavs Straumanis (1940.-1944.). Padomju gados kalpojis mācītājs Mārtiņš Stefenhāgens (1944.-1979.), vēlāk – Atis Vaickovskis (1981.-1991.), kopš 1992. gada Dobeles Evaņģēliski luteriskajā baznīcā kalpo mācītājs Oskars Laugalis.

Dobeles baznīca ir pilsētas centrālais objekts, kas ar savu bagāto vēsturi, nozīmīgajām interjera vērtībām, darbīgo draudzi ir svarīga ne tikai pašiem draudzes locekļiem, bet kā kultūrvēsturisks objekts – visai pilsētai un Zemgalei kopumā.