1900.-1910. gads
Lai gan 20. gadsimta pirmā desmitgade neietilpst šobrīd aktuālajā Latvijas simtgades periodizācijā (1918-2018), tas ir notikumiem bagāts laika posms, kas būtiski ietekmējis tālāko vēstures gaitu. Piedāvājam ielūkoties šajā “desmitgadē pirms simtgades”, lai saskatītu cēloņus, kas izraisīja ievērojamas pārmaiņas Dobelē, Latvijā un arī plašāk pasaulē. Iespējams, ka jau tieši šajā laikā radās priekšnoteikumi, kas 1918. gadā ļāva pasludināt neatkarīgu valsti.
20. gadsimta sākumā Dobele atradās Krievijas impērijas Kurzemes guberņas sastāvā. Pilsētas statuss tobrīd vēl nebija piešķirts, un šajā laikā Dobele drīzāk uzskatīta par miestu. Tomēr iedzīvotāju skaits pieauga visai strauji. Vēl 19. gs. vidū Dobelē dzīvojuši vien pāris simti cilvēku. Ap 1900. gadu šis skaitlis jau tuvojās diviem tūkstošiem. No šāda iedzīvotāju pieauguma varētu secināt, ka Dobele kā dzīvesvieta cilvēkiem šķitusi pievilcīga un labklājības līmenis šeit bijis visai augsts.
Dobele bijusi saistoša ne tikai tiem, kas šeit apmetās uz pastāvīgu dzīvi. Apkārtnes senākā vēsture, it īpaši Dobeles pilskalns ar pilsdrupām, pievilināja senatnes pētniekus jau kopš 19. gadsimta vidus. Īpaši aktīvi bija ar Kurzemes literatūras un mākslas biedrību saistītie pētnieki – vēstures un etnogrāfijas pētnieks un mācītājs Augusts Bīlenšteins, mākslinieks Jūliuss Dērings, virsskolotājs Karls Bojs. Par Dobeles senvēsturi šajā laikā tapušas vairākas zinātniskas publikācijas. 1900. un 1905. gadā fotouzņēmumu sērijā pilsdrupas iemūžinājis fotogrāfs Oskars Emīls Šmits. Fotogrāfijas, kas glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un daļēji publicētas izdevumā “Latvijas viduslaiku pilis” (V sējums), ļauj saskatīt interesantas dekoratīvas detaļas pils fasādē, kas mūsdienās vairs nav redzamas.
Notikumiem bagātākais šajā desmitgadē ir 1905. gads. Tas atstāja paliekošu iespaidu uz norisēm visā Krievijas impērijā līdz pat tās sabrukumam 1917. gadā. Sabiedrības neapmierinātība ar dzīves apstākļiem bija augusi jau daudzus gadus, taču īpaši saasinājās pēc Krievijai neveiksmīgā kara ar Japānu 1904.-1905. gadā. Nemierīgais noskaņojums sasniedza kulmināciju 1905. gada janvārī, kad Sanktpēterburgā norisinājās strādnieku streiks. Cara sardzes rīcība, šaujot uz tobrīd mierīgajiem protestētājiem, izraisīja strauju pretreakciju visā impērijā. Arī Latvijas teritoriju pāršalca protestu un demonstrāciju vilnis. Līdz ar to aizsākās periods, kas dēvēts par 1905. gada revolūciju.
Galvenie kustības virzītāji Dobelē bija skolotāji – Oto Feldmanis, Dāvids Beika, Roberts Freibergs u.c. O. Feldmaņa vadītā skola (atradās tag. Uzvaras ielā 9) kļuva par vienu no revolūcijas atbalsta punktiem. Slepenas sapulces norisinājās arī Dobeles vilnas kārstuves telpās (tag. rūpnīcas “Spodrība” teritorija), Beiku ģimenes mājā (tag. Skolas un Krasta ielu krustojums) un Dobeles pilsdrupās.
1905. gada revolūcijas kustības dalībnieku galvenās prasības bija lielāka autonomija Krievijas impērijas sastāvā esošajām tautām, dzīves apstākļu uzlabošana zemniekiem un strādniekiem. Lai gan šāds mērķis pats par sevi nešķiet negatīvi vērtējams, revolucionāru metodes nereti bija vardarbīgas. Revolūcijai īpaši raksturīga bija tās dalībnieku vēršanās pret vācbaltiešiem, kuri viņuprāt simbolizēja latviešu pakļautību verdzībai. Plaši izplatīta bija muižu, arī sabiedrisku ēku dedzināšana, kā rezultātā cieta iedzīvotāji un zuda nozīmīgas kultūras vērtības.
Iedzīvotāju pretošanās akcijas 1905. gadā turpinājās visu pavasari un vasaru. Kustība bija tiktāl radikalizējusies, ka augustā visā Kurzemes guberņā tika izziņots karastāvoklis. Oktobrī (17. datumā pēc tobrīd Krievijas impērijā izmantotā Jūlija kalendāra/30. datumā pēc mūsdienās izmantotā Gregora kalendāra) Krievijas cars Nikolajs II parakstīja manifestu, sniedzot impērijas iedzīvotājiem plašākas pilsoniskās, tai skaitā pulcēšanās, brīvības. Pēc manifesta izdošanas vara pakāpeniski nonāca tautas rokās. Pilsētās un pagastos nodibinājās rīcības komitejas – jaunas pašpārvaldes institūcijas agrāko pagasta valžu vietā. Dobeles rīcības komiteju vadīja O. Feldmanis.
Līdz decembrim revolucionāri lielā mērā bija galvenie kārtības noteicēji pilsētā. Decembra otrajā pusē (17./30. datumā) Dobelē ieradās soda ekspedīcija. Šo vienību, kuru mērķis bija revolūcijas apspiešana, ierastā taktika bija pilsētas vai ciema ielenkšana un apšaude, pieprasot iedzīvotājiem izdot aktīvos revolūcijas dalībniekus. Skolotājs O. Feldmanis un daži citi viņa biedri labprātīgi padevās, lai pilsētai netiktu nodarīts tālāks posts. Nāvessoda izpilde tikai veikta nekavējoties, Tirgus laukuma teritorijā. Aptuvenajā soda izpildes vietā šobrīd atrodas O. Feldmanim veltīts piemineklis.
Divas dienas pēc soda ekspedīcijas ierašanās neaizturētie revolucionāri īstenoja uzbrukumu Dobeles vācu draudzes mācītājam A. Bīlenšteinam. Iepriekš uzbrukumi bija vērsti arī pret latviešu draudzes mācītāju. Pats A. Bīlenšteins, kurš tobrīd neatradies mājās, uzbrukumā necieta. Taču uzbrukuma rezultātā tika iznīcināta gandrīz visa mācītāja gadu gaitā veidotā bibliotēka un arhīvs. Arī mēbeles un citi sadzīves priekšmeti tika iznesti un sadedzināti turpat mācītājmuižas dārzā. Neilgi pēc tam mācītājs atteicās no amata un pameta Dobeli, dzīves pēdējos gados pavadot Jelgavā.
Daļai aktīvāko Dobeles revolucionāru izdevās izvairīties no soda izpildes. Daudzi turpināja darbību partizānu vienībās. Nesasniedzot turpmākus rezultātus, revolucionāru darbība pakāpeniski apsīka, un 1906. gada rudens uzskatāms par tās beigu posmu. Taču līdz pat 1908. gadam spēkā bija 1905. gada augustā pasludinātais karastāvoklis.
Lai gan atsevišķas pilsoniskās brīvības Krievijas impērijas iedzīvotājiem šajā laikā tika piešķirtas, revolūcijas augstākie mērķi par tautu pašnoteikšanos uzreiz netika sasniegti. Tomēr 1905. gada revolūcija bija skaļi izteikusi prasību pēc lielākas autonomijas tautām impērijas sastāvā. Nemieri radīja augsni turpmākiem procesiem Krievijas impērijas iekšienē, kas noveda pie politiskās sistēmas sagruvuma un pavēra iespēju mazākajām tautām veidot savas valstis.
Taču starp dramatiskajiem politiskajiem notikumiem nevar aizmirst arī ikdienas dzīvi. Daudz jaunu parādību, nesaistītu ar revolūcijas notikumiem, šajā laikā atrodamas arī Dobeles sabiedrībā un kultūrā.
1905. gadā pilsētā darbu uzsāka ārsts Edgars Francmanis (1878-1954). E. Francmanis mācījies Dobelē un Jelgavā, vēlāk studējis medicīnu Maskavā. Pēc studijām atgriezās dzimtajā pusē un apmetās Dobelē. Ārsta privātprakse darbojās līdz Pirmā Pasaules kara sākumam, kad uz laiku E. Francmaņa darbība Dobelē tika pārtraukta. E. Francmaņa lielākie panākumi saistās ar pēckara gadiem un pirmās slimnīcas izveidošanu Dobelē. Par to plašāk nākamās desmitgades apskatā.
20. gadsimta sākums ieviesa ievērojamas pārmaiņas pilsētai raksturīgajā ainavā. Mūsdienās pilsētas centrs nav iedomājams bez augstā Dobeles Ev. lut. baznīcas torņa. To droši varētu uzskatīt par vienu no pilsētas simboliem, kas bieži attēlots arī uz dažādiem Dobeles suvenīriem. Taču pirms nedaudz vairāk kā simts gadiem dobelniekiem pavērās pavisam cits skats uz pilsētas centru. Zināms, ka gadsimtu gaitā tornis vairākkārt rekonstruēts, ņemot vērā dažādus praktiskus apsvērumus. Visbiežāk to nācies labot ēkas pakāpeniska nolietojuma un dažādu negadījumu dēļ. Taču rekonstrukcijas darbus nereti motivēja arī pārmaiņas sabiedrības gaumē, jaunu arhitektūras stilu popularitāte.
Domājams, ka tieši estētika varēja būt torņa pēdējo pārbūves darbu pamatā. Doma par baznīcas ārējā veidola izmainīšanu radusies jau 19. gadsimta beigās, baznīcas 400. gadadienas svinību laikā. Kā raksta toreizējais vācu draudzes mācītājs A. Bīlenšteins, ideju par torņa paaugstināšanu izteicis tieši viņš. Tomēr ideja realizējās tikai tad, kad mācītājs pēc 1905. gada revolūcijas Dobeli jau bija pametis.
Pašreizējo smailo, gotisko formu un augstumu baznīcas tornis ieguva 1907. gadā. 17. gs. gravīrās redzams, ka tornim piešķirta baroka stilam raksturīga forma ar dekoratīviem elementiem. Savukārt 19. gs. beigās tapuši attēli atklāj, ka tornis bijis pavisam zems un vienkāršs. Par toreizējā Dobeles pasta priekšnieka kundzes Emīlijas Šiffers ziedojumu 500 rubļu apmērā 1908. gadā tornī uzstādīts arī no četrām pusēm apskatāms pulkstenis. Pilsētnieki šajās norisēs bijuši ieinteresēti un aktīvi līdzdarbojušies, jo notikuši vairāki baznīcas torņa rekonstrukcijai veltīti ziedojumu vākšanas pasākumi.
Kultūras dzīvi pilsētā šajā laikā veidoja jau 19. gs. beigās nodibinātā Dobeles Dziedātāju biedrība. Dažādas vācu tautības iedzīvotāju kultūras apvienības pastāvējušas jau agrāk, bet Dziedātāju biedrība bijusi latviešu organizācija. Biedrības statūti liecina, ka sākotnēji tā dibināta ar mērķi “kopt vairākbalsīgu kora dziedāšanu, caur tām attīstīt mūzikas garšu un veicināt garīgu dziedāšanu”. Tātad – kopt kora dziedāšanas tradīcijas. Taču drīz vien biedrības darbība izvērtusies plašāk. Regulāri rīkoti koncerti, teātra uzvedumi, sarunu vakari, kuros viesojies A. Bīlenšteins un citas sabiedrībā zināmas personas, arī labdarības pasākumi. Kādu laiku biedru sastāvā bijis pat rakstnieks Augusts Deglavs. 1909. gadā pēc Dziedātāju biedrības iniciatīvas izveidota pirmā bibliotēka Dobelē.
1910. gada februārī Dziedātāju biedrības darbība tika pārtraukta. Kā iemesls tam minētas nesaskaņas dalībnieku starpā. Neliela agrāko biedru grupa nodibinājusi Dobeles Izglītības biedrību, taču tā pastāvējusi neilgu laiku. Vairākums agrāko Dziedātāju biedrības dalībnieku uz likvidētās biedrības pamata izveidoja Dobeles Saviesīgo biedrību, kas darbību turpināja arī nākamajā desmitgadē.
1910.-1920. gads
20. gadsimta otrā desmitgade Dobelē, salīdzinot ar vētraino 1905. gadu, iesākās mierīgi. Kā pat nenojaušot, ka tuvākajos gados neatgriezeniski tiks izmainīts visas Eiropas turpmākais liktenis. Pilsētas attīstība gāja augšup, un Latvijas teritorija kopumā bija viens no attīstītākajiem Krievijas impērijas reģioniem.
Darbīgi ritēja kultūras, izglītības un saimnieciskā dzīve. To galvenokārt vadīja Dobeles Saviesīgā biedrība, kas 1910. gadā bija veidojusies uz agrākās Dobeles Dziedāšanas biedrības pamata. Biedrības galvenā funkcija bija kultūras pasākumu rīkošana. Dobelē tika uzvesti latviešu autoru literāro darbu iestudējumi, rīkoti koncerti un svētku pasākumi. Papildus tam, biedrība veicināja arī izglītības pieejamību. Pieaicinot attiecīgās jomas speciālistus, tika rīkoti lauksaimniecības, biškopības u.c. ar saimniecību saistīti kursi. 1913. gadā biedrība noorganizēja vakarskolu pieaugušajiem.
Pilsēta un tās nami kļuva modernāki. Mūsdienās tik pašsaprotamas lietas kā elektrība, telefona sakari un labierīcības ap 1910. gadu tikai pakāpeniski ienāca katrā dzīvojamajā ēkā. Dobeles apkārtnē telefona sakari vispirms tika ieviesti pagastu pārvaldes iestādēs. Desmitgades gaitā sazvanāmi kļuva jau arī ārsti, tirgotāji un citi turīgākie iedzīvotāji.
20. gadsimta sākums joprojām bija monarhijas laikmets. Eiropā pastāvēja vairākas impērijas – Krievija, Osmāņu impērija, Vācija un Austroungārija. Krievijas un Osmāņu impērijas bija vairākus gadsimtus senas. Vācijas un Austroungārijas valdījumi bija nostiprinājušies 19. gadsimta otrajā pusē. Impēriju iekšienē šajā laikā aktualizējās iedzīvotāju neapmierinātība. Kā tas jau bija redzams 1905. gada revolūcijā Krievijā, daudzas iedzīvotāju grupas vēlējās lielākas pašnoteikšanās tiesības. Līdzīgi procesi, etnisku grupu vēlmes pēc neatkarības izplatījās arī pārējās daudznacionālajās impērijās.
1914. gada 28. jūnijā Sarajevā tika nogalināts Austroungārijas troņmantinieks Francis Ferdinands. Atentātu veica Serbijas atbalstīta organizācija “Melnā roka”, ar mērķi panākt Austroungārijas slāvu tautību apdzīvoto dienvidu provinču atdalīšanu no impērijas. Austroungārija nonāca atklātā konfliktā ar Serbiju. Šis notikums izraisīja diplomātisku krīzi, Vācijai nostājoties Austroungārijas pusē, bet Krievijas impērijai atbalstot Serbiju. Konfliktam strauji eskalējoties, Eiropas valstis cita pēc citas tika iesaistītas Pirmajā Pasaules karā.
Mūsdienu vēsturnieku skatījumā Pirmais Pasaules karš bieži vien tiek raksturots kā konflikts, no kura būtu bijis viegli izvairīties. Pavisam cilvēcīgas kļūdas un nepietiekama komunikācija valstu starpā noveda pie tobrīd vēl nepieredzēta mēroga kara. Pirmo reizi Eiropā uzsākta karadarbība sevī ievilka citos kontinentos esošas valstis. Nāvējošu ķīmisko vielu un citu jaunu kara taktiku pielietošana prasīja vairāk kā 20 miljonu karavīru un civiliedzīvotāju upurus. Jāatzīmē, ka visai izplatīts pētnieku vidū ir arī pretējs viedoklis, ka vairāki valstsvīri Eiropas lielākajās impērijās apzināti veicinājuši kara izcelšanos, lai realizētu kādus politiskus vai ekonomiskus mērķus. Taču tolaik Eiropas sabiedrība bija pieredzējusi tikai īsus karus ierobežotā teritorijā. 1914. gada jūlijā, sperot pirmos militārās darbības soļus, visi bija pārliecināti, ka ap Ziemassvētkiem karavīri jau atgriezīsies mājās. Neviens vēl nespēja paredzēt, ka nežēlīgās kaujas visā Eiropas teritorijā ieilgs četrus gadus.
1915. gada pavasarī karadarbība no rietumiem sasniedza Latvijas teritoriju. Tas bija smags slogs vietējiem iedzīvotājiem Arī no Dobeles apkārtnes saimniecībām tika pieprasīti zirgi, mājlopi un pārtikas resursi armijas vajadzībām. Kurzemes guberņas pārvalde no iedzīvotājiem ar parakstu prasīja solījumu, ka tuvojoties ienaidniekam, tie paši iznīcinās arī pārējo saimniecībā atlikušo mantu. Prese par sadursmēm ar vācu karaspēka daļām pie Dobeles ziņoja jau kopš aprīļa, bet 17. jūlijs tiek uzskatīts par datumu, kad pilsēta pilnībā nonāca vācu karaspēka kontrolē.
Vācu armijas ienākšana Kurzemē izraisīja plašu bēgļu kustību. Tiek lēsts, ka Kurzemes un Zemgales teritoriju kopumā pametuši pusmiljons iedzīvotāju. Dobeles iedzīvotāju skaits kara gados saruka no vairāk kā 2000 līdz aptuveni 375. Darbu pārtrauca kultūras, lauksaimniecības un citas biedrības, nefunkcionēja daudzas sabiedriskās iestādes.
Kara laikā ar preses starpniecību tika izplatītas abu Latvijas teritorijā karojošo pušu ziņas, kuru mērķis bija atspoguļot pretinieku pēc iespējas negatīvā gaismā. Daudzskaitlīgi bija raksti par dažādām vācu armijas zvērībām pret vietējiem iedzīvotājiem – laupīšanām, slepkavībām un citiem noziegumiem. Šajos rakstos bija gan sava daļa patiesības, gan pārspīlējumu. Lasāmas arī publikācijas, kas sniedz neitrālu vai pat pozitīvu notiekošā vērtējumu. Piemēram, latviešu laikrakstā “Dzimtenes balss” 1915. gada 14. augustā publicēta kāda Dobeles skolotāja vēstule, kurā teikts, ka, lai gan notikušas mājlopu rekvizīcijas, “dzīve ritot samērā normāli”, un vietējiem iedzīvotājiem vācu armija pāri nedarot.
Karš bijis iemesls tam, ka Dobeles pilsētā saasinājušās attiecības starp latviešu un vācu izcelsmes iedzīvotājiem. Šāda tendence bijusi izplatīta visā Latvijas teritorijā. Dobelē konflikti izcēlās miesta pašpārvaldē. Vairākus gadus miesta pašpārvaldes priekšsēdētāja amatu ieņēmis vācietis Grenctāls. 1915. gadā pašvaldības pārstāvji ievēlējuši latviešu pārstāvi Augustu Jansonu, taču viņš amatā neticis apstiprināts. Rīkotas atkārtotas vēlēšanas, kurās atkal balsu pārsvaru guvis A. Jansons, taču vācu izcelsmes pašvaldības pārstāvji centušies arī atkārtoto vēlēšanu rezultātu pasludināt par nederīgu. Tomēr Kurzemes guberņas pārvalde par miesta priekšsēdētāju apstiprinājusi latviešu izvirzīto kandidātu.
Neiecietība pret vācu izcelsmes iedzīvotājiem parādījās arī ikdienas dzīvē. Piemēram, sodītas divas sievietes, kas Dobeles aptiekā savstarpēji sarunājušās vācu valodā, “lai gan pratušas arī citas valodas”. Par šādu “pārkāpumu” varēja piespriest 50 rubļu naudassodu vai trīs nedēļas cietumā.
Šajā desmitgadē Dobele oficiāli no miesta pārtapa par pilsētu. Šobrīd pastāv divas versijas par to, kad tieši tas noticis. Plaši izplatīts ir uzskats, ka Krievijas Pagaidu valdība 1917. gada 15. aprīlī piešķīrusi pilsētas tiesības vairākiem Kurzemes miestiem, tai skaitā arī Dobelei. Jau kopš 20. gs. 20. gadiem līdz mūsdienām šis apgalvojums regulāri pārpublicēts gan laikrakstos, gan vēstures pētnieciskajā literatūrā, gan uzziņu literatūrā. Tomēr šāda fakta pamatojums tiek apšaubīts. Zināms, ka 1917. gada 15. aprīlī Krievijas Pagaidu valdība izdevusi rīkojumu par pašvaldību vēlēšanu norises kārtību, taču līdz šim nav atrasti dokumenti, kas apstiprinātu, ka šajā datumā izdots arī rīkojums par pilsētas tiesību piešķiršanu. Tāpat jāņem vērā, ka Kurzemes un Zemgales teritorija tobrīd atradās Vācijas, ne Krievijas pakļautībā.
Par otru iespējamo pilsētas tiesību piešķiršanas datumu uzskata 1919. gada augustu-septembri. Taču arī aplūkojot Latvijas Tautas Padomes, kas pēc šīs versijas būtu piešķīrusi Dobelei pilsētas tiesības, sanāksmju protokolus, redzams, ka šajā laikā spriests par pašvaldību vēlēšanu notiekumiem. Skaidru norāžu uz pilsētas tiesību piešķiršanu šajos dokumentos nav. Toties 1919. gada novembrī un decembrī presē publicēti vairāki Dobeles pašpārvaldes publicēti paziņojumi, kuros lasāms paraksts: “Dobeles pilsētas dome”. Tātad šajā laikā pāreja no miesta uz pilsētas statusu bija notikusi.
1918. gada 3. martā starp jaunizveidoto Padomju Krieviju un Vāciju un tās sabiedrotajām tika noslēgts Brestļitovskas miera līgums, kas paredzēja Krievijas izstāšanos no kara. Ar šo līgumu Krievija atteicās no tiesībām uz Baltijas un citām Austrumeiropas teritorijām. 11. novembrī starp Antantes valstīm (Lielbritānija, Francija, vēlāk arī Itālija, ASV u.c. valstis) un Vāciju tika noslēgts pamiers, kurā Vācija tika atzīta par kara zaudētāju.
Oficiāli Pirmais Pasaules karš bija beidzies. Tā rezultātā no sabrukušajām impērijām cēlās jaunas valstis, kuras pasludināja savu neatkarību. 1918. gada 18. novembrī to izdarīja arī Latvijas Tautas padome. Taču ar to nepietika. Latvijai vēlme pēc savas valsts bija jāpierāda arī kaujas laukā – Brīvības cīņās jeb Neatkarības karā.
1918. gada nogalē Krievija paziņoja, ka Brestļitovskas miera līgumu vairs neuzskata par spēkā esošu, jo Vācijas impērija, ar kuru līgums tika noslēgts, pēc ķeizara atkāpšanās no amata vairs neeksistēja. Tika uzsākta Padomju armijas virzība uz rietumiem, ieņemot vācu armijas atstātās teritorijas. Latviju Padomju karaspēks sasniedza 1918. gada decembrī, sākotnēji sastopoties a rminimālu pretestību. Šis laiks uzskatāms par Brīvības cīņu sākumu.
Krievijas impērijas valdības krišanas un tai sekojošā V. Ļeņina vadītās lielinieku partijas apvērsuma ietekmē aktivizējās agrākās 1905. gada revolūcijas atbalstītāji. 1919. gada 12. janvārī tika sasaukta Dobeles rajona Revolucionārās komitejas sēde. Tās rezultātā Dobelē pasludināja padomju varu. Trīs dienas pēc tam pilsētā ienāca lielinieku karaspēks, taču ilgi pie varas tas nenoturējās. 19. martā Dobeli ieņēma Dzelzsdivīzijas karaspēks. Dzelzsdivīzija (sākotnēji – Dzelzsbrigāde) bija 1918. gada nogalē izveidota vienība, kas sastāvēja no Vācu armijas brīvprātīgajiem, piedāvājot tiem Latvijas pilsonību par vismaz četru nedēļu cīnīšanos Latvijas valsts labā. Karaspēks tik veidots ar nolūku cīnīties Latvijas interesēs pret lieliniekiem, taču provāciski noskaņotā ģenerāļa Rīdigera fon der Golca pakļautībā Dzelsdivīzija sāka novirzīties no šī kursa. 1919. gada septembrī Dzelzsdivīzija tika iekļauta Pāvela Bermonta Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijā. Līdz ar to uzskatāms, ka Dobele atkal bija nonākusi neatkarīgai Latvijas valstij nedraudzīgu spēku pakļautībā.
1919. gada 23. novembrī Dobelē ienāca Latvijas armija. Pilsētas pārņemšana notikusi bez kaujām, jo jau pēc tam, kad Latvijas armija 21. novembrī no Bermonta karaspēka atguvusi Jelgavu, ienaidnieks vairs nav pretojies. Nostāsti vēsta, ka Latvijas armija Dobelē ienākusi pa tagadējo Uzvaras ielu, un šis notikums devis ielai tās nosaukumu.
Pēc Pirmā Pasaules kara un Brīvības cīņu pirmajiem posmiem Dobelē pakāpeniski sāka atgriezties bēgļu gaitās devušies iedzīvotāji. Epidēmiju uzliesmojumi pastiprināja nepieciešamību pēc veselības aprūpes iestādes. 1918. gada beigās pilsētā bija atgriezies arī kara dienestā iesauktais ārsts Edgars Francmanis. 1919. gada sākumā kopā ar ārstu Augustu Neimani E. Francmanis, kā rakstījis savos memuāros, “noorganizēja uz ātru roku improvizētu slimnīcu”. Vienlaicīgi abi ārsti nodibinājuši arī Bērnu palīdzības komiteju, kas nodrošināja ēdināšanu trūcīgajiem bērniem. Komiteja vēlāk pārtapa par Latvijas Sarkanā krusta Dobeles nodaļu.
Sākotnēji slimnīcas darbs bijis grūts, trūkuši nepieciešamie līdzekļi un inventārs. Ilgu laiku slimnīcai nebija konkrētas atrašanās vietas, atsevišķas nodaļas atradās dažādās ēkās. Piemēram, pirmais tika nodibināts pārsiešanas punkts, kas atradās Baznīcas ielā. Neilgi pēc tam Brīvības ielā 15 ierīkota lipīgo slimību izolācijas nodaļa. Tikai 1925. gadā slimnīcas izveidotājiem izdevies iegādāties īpašumu Brīvības ielā 11, rodot iestādei pastāvīgu atrašanās vietu.
Pēc tam, kad 1919. gada martā lielinieku vara bija Dobeli pametusi, slimnīcas vadība piedāvāja Dobeles pašvaldībai iestādi pārņemt. Pilsētas resursi nebija pietiekami, lai uzturētu slimnīcu, tāpēc tika piesaistīti apkārtējo pagastu pārstāvji, izveidojot Dobeles un apkārtnes veselības aizsardzības biedrību un līdz ar to Dobeles un apkārtnes slimnīcu. Šāds nosaukums veselības aprūpes iestādei ir arī mūsdienās.
Ar laiku sākotnēji improvizētajā slimnīcā uzlabojās apstākļi, 20. gadsimta 20. gados tā tika vairākkārt paplašināta. Jau 20. gadsimta 30. gados slimnīca tika uzskatīta par vienu no labākajām Latvijas mazpilsētās. Dobeles slimnīcas galvenā ārsta amatu E. Francmanis ieņēma līdz pat 1950. gadam.
Lai gan 1920. gads ir oficiālais agrārās reformas uzsākšanas laiks, jau 1919. gada beigās uzsākta valsts muižu sadalīšana. Tobrīd spriests arī par Dobeles muižas (atradusies tag. rūpnīcas “Spodrība” teritorijā un apkārtnē) sadalīšanu. Pilsētas valde lūgusi muižas dzīvojamo ēku un tās dārzu piešķirt skolas vajadzībām, daļu zemes slimnīcas celtniecībai. Zināms, ka slimnīcas celtniecības plāns šajā teritorijā nerealizējās. Dobeles un apkārtnes slimnīca līdz pat 20. gadsimta 80. gadiem darbojās Brīvības ielā. Taču skolas tagadējā Dzirnavu ielā veiksmīgi darbojas joprojām.
20. gadsimta otrā desmitgade Dobeles pilsētas vēsturē neapšaubāmi ir viens no smagākajiem piedzīvotajiem periodiem. Pirmo reizi iedzīvotājiem bija jāsastopas ar tādu militāro darbību intensitāti. Tiesa, Dobeles apkārtni nebija saudzējuši kari ne viduslaikos, ne Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā, ne arī citos laika posmos. Taču Pirmajā Pasaules karā pieredzētais bija kas jauns visai pasaulei. Šī laika posma sekas izjūtam joprojām. Tomēr par spīti tam Dobeles iedzīvotāji bija pietiekami mērķtiecīgi un izturīgi, lai uz kara laika radītā trūkuma pamata atkal uzceltu plauksošu pilsētu.
1920. – 1930. gads
20. gadsimta 20. gadu sākumā Dobeles iedzīvotāji stāvēja liela izaicinājuma priekšā. Karš bija iztukšojis pilsētu, lielākajai daļai iedzīvotāju dodoties bēgļu gaitās. Apkārtnes teritorijās saimniecība bija izpostīta, dzīve bija jāsāk gandrīz vai no jauna. Par spīti pārdzīvotajam, šis laiks izvērtās par vienu no aktīvākajiem un veiksmīgākajiem pilsētas vēsturē.
Liela loma pilsētas dzīves atjaunošanā bija personībām, kas darbojās Dobeles pašvaldības sastāvā. 1920. gada 11. janvārī notika pirmās pašvaldības vēlēšanas kopš pilsētas tiesību iegūšanas. Par pilsētas galvu tika ievēlēts Jānis Mūrnieks – aktīvs sabiedriskās dzīves veidotājs, kas jau agrāk iesaistījies pašpārvaldes darbībā. Amatu J. Mūrnieks saglabāja arī pēc otrajām domes vēlēšanām 1922. gadā. Domes priekšsēdētāja amatu līdz 1931. gadam ieņēma ārsts Edgars Francmanis. 1922. gada vēlēšanas ievērojamas ar to, ka tajās pirmo reizi kandidēja divas sievietes – Anna Roze un Olga Vēbers.
Šajā desmitgadē pilsētas pašvaldības vēlēšanas notika vēl divas reizes – 1925. un 1928. gadā. No 1925. līdz 1928. gadam pilsētas galvas amatu ieņēma namīpašnieks un tirgotājs Kristaps Valdovskis, savukārt 1928. gadā par pilsētas galvu kļuva tirgotājs un pirmā Dobeles trīsstāvu nama (Viestura ielā 1) īpašnieks Eduards Bētiņš.
1920. gadā Latvijas valdība realizēja agrāro reformu, kā rezultātā tika sadalītas lielsaimniecību, tai skaitā muižu, zemes. Reformas rezultātā ap 300 zemes gabalu tika piešķirti Dobeles pilsētas iedzīvotājiem. Daļu no pārdalītā nekustamā īpašuma ieguva arī pilsētas pašvaldība, tādējādi rodot iespēju atjaunot agrāk funkcionējošo iestāžu darbību un veidot jaunus saimniecības uzņēmumus. Tomēr jāņem vērā, ka agrārā reforma gan tās ieviešanas laikā, gan mūsdienās tiek pretrunīgi vērtēta. No vienas puses, jaunas iespējas tiek sniegtas gan pašvaldībām, gan privātpersonām, kurām agrāk savas saimniecības nav bijušas. Taču no otras puses, šīs zemes tiek iegūtas uz to agrāko īpašnieku rēķina. Daudzi no šiem cilvēkiem (liela daļa – vācbaltiešu kopienas pārstāvji), kuri juta piederību Baltijai un kuru īpašumi tika atsavināti, izvēlējās 1920. gada rezultātā pamest Latviju.
Pašvaldības darbā 20. gadu sākumā primārais bija saimniecības un ekonomikas atjaunošanas jautājums, taču svarīga bija arī izglītība. 1919./1920. mācību gadā tika atjaunota pamatskolas darbība. Tā tika izvietota agrākās Dobeles muižas ēkās, tagadējā rūpnīcas “Spodrība” un Dobeles Valsts ģimnāzijas teritorijā. No Dobeles muižas kompleksa pilsētas un apkārtējo pagastu pašvaldības ieguva arī dzirnavas. Tajās tika izvietots modernizēts aprīkojums, un darbība turpinājās līdz pat 20. gadsimta 40. gadiem. Sākot ar 1958. gadu, Dobeles dzirnavu telpās pakāpeniski ierīkotas rūpnīcas “Spodrība” ražotnes.
1920. gadā uzsāktas sarunas arī par vidusskolas izveidošanu. Viens no vadošajiem idejas atbalstītājiem bija E. Francmanis. Viņš arī pildīja skolas ārsta pienākumus. 1922. gada 15. martā starp Dobeles pašvaldību un Izglītības ministriju tika noslēgts līgums par vidusskolas atvēršanu. Oficiālie skolas atklāšanas svētki notika 1922. gada 11. decembrī. Gadu pēc skolas darba uzsākšanas, telpas agrākajās muižas ēkās jau bija kļuvušas par šauru. Vidusskola tika pārcelta uz namu Skolas ielā 2, tagadējo Dobeles mūzikas skolu. Taču arī jaunajā atrašanās vietā skolas vajadzībām nebija pieejama pietiekami liela platība. Ēkā Skolas ielā 2 klases tikai izvietotas tikai pirmajā stāvā. Otrajā stāvā darbojās Dobeles policijas iecirknis. Interesanti, kādu ietekmi šāds pilsētas iestāžu izvietojums varēja atstāt uz skolēnu disciplīnu.
Oficiāls pilsētas statuss bija iegūts jau pirms dažiem gadiem, taču 20. gadu sākumā atsevišķos aspektos vēl atlika nostiprināt Dobeles kā pilsētas identitāti. 1925. gadā tika apstiprināts Dobeles pilsētas ģerbonis. Ceļš pie galējā varianta izstrādes, izrādās, nav bijis tik viegls. Ģerboņa pirmo variantu pilsētas pašvaldība Heraldiskajai komitejai iesniegusi jau 1921. gadā. Pašvaldības pietiekums, kas bijis izstrādāts “pārāk ainaviskā manierē” un līdz ar to heraldikas noteikumiem neatbilstošs, ticis noraidīts. Tā vietā Heraldiskā komisija piedāvājusi variantu – zelta labības kūli uz zila fona, tomēr pašvaldību tas neapmierināja. 1924. gadā Heraldiskā komisija nākusi klajā ar jaunu piedāvājumu – melnu gaili uz sudraba lauka. Šo variantu vēlāk noraidījusi pati komisija, vienbalsīgi pieņemot lēmumu par ģerboni, kurā attēlots vairogs sarkanbaltsarkanā krāsojumā un ieslīpi novietots zobens. Tas simbolizēja zemgaļu cīņas ar Livonijas ordeni 13. gadsimtā.
Ekonomisku izaugsmi veicināja ne tikai pilsētas pašvaldības centieni, bet arī valsts mēroga attīstības plāni. 1925. gadā tika uzsākta jaunas dzelzceļa līnijas būvniecība posmā Liepāja – Glūda. Tajā tika iekļauta arī Dobele. Dzelzceļa posms Glūda – Dobele kravu un pasažieru pārvadājumiem tika atklāts 1927. gada 15. augustā. Visas līnijas svinīga atklāšana notika 1929. gada 25. septembrī. Svētkiem bija sagatavots īpašs vilciena reiss, kas pulksten deviņos rītā izbrauca no Rīgas, piestāja Jelgavā, Glūdā, Dobelē, Saldū, uz Ventas tilta un Skrundā, ap pieciem pēcpusdienā ienāca Liepājas stacijā. Tur vilcienu sagaidīja goda vārti un svinīgs pasākums ar orķestra mūziku un prezidenta Gustava Zemgala uzrunu.
Līdz ar dzelzceļa posmu, Dobelē uzsākta arī stacijas un ūdenstorņa celtniecība. Dzelzceļa stacija būvēta pēc arhitekta un Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Pētera Federa projekta. Tā bija vienstāva mūra ēka ar izbūvētu mansarda stāvu dzīvokļiem.
Dzelzceļa līnija ienesa būtiskas pārmaiņas pilsētas dzīvē. Pirms tam Dobelei tuvākā stacija atradās Krimūnās. Tagad pati pilsēta bija tieši savienota ar lielākiem ekonomiskajiem centriem – Liepāju, Jelgavu, Rīgu. Pilsētas iedzīvotāju skaits no 1925. līdz 1935. gadam pieauga gandrīz par tūkstoti, sasniedzot ap 2400 iedzīvotāju. Literāts Žanis Unāms laikrakstā “Latvis” pārmaiņas Dobelē aprakstījis šādiem vārdiem: “Jaunais Glūdas un Liepājas dzelzceļš, ieslēgdams ērtā satiksmes lokā plašus Zemgales un Lejaskurzemes apgabalus, atdzīvina arī vairākas pilsētas, kuras agrāk panīkušas stinga starp zaļiem tīrumiem un klusām birzēm. Viena šāda ļoti redzami plaukstoša pilsēta ir Dobele, kura agrāk atgādināja pusaizmirstu iemigušu senatnes princesi, kas nemodināta snauda Bērzes skaistajos līčos.”
1927. gadā Saeima pieņēma jaunus noteikumus par Dobeles pilsētas robežām. Teritorija tika ievērojami paplašināta, piešķirot iedzīvotājiem 360 jaunus apbūves zemes gabalus. 20. gs. 30. gadu laikraksti vēsta, ka šajā laikā celtie nami “stiepās ārā no pilsētas pāris kilometrus”. Savukārt 1929. gada 4. maijā pilsētas domes sēdē pieņemts lēmums par jauniem ielu nosaukumiem. Ar šo lēmumu vārdu ieguvusi Bērzes iela, Lauku iela, Kooperācijas iela, Stacijas iela, Meža prospekts un vairākas citas.
20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē darbu uzsāka vairāki jauni uzņēmumi. 1928. gadā tagadējā Uzvaras ielā tika atklāta pirmā tipogrāfija Dobelē. Tā piederēja pilsētā pazīstamajam sabiedriskajam darbiniekam Fricim Ledainim (1894-1977). Tipogrāfija drukāja ielūgumus, veidlapas un tamlīdzīgas papīra preces, F. Ledaiņa literāro darbu “Daugavgrīvieši”, kas stāstīja par strēlnieku cīņām Pirmā Pasaules kara laikā.
F. Ledaiņa tipogrāfijā tika iespiesta arī pirmā pilsētas avīze – “Dobeles vēstnesis”. Tipogrāfijas telpās darbojās arī avīzes redakcija. Līdz tam presē par notikumiem Dobelē ziņoja tikai laikraksti, kas aptvēra plašākus reģionus. Pirmais iknedēļas laikraksta “Dobeles Vēstnesis” numurs iznāca 1928. gada 15. novembrī. Ievadrakstā redakcija īpaši uzsvēra laikraksta politisko neatkarību un vēlmi iestāties par tautas interesēm, risinot “sasāpējušus jautājumus”.
1928. gada 18. augustā Dobelē tika atvērta otrā aptieka. Pirmā un līdz tam brīdim vienīgā pilsētas aptieka bija pastāvējusi jau kopš 1806. gada. Jaunatvērtās aptiekas īpašnieks bija Rīgā dzimušais provizors Ernests Vanags, kurš izvēlējies pārcelties uz Dobeli. E. Vanags strauji kļuvis iemīļots pilsētas sabiedrībā, raksturots kā inteliģents, lietišķs, ar noteiktu raksturu. Drīz vien aptiekas īpašnieks sāka līdzdarboties arī pilsētas pašvaldībā.
1929. gada 1. jūnijā darbu uzsāka būvamatniecības uzņēmums “Spars”. Reklāmās tā adrese norādīta kā Francmaņa nams Baznīcas ielā, tātad tagadējā E. Francmaņa iela 1. Uzņēmums nodarbojās ar kokapstrādi, būvniecības materiālu un mēbeļu izgatavošanu. “Spars” kļuva par lielāko šāda veida uzņēmumu Dobelē, nodarbinot ap divdesmit amatnieku.
Joprojām aktīvākā Dobeles kultūras dzīves veidotāja bija iepriekš vairākkārt minētā Saviesīgā biedrība, kas pēc Pirmā Pasaules kara bija pakāpeniski atjaunojusi savu darbību. Biedrība sastāvēja no vairākām nodaļām, katrai atbildot par konkrētu kultūras jomu. Īpaši aktīvi darbojās Muzikāli – dramatiskā sekcija, regulāri rīkojot koncertus, teātra uzvedumus un plašus svētku psākumus.
1925. gada 31. jūlijā un 1. augustā norisinājās Dobeles novada jaunatnes un dziesmu svētki. Sākotnēji bija iecerēts šos svētkus rīkot kā I Zemgales jaunatnes un dziesmu svētkus, iesaistot pēc iespējas vairāk Zemgalē darbojošos kultūras un jauniešu biedrību. Taču svētku rīkotāji nolēma, ka īsā laikā un vasaras lauksaimniecības darbu periodā nav iespējams kvalitatīvi sagatavot tik liela mēroga pasākumu, tāpēc nolemts aptvert tikai Dobeles novadu, Apmeklētājiem bija iespējams ne tikai klausīties koru dziedājumos, bet arī vērot futbola mačus starp Dobeles un Rīgas komandām, apmeklēt teātra un kino izrādes, piedalīties lāpu gājienā.
Svarīgs notikums pilsētas kultūras dzīvē bija Dobeles un apkārtnes apvienoto orķestru mūzikas svētki 1929. gada 21. jūlijā. Svētku iniciators bija pazīstamais dārznieks un orķestru diriģents Emīls Hunhens. Svētkos piedalījās orķestri no Dobeles, tuvākās apkārtnes, arī Vidzemes. Kopumā tika pulcēti 60 mūziķi un ap 3500 apmeklētāju.
Desmitgades vidū Dobelē tāpat kā citviet Latvijā parādījās doma par pieminekļa veidošanu Brīvības cīņās kritušajiem. Tika izveidota Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa komiteja, kas 1928. gadā uzsāka ziedojumu vākšanu pieminekļa celtniecībai. Komiteju vadīja pilsētas galva Eduards Bētiņš. Tomēr 20. Gadu beigās darbs pie ieceres pieklusa. Aktīvāka ziedojumu vākšanas kampaņa atsākās pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, kad arī Kārlis Ulmanis izrādīja atbalstu pieminekļa celšanai. Pieminekļa izveidošana būs viens no aktuālākajiem pilsētas dzīves jautājumiem 20. gadsimta 30. gados.
Redzam, ka 20. gadsimta 20. gados atkopšanās pēc Pirmā Pasaules kara zaudējumiem Dobelē noritēja strauji. Pilsētā bija atgriezušies izglītoti un apņēmīgi ļaudis, kas aktīvi strādāja pie saimniecību, skolu, biedrību atjaunošanas. Pat galvaspilsētas iedzīvotājiem Dobele šķita patīkama vieta, kur veiksmīgi dibināt savus uzņēmumus. Šis laika posms pilsētas vēsturē bija kā pakāpiens uz vēl rosīgāku ikdienas dzīvi 20. gadsimta 30. gados.
1930. – 1940. gads
20. gadsimta 30. gadi daudzu priekšstatos par Latvijas vēsturi joprojām saglabājušies kā “zelta laiks”, kad valsts bija neatkarīga un labklājība gāja tikai augšup. Tik tiešām, šis laika posms Latvijas vēsturē savā ziņā bija unikāls. Tas saistās ar Latvijā iepriekš nepieredzētām pārmaiņām valsts pārvaldē, kas ietekmēja visas sabiedrības dzīves jomas.
1930. gadā Latvijas valdība pieņēma jaunu likumu par pilsētu pašvaldību darbības regulējumu. Likums paredzēja, ka pilsētas pašvaldība sastāv no domes, valdes un revīzijas komisijas. Valdei bija jāsastāv no vismaz trim domniekiem. Visās Latvijas pilsētās vēlēšanām bija jānotiek vienlaicīgi.[1] Dobeles pilsētas pašvaldības piektās domes vēlēšanas 1931. gada martā bija pirmās, kas noritēja pēc jaunpieņemtā likuma. Tās bija arī pēdējās, kas norisinājās šajā neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas posmā.
Šīs vēlēšanas guva plašu rezonansi vietējā laikrakstā “Dobeles Balss”. Laikrakstā tika apcerēts neierasti lielais kandidātu skaits (64), spriežot par kandidātu motivāciju dalībai vēlēšanās. Izteiktas aizdomas, ka daļa kandidātu varētu būt pieteikušies savtīgu nodomu – godkārības un mantkārības vadīti, vai pieteikušies tāpēc, ka kandidē arī draugi, paziņas vai ienaidnieki, kurus vēlas pārspēt. Laikraksts kritizēja arī atsevišķus “pašvaldības veterānus” – domniekus, kas ilgstoši ieņēma amatus pašvaldībā, pēc laikraksta veidotāju domām nedodot iespēju sevi pierādīt jauniem kandidātiem. Laikraksta veidotāji norāda, ka salīdzinājumā ar agrākiem laikiem, kandidāti vairāk pievēršas aģitācijai, citu kandidātu nomelnošanai, nevis darbojs pilsētas interešu labā.
Vēlēšanu rezultātā domē iekļuva 17 no 64 kandidātiem. Šis bija pirmais pilsētas domes sastāvs, kurā politisko spēku sadalījums vairs nebija vienmērīgs – pārākumu guva kreisi noskaņotie spēki. Strādnieku saraksts guva vislielāko pārsvaru ar septiņiem domē ievēlētiem pārstāvjiem.[2]
Nosliece par labu kreisajiem politiskajiem spēkiem 1931. gada vēlēšanās bija izplatīta tendence vairākās Latvijas pilsētās, ne tikai Dobelē. Kreiso spēku vadītāji izvērsa iedarbīgu aģitāciju, ekonomisku grūtību apstākļos izmantodami sociālās un minoritāšu aizstāvības saukļus. Šie spēki iedzīvotājiem šķita vienotāki un disciplinētāki nekā to pretinieki.[3]
Ar strādnieku atbalstu par pilsētas galvu kļuva Dobeles pagastā dzimušais Kārlis Verners, domnieks kopš 1928. gada. Jaunībā bijis 1095. gada revolūcijas atbalstītājs, Dobeles pagrīdes sociāldemokrātiskā pulciņa “Uzvara” dalībnieks. Vairākus gadus pavadījis Padomju Krievijā, pēc atgriešanās Latvijā vairākus mēnešus bijis Rīgas Centrālcietumā kā “valsts iekārtai naidīgu organizāciju aktīvs dalībnieks”. Arī pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanas nokļuvis apcietinājumā, taču 1934. gada jūlijā vairāki ievērojami Dobeles namīpašnieki, tirgotāji, arī toreizējais Dobeles latviešu draudzes mācītājs, vērsušies pie Politiskās Pārvaldes priekšnieka ar rakstisku lūgumu atbrīvot K. Verneru. Lūgumā minēts, ka laikā, kad K. Verners ieņēma pilsētas galvas amatu, viņš “strādāja saskaņā ar pārējiem pilsoņiem un centās nostādīt pilsētas saimniecību iespējami labā stāvoklī”.[4] Nekādas politiskas tendences K. Verners sabiedriskajā darbā neesot izrādījis. Acīmredzot, K. Verners ar savu darbību pašpārvaldē tiešām bija iemantojis pilsētnieku uzticību un cieņu, par spīti neglaimojošajai pagātnei. Vēlākos gados, nodibinoties Padomju varai Latvijā, K. Verners bija Dobeles pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs.
Vienas konkrētas politisko spēku grupas izvirzīšanās par dominējošo tomēr bija radījusi šaubas vismaz daļā pilsētas iedzīvotāju. Piemēram, pilsētas tipogrāfijas īpašnieks Fricis Ledainis 1931. gada izdevumā “Dobeles vadonis tūristiem” izteicis cerību, ka arī turpmāk ievēlētās pašvaldības darbinieki nekalpos partijām, bet pašvaldības, tautas un valsts intereses nostādīs priekšplānā.
Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā dibinātajā autoritārisma iekārtā tika pārtraukta Latvijas Saeimas darbība, un līdz ar to arī līdzšinējais pilsētu pašpārvalžu darbs tika izbeigts. Turpmāk pilsētas galvu iecēla nevis domnieki, bet iekšlietu ministrs. Līdz ar to pieauga pilsētas galvas ietekme un loma pilsētas pārvaldē, veidojās uz vienas personas vadību balstīta sistēma.
1934. gadā darbu pārtrauca arī abi Dobeles pilsētas laikraksti. “Dobeles Vēstneša” pēdējais numurs iznāca 10. maijā, bet “Dobeles Balss” 31. decembrī.
Autoritārisma režīmu parādīšanās 20. gadsimta 30. gados visā Eiropā bija izplatīta tendence. Vienpersoniskas diktatūras zināmākie piemēri no šī laika ir Padomju Savienība un nacistiskā Vācija. Taču autoritāra valsts iekārta nodibinājās arī Itālijā, Ungārijā, Spānijā, Turcijā, Portugālē, Polijā, Lietuvā, Igaunijā un vēl daudzās citās Eiropas valstīs. Līdz Pirmajam Pasaules karam Eiropu pārvaldīja impērijas. Kara izskaņā daudzas tautas bija cīnījušās, lai izveidotu savas, neatkarīgas un demokrātiskas valstis. Kas lika visām šīm valstīm vien dažus gadus vēlāk atgriezties pie vienpersoniskā varas modeļa?
Pirmkārt, trūka demokrātijas pieredzes. Lai veidotu šādu valsts pārvaldi, bija nepieciešama attiecīga izglītība un pieredze, kas lielākajai daļai tobrīd trūka. Strīdi atšķirīgu politisko grupējumu starpā kavēja lēmumu pieņemšanas procesu. Turpretim viens tautas vadītājs joprojām raisīja uzticību un drošības sajūtu. Karš bija radījis smagus saimnieciskos apstākļus, un tauta uz šiem vienpersoniskās varas turētājiem raudzījās ar cerību, ka tie spēs ātri atjaunot valsts labklājību.
Tāpat autoritāra režīma nodibināšana vienā valstī vismaz daļēji sekmēja līdzīgu ideju nostiprināšanos kaimiņvalstīs. Redzot, ka aiz robežas vara sāk koncentrēties vienas personas rokās, arī pašiem nācās domāt par savu drošību un rīcību gadījumā, ja autoritārā kaimiņvalsts izlemtu paplašināt savas robežas.
Interesanti, ka no tiesiskā viedokļa Kārļa Ulmaņa režīms Eiropā bija uzskatāms par visstingrāko.[5] Tas bija vienīgais, kurā nedarbojās ne valdoša partija, ne pastāvēja valsts Satversme jeb pamatlikums. Dažās Eiropas valstīs joprojām saglabājās minimāla partiju opozīcija, pastāvēja konstitūcija un citi minimāli demokrātijas elementi. Latvijā visas lēmumu pieņemšanas tiesības pilnībā koncentrējās tikai vienas personas rokās. Taču, pretēji citām Eiropas valstīm, šis režīms neizraisīja asinsizliešanu.
1934. gada jūnijā par Dobeles pilsētas galvu pēc iekšlietu ministra lēmuma tika iecelts Rīgā dzimušais Dobeles “Vanaga” aptiekas īpašnieks un provizors Ernests Vanags. Pilsētas galvas biedra amatu piešķīra pilsētā pazīstamajam fotogrāfam un sabiedriskajam darbiniekam Fricim Kalniņam. Pirmā jaunās iekārtas Dobeles pašpārvaldes sēde norisinājās 1934. gada 21. jūnijā. Tajā tika veikta pienākumu sadale. E. Vanaga – pilsētas galvas – pārraudzībā bija visdažādākie saimnieciska rakstura jautājumi. F. Kalniņš atbildēja par finansēm, uzņemoties tiešos pilsētas kasiera pienākumus, atbildēja par pilsētas elektrības tīklu un strāvas sadali. Trešais valdes loceklis Arveds Ulms bija atbildīgs par pilsētas īpašumiem, lopkautuvēm, tirgu, nespējnieku patversmi, būvniecību, satiksmes ceļiem un sanitārajām lietām.
Drīz vien E. Vanags atteicās no pilsētas galvas amata, jo aizņemtības dēļ, strādājot savā veikalā, nevarēja pilnvērtīgi piedalīties pašvaldības darbā. Par aiziešanu no amata E. Vanags izšķīries arī tāpēc, ka atalgojums pārvaldē bijis visai zems, daudz izdevīgāk bija nodarboties ar tirdzniecību. Sabiedrībā radies sašutums, jo E. Vanags bijis plašās aprindās cienīts un iemīļots, būdams inteliģents un lietišķs. Ievērojot pilsētnieku noskaņojumu, E. Vanags tomēr mainīja lēmumu atteikties no pilsētas galvas pienākumiem, un saglabāja amatu līdz 1938. gadam.
Pēdējais pirms Otrā Pasaules kara pilsētas galvas amatu 1938. gadā ieņēma Dobeles pilsētas ģimnāzijas direktors Jānis Jirgens, kurš, atšķirībā no agrāk pieņemtā pienākumu sadalījuma, uzņēmās pārraudzību pār visām pilsētas saimnieciskajām nozarēm. Pilsētas galvas biedra un valdes locekļa amatus saglabāja F. Kalniņš un Arveds Ulms.
20. gadsimta 30. gadu sākumā svarīgākais jautājums pilsētas sabiedriskās dzīves dienaskārtībā bija Tautas nama (tagadējais Dobeles kultūras nams) celtniecība. Sākotnēji bija vairāki viedokļi par to, kur nams būtu jāceļ. Viena versija bija Baznīcas ielas mala, otrs priekšlikums – “dārza vidū uzkalniņā”.[6] Nav norādīts, kur atradies šis iecerētais uzkalniņš, bet domājams, ka tas būtu bijis turpat Baznīcas ielas apkaimē.
Idejas izstrādātājiem šķitis svarīgi, lai sabiedrībai būtu iespēja izteikt savu viedokli ar celtniecību saistītos jautājumos. E. Francmanis laikrakstā “Dobeles Vēstnesis” rakstījis: “Tautas namam jātop par Dobeles un apkārtnes kulturālās dzīves centru, viņa būvē izpaudīsies Dobeles sabiedrības griba radīt šim mērķim atbilstošu celtni, ap viņa ideju saslēgušās vienā vienotā organizācijā gandrīz visas Dobeles pilsētas un Dobeles pagasta biedrības no sienas līdz sienai un Dobeles tautas nams nav uzceļams bez visplašākā sabiedrības atbalsta.”[7]
Arhitekts Pauls Kundziņš bija iecerējis ēku izvietot gar ielas malu un būvēt to trīs stāvos. Pirmajā stāvā bija paredzētas telpas veikaliem, tādējādi padarot ēkas celtniecību un uzturēšanu rentablāku. Otrs variants bija būvēt namu tālāk no ielas malas, veidot to tikai viena stāvā augstumā un bez telpām komercdarbībai. Pirmais variants tika vērtēts kā praktiskāks, otrs kā vizuāli pievilcīgāks.[8]
Ēkas būvniecība tika uzsākta 1933. gadā, un tā turpinājās līdz 1939. gadam. Desmitgades laikā tās nosaukums vairākkārt tika mainīts – Tautas nams, Tautas Savienības nams, Latviešu biedrības nams, Aizsargu nams.[9] 1939. gada 24. septembrī nams tika svinīgi atklāts.
Līdz ar biedrības nama celtniecību notika pārmaiņas vairāku Dobeles biedrību struktūrā. Tika uzskatīts, ka nepieciešamo finansiālo līdzekļu vākšana būtu vieglāka, biedrībām darbojoties kopīgi. 1936. gada novembrī Dobeles Saviesīgā biedrība, kas līdz tam brīdim bija vadošā pilsētas kultūras dzīves organizētāja, pieņēma lēmumu apvienoties ar Dobeles Latviešu biedrību.[10] Biedrību apvienošanās rosināja arī ideju par dramatisko trupu apvienošanu kopīgā Dobeles teātrī.[11]
Vienlaicīgi ar Biedrības nama beidzamajiem celtniecības posmiem pilsētā tika uzsākts vēl viens apjomīgs būvniecības projekts. 1938. gada martā pilsētas pašvaldība saņēma atļauju uzsākt jaunas pamatskolas ēkas celtniecību pēc arhitekta Indriķa Blankenburga plāna. Tika apgalvots, ka tā būs staltākā un lielākā celtne Dobelē.[12] Ēkas pamatakmens likts 1938. gada 12. jūnijā. Mūsdienās šajā ēkā darbojas Dobeles Valsts ģimnāzija.
Turpinājās darbs arī pie jau iepriekšējā desmitgadē iecerētā pieminekļa Brīvības cīņās kritušajiem. 1935. gada februārī Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa komiteja izsludināja konkursu pieminekļa projektam. Maijā tika pieņemts tēlnieka Kārļa Zemdegas (1894-1963) izstrādātais mets. Sākotnējais pieminekļa izgatavošanas termiņš bija 1937. gads, taču dažādas izmaiņas projektā paildzināja tā izpildi.
Arī par pieminekļa atrašanās vietu sākotnēji nebija vienota viedokļa. Vispirms tika spriests par Baznīcas ielu, taču šis variants atmests, jo baznīcas ēka aizēnošot pieminekli, un tas apkārtnē neizcelsies. Pēc tam tika nolemts pieminekli novietot Vienības laukumā Brīvības ielā (tag. Brāļu kapu teritorija).
1935. gada 4. augustā Dobeles novada dziesmu svētku laikā Vienības laukumā tika ielikts pieminekļa pamatakmens. Svinīgajā brīdī piedalījās finansu ministrs un Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa komitejas goda priekšsēdētājs L. Ēķis, satiksmes ministrs B. Einbergs, pārstāvji no 3. Jelgavas, 8. Daugavpils un 11. Dobeles kājnieku pulkiem.[13]
Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa svinīga atklāšana notika 1940. gada 9. jūnijā. Lai gan šī diena Dobelē tika aizvadīta svinīgā gaisotnē, tā laika notikumi Eiropā un Latvijas valsts tuvākā nākotne šim notikumam ir piešķīrusi dziļi simbolisku noskaņu. Kopš 1939. gada septembra Eiropa, neņemot vērā Pirmā Pasaules kara pieredzi, atkal bija nostājusies uz kara takas. Tikai astoņas dienas pēc Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa atklāšanas Latvijas robežu pārgāja PSRS karaspēks.
Svinīgajā pasākumā pieminekli kara ministra ģenerāļa K. Berķa vārdā atklāja ģenerālis H. Buks, un to iesvētīja armijas mācītājs P. Apkalns. Pēc atklāšanas laukumā norisinājās svētku parāde, kurā piedalījās armijas daļas, aizsargi, mazpulki, skolu jaunatne, ugunsdzēsēji un citas Dobeles biedrības. Vakarā svētkiem par godu izskanēja koncerts, tika lasīts referāts par Dobeles atbrīvošanu 1919. gadā un izrādīta Raiņa luga “Krauklītis”. Pēc oficiālās daļas bija paredzēts svētku turpinājums Dobeles pilsdrupās.[14]
1936. gadā, visticamāk K. Ulmaņa režīma nacionālās politikas ietekmē, Dobeles vadītāju dienaskārtībā nonāca vēstures pētīšanas jautājums. Šī gada 14. janvārī pēc valsts vadītāja lēmuma jau bija nodibināts Latvijas vēstures institūts, kura uzdevums bija “latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā”.[15] 1936. gada 14. janvāris tiek dēvēts par īpaši svarīgu punktu Latvijas vēstures zinātnes attīstībā, kad vēsture kļuva par valsts atzītu un nozīmīgu izpētes nozari.[16] Vēsturei tika ierādīta īpaša loma valstiskuma un nacionālās apziņas stiprināšanā.
Jūnijā Dobeles valdes struktūrā tika nodibināta jauna vienība – Dobeles un apkārtnes vēstures pētīšanas komiteja. Tās direktors bija pilsētas ģimnāzijas direktors J. Jirgens. Pirmās tēmas, kuras grasījās pētīt, bija 1905. gada revolūcija, vācu okupācijas posms Pirmajā Pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņas, jo daudzi pilsētas iedzīvotāji šos laikus bija piedzīvojuši un varēja sniegt informāciju. Vienlaicīgi Jirgena vadībā bija plānots dibināt arī muzeju.[17] Nepieciešamību pēc senlietu apzināšanas un sabiedrības informēšanas ilustrē kāds atgadījums Dobeles tirgū, kas 1938. gadā aprakstīts laikrakstā “Zemgales Balss”: “Kāda lauku māte pārdeva olas, kas bija ietītas kādas ļoti senas latviešu valodā iespiestas garīga satura grāmatas lapās. Pircējs, pārnesis olas līdz ar ietinamo mājās, bija pārsteigts un lapas savāca. Tās ļoti labi uzglabājušās, kas liecina, ka visa grāmata bijusi labi uzglabājusies. Iegūtās lapas nodotas Zemgales muzejam, taču tām nav tās vērtības, kāda būtu visai grāmatai.”[18]
Kopumā 20. gadsimta 30. gadi Dobelē no saimnieciskā viedokļa tik tiešām bija viens no aktīvākajiem un veiksmīgākajiem periodiem. Iedzīvotāju labklājība, salīdzinot ar laiku uzreiz pēc Pirmā Pasaules kara, bija strauji augusi. Statistika liecina, ka 1938. gadā pilsētā bijuši 88 tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi.[19] Vairākos Tirgus laukuma namos atradās arī sarīkojumu zāles, kur regulāri notika balles un citi saviesīgi pasākumi. Pilsētas centrā cita citai blakus viesus uzņēma viesnīcas. Tirgus laukumā 4 atradās Teodora Bētiņa “Kurzemes viesnīca”, viena no tolaik populārākajām iestādēm. Savukārt Zaļajā ielā 1 atradās Natālijai Rūdolfs piederošā “Rīgas viesnīca”, kurā kādu laiku darbojusies arī kino zāle.
1940. – 1950. gads
1940. gads Dobelē bija iesācies uz visai pacilātas un patriotiski noskaņotas nots. Prese plaši aprakstīja gatavošanos 15. maijā svētkiem, un tuvojās arī ilgi gaidītā Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa atklāšanas diena.
Pilsētas iedzīvotāju rosība 20. gadsimta 30. gados tik tiešām bija likusi labus pamatus Dobeles turpmākajai attīstībai. Laikrakstā “Zemgales Balss” 1940. gada maijā veltīti šādi atzinīgi vārdi: “Dobeles pilsēta un pagasts ir plaša Zemgales novada sirds un centrs, caur kuru apkārtējos lauku pagastos ieplūst garīgās un materiālās kultūras vērtības un sasniegumi. Šis stāvoklis Dobeles sabiedriskai dzīvei uzstāda diezgan augstas prasības, kuras visas ar ciešu sabiedrisko organizāciju sadarbību, līdz šim izpildītas ar vislabākām sekmēm.”[1]
Uz politisko notikumu fona Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa atklāšana iegūst simbolisku nozīmi un saldsērīgu noskaņu. Piemineklis tika atklāts ar svinīgu aktu, kurā piedalījās Latvijas armijas un vairāku Dobeles sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Piemiņas vieta tika radīta ar mērķi godināt kareivjus, kas Brīvības cīņu laikā izcīnīja valsts neatkarību. Taču tai vairs nebija lemts ilgi pastāvēt.
Astoņas dienas pēc Atbrīvošanas pieminekļa atklāšanas, Latvijas robežu pārgāja PSRS karaspēks. Jau 1939. gada septembrī bija sācies Otrais Pasaules karš, Vācijas un Padomju savienības spēkiem iebrūkot Polijā. Tagad tika realizēta arī pārējo ar Molotova-Ribentropa paktu PSRS piešķiro teritoriju ieņemšana. Joprojām daudz apspriests, gan atbalstīts, gan kritizēts ir Kārļa Ulmaņa lēmums nepretoties iebrukumam. No vienas puses tādējādi vairums iedzīvotāju tobrīd tika pasargāt no asinsizliešanas. No otras puses, tike uzskatīts, ka, ja tiktu izteikts kaut diplomātisks protests, vismaz pārējā Eiropa zinātu, ka nenotiek labprātīga pievienošanās Padomju savienībai. Lai nu kā, vēstures procesi šajā visai Eiropai smagajā laikā bija nepielūdzami.
Mūsdienās vēstures pētniecībā aktualitāti ir ieguvusi interpretācija, ka Pirmais Pasaules karš un Otrais Pasaules karš drīzāk uzskatāmi nevis par diviem dažādiem, bet vienu militāru konfliktu ar pāris desmitgažu pārtraukumu. Pirmā Pasaules kara noslēgumā tika pieņemti starptautiski lēmumi, kas Vāciju atstāja neapmierinātu. Vācijai un tās sabiedrotajām valstīm bija jāuzņemas atbildība par visiem kara laikā izraisītajiem postījumiem. Uzvarētājvalstis pieprasīja ievērojamu summu atmaksāšanu, atteikšanos no vairākām teritorijam un bruņojuma apmēru samazināšanu. Neapmierinātības un pāridarījuma sajūtas pāriešana aktīva konflikta stadijā bija tikai laika jautājums. Līdz ar to, ja tiek uzskatīts, ka Pirmo Pasaules karu bija iespējams novērst, Otrais bija neizbēgams.
Trīs dienas pēc tam, kad Padomju vara bija šķērsojusi Latvijas robežu, 20. jūnijā, tika nodibināta jauna valsts valdība Augusta Kirhenšteina vadībā. Drīz vien sākās vairuma sabiedrisko un politisko organizāciju likvidācija. Jūlija beigās tika uzsākta arī zemes īpašumu atsavināšana un lielāko uzņēmumu nacionalizācija.[2] Pavisam oficiāli inkorporēta PSRS sastāvā Latvija tika 1940. gada 5. augustā, kad Maskavā PSRS Augstākajā padomē jaunās valdības iekšlietu ministrs Vilis Lācis nolasīja lūgumu par Latvijas uzņemšanu savienībā.
Valsts mērogā notiekoši procesi atbalsojās arī vietējā līmeniī. 1940. gada jūlijā Dobelē tika nodibināta pagaidu Latvijas Komunistiskās partijas komiteja. To vadīja 20. gadsimta 30. gados pilsētas galvas amatu ieņēmušais Kārlis Verners. Komiteja tikai izvietota Latviešu biedrības namā.[3] Neilgi pēc tam K. Verners u.c. personas tika pilnvarotas pārņemt Latviešu biedrību, tās namu un mantas. Gada gaitā tika pārkārtotas visu lielāko Dobeles biedrību valdes.
Strauji tika izvērstas dažās politiskas aktivitātes. Prese vēsta, ka 12. jūlijā no Rīgas ieradusies “Centrālkomitejas propagandistu grupa”, kas noturējusi mītiņu pilsdrupās. Uzrunās tika godināti 1905. gada revolūcijas dalībnieki un Sarkanā armija, izklāstītas “latviešu tautas ciešanas” pēc 1934. gada 15. maija.[4] Arī Tirgus laukums kļuva par regulāru politisku manifestāciju un sapulču norises vietu. Padomju gados šī kļuva par galveno Tirgus laukuma funkciju, tirdzniecībai tas vairs netika izmantots.
Jūlijā ar V. Lāča lēmumu tika atcelta Dobeles pilsētas pašvaldība, ieceļot jaunus valdes locekļus. Par pilsētas vecāko iecelts K. Verners. Amatu nesaglabāja neviens no iepriekšējā valdes sastāva dalībniekiem.[5]
19. augustā Dobelē tika nodibināta arī jauniešu organizācija – Komunistiskās jaunatnes savienība.[6] Rudenī, sākoties mācību gadam, dažādi propagandas pasākumi aktīvi tika izvērsti arī skolās.
1940. gadā Dobeles ielas vairākkārt piedzīvoja nosaukumu maiņu. Vispirms jūnija sākumā, vēl K. Ulmaņa režīma laikā, Lielā iela kļuva par Brīvības ielu, Pasta iela par Viestura ielu, Lejas iela par Valdemāra ielu un Bīlasta iela par Kr. Barona ielu.[7] Pēc PSRS spēku ienākšanas vairākas Dobeles ielas tika pārdēvētas atbilstoši jaunajām ideoloģiskajām nostādnēm. 1940. gada augustā pirmā tika pārdēvēta Baznīcas iela, kļūstot par P. Stučkas ielu.[8] 1948. gadā Skolas iela kļuva par Komjaunatnes ielu, bet Meža prospekts par I. Sudmaļa ielu.
Lai gan par kolektīvo saimniecību veidošanas intensīvāko periodu uzskata šīs desmitgades beigas, jaunu saimniecības un ražošanas principu ieviešana tika sākta arī jau drīz pēc valsts okupācijas. 1941. gada pavasarī Dobeles apkārtnē uzsāka MTS jeb Mašīnu un traktoru stacijas ierīkošanu.[9] Šajā gadā tika ieviestas arī obligātās nodevas no iegūtajiem lauksaimniecības produktiem.
1941. gada 14. jūnijā notika pirmā Latvijas un citu ieņemto teritoriju iedzīvotāju masveida deportācija uz PSRS austrumu reģioniem. No Latvijas tika izvesti vairāk kā 15 000 cilvēku. Deportācijas bija jāveic pēc iespējas neuzkrītoši. Šajās pašās dienās Rīgā ar vērienu tika rīkots pirmais LPSR Rakstnieku savienības kongress, kura norisi plaši atspoguļoja prese, tādējadi “neatstājot vietu” citām iespējamām ziņām par notiekošo. Rakstnieku savienība bija 1940. gada beigās dibināta organizācija, kas apvienoja Latvijas teritorijā profesionāli ar rakstniecību nodarbojošās personas. Organizācija kontrolēja plānu izpildi, literāro darbu kvalitāti un tematikas atbilstību Padomju ideoloģijai. Līdzīgās savienībās profesionālā darbība tika organizēta arī citu profesiju pārstāvjiem.
Drīz vien Vācijas un PSRS labās attiecības izrādījās tikai ārēja fasāde. 1941. gada 22. jūnija rītā vācu aviācijas uzbrukumi sasniedza PSRS nesen paplašināto robežu – Latvijas rietumdaļu. Iebrukums virzījās strauji, nesastopot lielu pretestību. 1. jūlijā jau tika ieņemta Rīga. 8. jūlijā vācu spēku pakļautībā nonāca visa Latvijas teritorija.[10]
Jaunais režīms ieviesa pārmaiņas valsts teritoriālajā iedalījumā. Teritorija tika sadalīta piecos novada komisariātos – Liepājas, Jelgavas, Valmieras un Daugavpils. Novadi savukārt dalījās apriņķos un apriņķi pagastos. Dobeles apriņķis līdz 1950. gadam iekļāvās Jelgavas novadā.
Vācija Otrā Pasaules kara laikā sabiedrības atmiņās visciešāk saistās ar holokaustu – ebreju u.c. minoritāšu sistemātisku iznīcināšanu. Tas nepagāja garām arī Dobeles iedzīvotājiem. Ebreju kopiena, lai gan neliela, pilsētā 20. gadsimta sākumā bija visai aktīva. Ebrejiem piederēja vairāki tirdzniecības uzņēmumi pilsētas centrā. Kopš 1904. gada Uzvaras ielā, aptuveni tagadējā viesnīcas teritorijā, darbojās arī sinagoga. Jau drīz pēc vācu okupācijas sākuma tika uzsākta ebreju izolācija no pārējās sabiedrības. 4. jūlijā tika izdota pavēle “ne vēlāk kā līdz 1941. gada 5. jūlijam plkst. 24.00” pamest pilsētas centru un citus dzīvojamos rajonus, un turpmāk apmesties speciāli ierīkotā teritorijā tagadējā Dzirnavu ielā.
Dobelnieks, fotogrāfs Gunārs Brikmanis (1931-2011) bijis aculiecinieks tam, kā 1941. gada vasarā vācu karavīri aizdedzināja sinagogu. Tas noticis kādā tirgus dienā, kad netālais Tirgus laukums bijis pilns ar ļaudīm. Drīz vien pēc tam nojaukti palikušie mūri. Cita informācija liecina, ka ebreju iznīcināšana uzsākta Lielbērzes un Pakaišu mežos tieši nākamajā dienā pēc singaogas dedzināšanas.[11] Pēc G. Brikmaņa atmiņām, laikā no 1941. līdz 1944. gadam iznīcināta visa Dobeles ebreju kopiena.[12]
Daudzi noteikti ir dzirdējuši par Žani Lipki (1900-1987) – vīru, kas plašāk pazīstams ar to, ka pašaizliedzīgi palīdzējis vācu režīma apdraudētajām personām. Taču, iespējams, dobelniekiem mazāk zināms varētu būt fakts, ka Ž. Lipke darbojies arī tepat Dobeles apkaimē. Vispirms Lipke ebrejus slēpis vairākās vietās Rīgā. Ar laiku šīs patveršanās vietas kļuva nedrošas. Lipke bija iepazinies ar dobelniekiem Frici un Žani Rozentāliem un Jāni Unduli, kuri piekrita palīdzēt cilvēku glābšanā. 1943. gadā 10. maijā pirmie Ž. Lipkes slēptie ebreji tika nogādāti no Dobeles netālajā Annasmuižā, kas piederēja Ž. Rozentālam. Kā slēptuvi izmantoja arī F. Rozentāla māju “Miltiņi”. Lipkem atbalstu sniedza arī Dobeles pagasta vecākais Vilis Bīnenfelds, organizējot slēptuves vēl citās mājās Dobeles apkārtnē.[13]
1944. gadā Otrā Pasaules kara gaita bija pavērsusies par labu Padomju Savienībai. Sākās Padomju armijas virzība uz rietumiem, un līdz 1945. gadam pakāpeniski tika ieņemta arī Baltijas teritorija. Oficiāli karadarbība Latvijas teritorijā tika izbeigta ar Vācijas kapitulāciju 1945. gada 8. maijā. Arī tagadējā Dobeles novada teritorija piedzīvoja kauju smagumu, liels daudzums māju un saimniecības zemju tika izpostītas. Dobele Padomju savienības atkārtotā pakļautībā nonāca 1944. gada 1. augustā. [14]
Padomju Savienības atkārtotā ienākšana Latvijas teritorijā izraisīja aktīvu pretošanās kustību. Tiek lēsts, ka nacionālo partizānu jeb mežabrāļu kustībā Latvijā kopumā iesaistījās ap 13 000 cilvēku.[15] Sākt “nelegālu dzīvi” slēptuvēs mežos cilvēki izlēma, vairoties no Padomju režīma represijām, mobilizācijas armijā un cerot sagaidīt drīzas kara beigas. Daudzus nacionālos partizānus vadīja pārliecība, ka rietumvalstis sniegs palīdzību Latvijai, un būs iespējams atgūt valsts brīvību. Zemgalē lielākā nacionālo partizānu mītnes vieta bija kādreizējā Dobeles rajona Īles pagastā. Slēptuvē kopīgi darbojās 24 latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni. Visplašāk šī vieta pazīstama ar 1949. gada 17. martā notikušo partizānu un NKVD pulka kauju, kurā sešu stundu garumā mežabrāļi turējās pretī lielam pārspēkam.
Tomēr nacionālo partizānu un to atbalstītāju lolotās cerības neattaisnojās. Padomju vara Baltijā atkal nostiprinājās un turpināja iesākto lauksaimniecības, ražošanas un citu dzīves jomu pārkārtošanu pēc saviem principiem. Viens no svarīgākajiem uzstādījumiem bija kopīpašums, kopīgu saimniecību veidošana. 1946. gada novembrī toreizējā Šķibes pagasta teritorijā tika nodibināts Latvijā pirmais lauksaimniecības artelis – “Nākotne”.[16] Lauksaimniecības arteļi paredzēja kopīgu zemi un ražošanas pamatlīdzekļus (darbam nepieciešamie lopi, tehnika u.c. iekārtas), bet deva iespēju paturēt dzīvojamās mājas personīgā īpašumā.
1949. gada 25. martā atkārtoti tika veiktas masveida iedzīvotāju deportācijas no Padomju Savienības ieņemtajiem reģioniem. Šoreiz represijas bija vēl plašākas – no Latvijas izsūtīti tika vairāk kā 42 000 cilvēku. Atšķirībā no 1941. gada, izsūtītajām ģimenēm bija atļauts palikt kopā, ģimenes locekļi vairs netika izšķirti.
Atkārtotās deportācijas galvenokārt tika veiktas, lai atvieglotu kolektiviāzijas sistēmas ieviešanu ieņemtajās teritorijās. Tika izsūtīti turīgāko saimniecību īpašnieki, krietni tika samazināts arī iedzīvotāju sniegtais atbalsts nacionālo partizānu kustībai. Kolhozu dibināšanas tempi strauji pieauga – 1948. gada beigās šajā saimniecības formā bija iesaistīti aptveni 10% no visām Latvijas saimniecībām, 1949. gada maijā šis skaitlis bija sasniedzis 71%.[17]
20. gadsimta 40. gadu prese liecina, ka šajā desmitgadē Dobeles pilsētā, līdzīgi kā visā Latvijā, gan visas pašvaldību, gan valsts iestāžu pūles galvenokārt tika vērstas uz saimniecības jautājumu risināšanu. Tomēr arī kultūras un izglītības jomas netika pilnībā atstātas novārtā. Arī tās bija svarīgi instrumenti jaunās varas un ideoloģijas nostiprināšanā.
Dobeles skolas kara gados darbojās pavisam apgrūtinātos apstākļos. 1943. gadā vācu armijas vajadzībām tagadējās Dobeles Valsts ģimnāzijas telpās tika ierīkota medikamentu glabātuve. Tobrīd ēkā darbojās Dobeles septiņgadīgā pamatskola, kurai nācās meklēt citu darbības vietu. Klases tika izvietotas pa visu pilsētu, stundas notika gan tagadējā kultūras nama ēkā, gan trīsstāvu namā Viestura ielā 1 un citviet. 1944. gadā, vācu armijai atkāpjoties, pavisam jaunā un par gaismas pili dēvētā skolas ēka Dzirnavu ielā tika nodedzināta. Lai gan jautājums par telpu atrašanu pilsētas izglītības iestādēm 20. gadsimta 40. gados pilsētā bija ārkārtīgi problemātisks, pēc Otrā Pasaules kara tika veidotas arī jaunas skolas. 1949. gadā tika dibināta Dobeles 2. vidusskola, kas sākotnēji atradās Viestura ielā 1.[18]
Šim laika posmam izteikti raksturīgas bija arī denunciācijas – visbiežāk nepamatota cilvēku vainošana visdažādākajās darbībās, kas tika uzskatītas par pretvalstiskām vai kā citādi kaitīgām. Aplūkojot 20. gadsimta 40. gadu presi, redzams, ka apsūdzības tika paustas arī pavisam publiski. Visbiežāk presē pārmetumus saņēmuši Dobeles MTS darbinieki, kas atsevišķos gadījumos nerūpējoties par tehnikas uzturēšanu labā stāvoklī un nesniedzot nepieciešamo palīdzību citiem pagastiem. Kolektīvā pārāk bieži tiekot svinētas “dzimšanas dienas”, domājams, ar visām no tā izrietošajām sekām. Pārmetumi mijās ar uzslavām, ziņojot par veiksmīgu ražošanas plānu izpildi. Arī citās lauksaimniecības organizācijās ar preses starpniecību pauda aizdomas par darbiniekiem, kuri neesot pietiekami aktīvi, par “pretvalstiskiem elementiem” dēvēti darbinieki, kuri it kā speciāli pievedot mitru labību, lai traucētu darbu. Kritizēta tika arī Dobeles pilsētas izpildkomiteja, kas 1947. gadā neesot likusies ne zinis par to, ka pilsētas vidusskolai trūkstot telpu.[19] Neuzticība jaunajam režīmam un tā mērķiem tika saskatīta it visur.
20. gadsimta 40. gadi ir laiks, kas visas valsts vēsturē atstājis neizdzēšamas pēdas. Cilvēkiem bija jāmācās “dzīvot no jauna”, pielāgoties jaunajai sistēmai un svešajiem noteikumiem, lai izdzīvotu. Lielai sabiedrības daļai šis periods joprojām saistās ar personīgām un sāpīgām atmiņām. Domājams, ka visai pamatoti šo laiku uzskatīt arī par smagāko desmitgadi Dobeles pilsētas dzīvē, gan sociālajā, gan ekonomiskajā jomā. Taču, lai gan palēninātā tempā, dzīve turpināja ritēt uz priekšu.
1950. – 1960. gads
20. gadsimta 50. gados Dobeles pilsētā, tāpat kā visā Latvijas teritorijā, turpinājās Padomju varas politiskās un ideoloģiskās kontroles nostiprināšana. Šim laika periodam raksturīgi centieni izveidot centralizētu un viegli pārraugāmu sistēmu, valstij kontrolējot visas dzīves jomas.[1] Tas tika veikts, realizējot gan administratīvās reformas, gan ieviešot pārmaiņas dažādu sabiedrisko organizāciju darbībā.
1950. gada janvārī visā Latvijas teritorijā tika izveidoti lauku rajoni. Līdz ar šo lēmumu Dobeles pilsēta, kura pirms tam bija piederīga Jelgavas apriņķim, kļuva par jaunizveidotā Dobeles rajona centru. Daļa Dobeles rajonā iekļauto pagastu agrāk piederēja Jelgavas apriņķim – Šķibes, Auru, Bērzes, Dobeles, Džūkstes, Naudītes, Sīpeles, Tērvetes; daļa Tukuma apriņķim – Annenieku, Jaunpils, Zebrenes, Bikstu, Lestenes pagasti.[2] Kopumā Latvijā tika izveidoti 58 rajoni. 1955.-1956. gadā tika veikta rajonu apvienošana, kā rezultātā Latvijas teritorija bija iedalīta 45 rajonos.[3]
Iepriekšējā desmitgade Dobeles pilsētas vēsturē iesākās ar Atbrīvošanas pieminekļa atklāšanu. Desmit gadus vēlāk, 1950. gada 17. jūlijā, piemineklis, tiekot atzīts par ideoloģiski nepiemērotu, tika nojaukts uzspridzinot. Iniciatīvu pieminekļa nojaukšanā izrādīja Dobeles pilsētas izpildkomiteja, vēršoties ar lūgumu pie LPSR Ministru Padomes arhitektu lietu pārvaldes pieminekļu daļas: “Dobeles pilsētas darba ļaužu deputātu Padomes izpildu komiteja lūz Jūsu atļauju noņemt pieminekli, kurš atrodas pilsētas brāļu kapos un celts bij. Latvijas laika pēc Ulmaņa laika stila, kādēļ brāļu kapiem nepiemērots Līdzšinējā pieminekļa vietā paredzēts uzcelt jaunu pieminekli kādēļ lūdzam Jūs piesūtīt brāļu kapiem piemērota stila pieminekļa paraugu”[4].
Viens no galvenajiem argumentiem pieminekļa nojaukšanai pilsētas izpildkomitejas lūgumā bija laukuma kā apbedījuma vietas funkcija, “Ulmaņlaiku” pieminekļa neatbilstība Padomju karavīru atdusas vietai. Pirmie Padomju armijas karavīru apbedījumi šajā teritorijā tika veikti 1944. gadā, līdz ar to laukumā izveidojot Brāļu kapus. Jauns piemineklis uz iznīcinātā Atbrīvošanas pieminekļa postamenta tika uzstādīts 1956. gadā.
Atbrīvošanas piemineklis dobelnieku vidū bija iemīļots. Pēc tā iznīcināšanas daudzi centās kādu nelielu fragmentu paglabāt. Par dažiem no lielākajiem fragmentiem – sievietes tēla galvu, karavīra roku ar zobenu tajā u.c. – un to likteni pilsētā klīduši vairāki nostāsti. Dažādās versijās stāstīts, ka atsevišķi pieminekļa fragmenti aizvesti uz Rīgu, noslīcināti upē vai purvā, izmantoti Dobeles ielu bruģēšanā.[5]
Noteikti zināms ir tikai viena no lielākajiem fragmentiem liktenis. Neilgi pēc pieminekļa iznīcināšanas kādā šķembu kaudzē netālu no Drošības komitejas ēkas Uzvaras ielā tobrīd 19 gadus vecais dobelnieks Olafs Radziņš atradis karavīra tēla galvu. Aizbraucot uz Rīgu, smagais pieminekļa fragments ņemts līdzi un vairākus gadus glabāts O. Radziņa dzīvoklī. 1989. gadā fragments uzdāvināts Dobeles Novadpētniecības muzejam. Šobrīd tas eksponēts Latvijas muzeju kopizstādē “Latvijas gadsimts” Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.
Padomju vara korekcijas turpināja ieviest arī pilsētas iestāžu darbībā. 1950. gadā, tikai trīs gadus pēc tās atklāšanas, tika aizvērta Dobeles mūzikas skola. Presē skolas darbs tika kritizēts, dēvēts par paviršu. Repertuārs raksturots kā “apsūnojis”, tātad, visticamāk, neatbilstošs Padomju varas ideoloģiskajiem uzstādījumiem.[6] 1957. gadā mūzikas skolas darbība tika atkal atjaunota, un tās mācību telpās atradās Dobeles pilsētas kultūras namā.[7] Šķiet, ka kultūras nama ēka šajā laikā tika izmantota vairuma kultūras un interešu izglītības organizāciju centralizācijai, vieglākai to darba pārraudzībai.
Dobelē joprojām turpinājās pilsētas ielu un laukumu pārdēvēšana atbilstoši Padomju varas uzstādījumiem. 1958. gadā Zaļā iela tika pārdēvēta par D. Beikas ielu par godu dobelniekam, aktīvam 1905. gada revolūcijas dalībniekam Dāvidam Beikam. Tirgus laukums tajā pašā gadā kļuva par Padomju laukumu.
Visas desmitgades garumā pilsētā aktīvi noritēja karā cietušo ēku atjaunošanas un jaunu namu celtniecības darbi. 1952. gadā atjaunota Otrā Pasaules kara laikā nodedzinātā skolas ēka Dzirnavu ielā 2, un tajā mācības atkal uzsāka Dobeles septiņgadīgā skola. Tolaik tā bija lielākā mācību iestāde rajonā ar 630 skolēniem.[8]
1954. gadā tika uzsākta partijas nama celtniecība Brīvības ielā. Ēka tika pabeigta 1956. gadā, un tajā atradās LKP Dobeles rajona komiteja, LĻKJS jeb Komjaunatnes Dobeles rajona komiteja un citas organizācijas. 20. gs. 50. gados šajā Brīvības ielas posmā joprojām atradās senākā pilsētas bērnudārza ēka, taču jau bija izstrādās plāns to nojaukt un pie jaunuzceltā partijas nama izveidot skvēru. Paralēli teritorijā norisinājās arī jaunas kinoteātra ēkas būvniecība.[9]
Arī citi nozīmīgi būvniecības darbi norisinājās tieši Brīvības ielā. 1957. gada sākumā tika atklāts jauns dzelzsbetona tilts pār Bērzes upi. Savukārt 1958. gadā norisinājās Dobeles un apkārtnes slimnīcas rekonstrukcija, piebūvējot esošajai ēkai jaunu korpusu Uzvaras ielas pusē.
1959. gadā norisinājās Zaļās ielas pārbūve, paplašinot ielu. Tajā pašā gadā Ķestermežā atklāta estrāde un restorāns “Sendienas”.
1958. tika uzsākta ķīmiskās rūpnīcas “Spodrība” pārcelšana uz Dobeli. Rūpnīca tika iekārtota agrākajās Dobeles pilsētas dzirnavu telpās pie Bērzes upes. Sākotnēji līdzās fabrikai darbojās arī vilnas kārstuve un vērptuve kā arī mehāniskā darbnīca[10], taču pakāpeniski rūpnīca ieguva visas ēkas tai piegulošajā teritorijā. Rūpnīcas pārcelšana uz Dobeli, visticamāk, bija sagadīšanas rezultāts. “Spodrībai”, kas sākotnēji atradās Rīgā, bija nepieciešams atrast jaunas telpas, jo rūpnīcas ēkā tika nolemts uzsākt citu izstrādājumu ražošanu. Tajā pašā laikā norisinājās tiesvedības izmeklēšanas process pret vairākiem Dobeles Rūpkombināta darbiniekiem apsūdzībā par valsts līdzekļu piesavināšanos. Tiesu procesa rezultātā ražošanas telpas Dobelē, Dzirnavu ielā tika atbrīvotas, un radās iespēja tajās ievietot bez “pajumtes” palikušo “Spodrības” rūpnīcu.
Oficiāli rūpnīca Dobelē darbu uzsāka 1959. gada sākumā. Dobeles rajona laikraksts “Brīvais Darbs” 1959. gada 14. martā rakstīja: “Sāk darbu rajona Rūpniecības kombināta ķīmiskā fabrika “Spodrība”. Sāk darbu divi cehi – zīmoglakas un plastilīna. Šajā ceturksnī vēl uzsāks veļas zilumu un tablešu “Liesma” ražošanu. Fabrikas direktors b. Ģīrupnieks. Izlaidīs mēbeļu politūru, apavu krēmu, mušpapīrus, pulējamo pastu “107”, “Valtru”, grīdu vasku. Pašlaik strādā 20 cilvēki, kad strādās ar pilnu jaudu, būs 150.”
20. gs. 50. gados Dobeles Livonijas ordeņa pilsdrupas atkal nonāca vēstures, arheoloģijas un kultūras mantojuma saglabāšanas speciālistu redzeslokā. Pirmie plašākie arheoloģiskie pētījumi pilī bija norisinājušies 19. gs. otrajā pusē, bet tad izpētē iestājusies pauze. 1952. gadā pilsdrupas ar parku iekļautas Valsts aizsargājamo arhitektūras pieminekļu sarakstā.[11] Šajā laikā Dobeles pilsdrupas tika izmantotas kā dažādu politisku un kultūras pasākumu norises vieta. Pils laukumā bija ierīkota deju grīda un tenisa laukums.[12]
Šajā laika periodā vairākkārt veikta pils mūru konservācija un restaurācija, jo vairākos posmos tie tika atzīti par apdraudējumu cilvēku dzīvībai. Galvenokārt tika nostiprināti esošie mūri, bet atsevišķos gadījumos restaurēti sabrukušie posmi.[13] 1958. un 1959. gadā senpilsētas teritorijā uz rietumiem no pils tika veikti Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta ierosināti arheoloģiskie izrakumi pētnieces Jolantas Daigas vadībā. Pētījumu rezultātā konstatēts, ka senpilsēta pie pilskalna intensīvi apdzīvota 11.-13. gadsimtā. Izrakumu norises laikā iegūti arī atsevišķi savrupatradumi – krama priekšmetu fragmenti, kas liecina, ka Dobeles pilsētas teritorija apdzīvota jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Sākotnēji apdzīvotība gan drīzāk bijusi nepastāvīga, cilvēkiem pārvietojoties uz dažādiem reģioniem atkarībā no sezonas.[14]
Latvijas teritorijā iznākošajos preses izdevumos tāpat kā iepriekšējā desmitgadē galvenokārt atrodama informācija par saimniecības un ekonomikas jautājumiem. Visbiežāk tika sniegtas ziņas par kolhozu strādnieku panākumiem plānu izpildē un sociālistiskajās secensībās. Dobeles rajona saimniecības bieži tika atzīmētas kā īpaši sekmīgi strādājošas. Ziņas par dzīvi Latvijā centās sniegt arī emigrējušie latvieši, kuri jaunajās mītnes zemēs veidoja savus laikrakstus. Piemēram, izdevums “Austrālijas Latvietis” 1957. gadā par dzīvi Dobelē ziņoja: “Pilsēta nepārtraukti augot. Dobelē esot 70 televīzijas aparātu īpašnieku.”[15]
20. gadsimta 50. gadus var dēvēt par pagrieziena punktu dažādās nozīmēs. Pirmkārt, desmitgadē ievērojamas pārmaiņas norisinājās visā Padomju savienībā kopumā. Mira J. Staļins, kas valsti bija vadījis gandrīz trīsdesmit gadu. Tas rezultējās visai haotiskā periodā, vairākām amatpersonām sacenšoties par atbrīvojušos pozīciju. Tomēr sistēma izrādījās dzīvotspējīga arī bez ietekmīgā līdera. Viņa vietā stājās citi, un iedibinātais dzīves ritms turpinājās. Padomju varai nostiprinoties, izmaiņas piedzīvoja arī Dobele – gan tās politiskā un sabiedriskā dzīve, gan pilsētas vizuālais izskats. Vairāki pilsētvides pārbūves projekti tuvināja tās izskatu mūsdienās ierastajam. Zaļā iela ieguva jaunas aprises, kas līdzinās ielas tagadējam izskatam, un joprojām Dobeles iedzīvotāji un viesi var baudīt koncertus un citus kultūras pasākumus Ķestermeža estrādē. Tāpat jau sešdesmit gadus pilsētā atrodas viens no lielākajiem vietējiem rūpniecības uzņēmumiem – AS “Spodrība”.
1960.-1970. gads
20. gadsimta 60. gadiem Dobeles vēsturē kā raksturīgāko apzīmējumu varētu izvēlēties vārdu “būvniecība”. Jau aplūkojot 20. gadsimta 50. gadu norises Dobeles pilsētā, bija iespējams secināt, ka tolaik dažādu būvniecības projektu rezultātā pilsētas ārējais veidols tuvojās tās izskatam mūsdienās. Sešdesmitajos gados šis process kļuva vēl straujāks.
Arvien aktīvāk tika apbūvēti tobrīd mazapdzīvotākie rajoni. Ilgstoši dzīvojamie nami Dobelē bija koncentrējušies Tirgus laukuma un pilsētas lielāko ielu sākumposmu tuvumā. Tagad viens pēc otra dzīvokļu māju rajoni tika celti arī attālākajās teritorijās. Pēc novadpētnieka Voldemāra Ziemeļa sniegtās informācijas, laikā no 1950. līdz 1973. gadam Dobelē uzcelta 51 dzīvojamā ēka, kopumā ar 785 dzīvokļiem.[1]
Par Padomju laukumu pārdēvētā Tirgus laukuma pārbūve tika uzsākta jau 20. gadsimta 50. gadu beigās. Pilnībā tā tika pabeigta sešdesmito gadu sākumā. Laukumam tika noņemts bruģis, un tā vietā izveidots skvērs ar asfaltētiem gājēju celiņiem. Skvērā uzstādīts piemineklis V. I. Ļeņinam. Laukuma malā iepretim kultūras namam atradās goda plāksne ar personu portretiem un diagrammām, kas uzrādīja sasniegumus saimniecībā un kultūrā.[2] Citā laukuma pusē bija izvietota “Varoņu aleja” – četrpadsmit Otrā Pasaules kara laikā Dobeles apkārtnē kritušu Padomju armijas karavīru attēli.[3]
1961. gadā tika uzcelti dzīvokļu nami Zaļajā ielā un Kr. Valdemāra ielā.[4] Šajā gadā pilsētas tobrīd vienīgais bērnudārzs, kas ilgstoši darbojās Brīvības ielā, tika pārvietots uz jaunuzceltu ēku Upes ielā.[5] Kopš 1998. gada tas pazīstams kā speciālā pirmsskolas izglītības iestāde “Valodiņa”. 1969. gada martā Upes ielā darbu uzsāka vēl viens bērnudārzs, kas sākotnēji izveidots rūpnīcas “Spodrība” darbinieku bērniem.[6]
1963. gadā tika veikti ūdensvada ierīkošanas darbi Viestura ielā. Process, kas varētu šķist visai ikdienišķs, piesaistīja visas pilsētas uzmanību. Darbu laikā zem ielas seguma skatam atklājās interesants atradums – šaurs zemes padziļinājums. Daudzi pilsētnieki uzskatīja, ka atrasta nostāstos minētā slepenā eja, kas ved no Dobeles pils uz Ev. lut. baznīcu. Tomēr, speciālistiem novērtējot atradumu, tika secināts, ka tas ir 19.-20. gs. lietus ūdens kolektors.
Lai gan šajā laikā galvenokārt būvētas dzīvojamās ēkas, pilsētā parādījās arī vairākas jaunas tirdzniecības vietas. 1965. gadā Brīvības ielā atvērts daudzstāvu universālveikals “Zemgale”. Ēkas pimajos divos stāvos bija iekārtotas dažādas preču sekcijas. Universālveikala telpās darbojās arī restorāns “Tērvete”.[7] 1967. gada decembrī tika atvērts veikals “Sprīdītis”, kurā bija iespējams iegādāties preces bērniem, sporta inventāru, kancelejas piederumus, mēbeles.[8]
Mērķtiecīgi tika veidoti jauni dzīvojamo ēku rajoni vairākās pilsētas daļās. 1965. gadā pabeigts dzīvojamo ēku kvartāls dzelzceļa stacijas apkārtnē. Desmitgades otrajā pusē norisinājās jauna ēku kvartāla celtniecība Bērzes krastā. Teritorijā bija paredzēts būvēt tikai piecu un desmit stāvu dzīvojamās ēkas. Upes pretējā krastā iecerēts būvēt sporta kompleksu.[9] Iecere būvēt desmit stāvus augstas dzīvokļu ēkas netika realizēta, taču 1971. gadā tika pabeigts piecstāvu namu dzīvojamais kvartāls Krasta ielā. Jaunuzceltajos namos dzīvojis pusotrs tūkstotis cilvēku. Pie dzīvojamajām ēkām atradās veikals “Čerjomuški”.[10]
20. gs. 60. gadu vidū aktualizējās iecere pilsētas austrumu daļā (tag. Spodrības ielas apkaimē) izveidot industriālu rajonu, un uz to pārcelt pilsētas centrālajā teritorijā esošās ražotnes. Viens no primārajiem mērķiem bija jaunu ražošanas telpu uzbūve rūpnīcai “Spodrība”. Plāns nerealizējās, un ķīmiskā rūpnīca saglabāja esošās telpas Dzirnavu ielā. Tomēr vēlākos gados Spodrības ielas apkaime ir ieguvusi industriālu raksturu, ainavā dominējot “Tenapors”, “Tenachem” un “Dobeles dzirnavnieka” ražotnēm.
Lai gan šajā desmitgadē industriālā rajona celtniecība netika realizēta, Dobeles rūpniecība piedzīvoja citas, strukturālas pārmaiņas. 1966. gadā tika pieņemts lēmums no rūpnīcas “Spodrība” atdalīt gumijas izstrādājumu ražošanas cehu. Uz ceha bāzes tika izveidots jauns uzņēmums – gumijas izstrādājumu rūpnīca “Dobele”. Sākotnēji ceha galvenie ražotie izstrādājumi bija gumijas cimdi un uzpirksteņi, arī plastalīns. Kļūstot par patstāvīgu uzņēmumu, paplašinājās arī preču sortiments.
Šajā laikā Dobeles un visas Latvijas dažādu uzņēmumu un iestāžu darbinieki piedzīvoja vēl kādas nozīmīgas pārmaiņas. 1967. gadā maijā notika pāreja uz piecu dienu darba nedēļu, saglabājot tobrīd noteikto kopīgo darba ilgumu nedēļā. Taču pārmaiņas netika ieviestas uzreiz visās darba vietās. Agrākais darba nedēļas režīms tika saglabāts strādniekiem un kalpotājiem patērētāju kooperācijās lauku veikalos ar vienu pārdevēju, lauku sakaru nodaļās ar vienu darbinieku, lauku pastniekiem un lauku kinoiekārtu apkalpojošajam personālam. Valdības lēmumā tika norādīts, ka “uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, kuru pāriešana uz piecu dienu darba nedēļu ar divām brīvdienām ražošanas rakstura un darba apstākļu dēļ nav lietderīga, tiek saglabāts agrākais darba nedēļas režīms”. Lēmums neattiecās uz vispārizglītojošajām skolām, augstskolām un vidējām speciālajām mācību iestādēm, kā arī profesionāli tehniskās izglītības sistēmas mācību iestādēm.[11]
1968. gadā uzsāka celt ēku Brīvības ielā 15, tobrīd sauktu par “Padomju namu”. Iepriekšējā desmitgadē līdzās jaunceļamajai būvei jau bija pabeigts toreizējais partijas nams un kinoteātris “Daile”. Kino tolaik bijis bieži apmeklēts, izrādot filmas divas zālēs. Mūsdienās kā pilsētas centrs visbiežāk tiek uztverts Tirgus laukums, taču interesanti, ka 20. gs. 70. gados tieši Brīvības ielas skvērs dēvēts par “jauno pilsētas centru”.[12]
1968. gada 9. maijā skvērā iepretim pilsdrupām atklāts piemineklis “Tanks”. Tolaik tas dēvēts par “Dobeles atbrīvošanas pieminekli”, pamatojot nosaukumu ar apgalvojumu, ka Padomju armijas tanku karaspēka daļa pilsētu Otrā Pasaules kara laikā atbrīvojusi no vācu armijas. Pie uz postamenta uzstādītā tanka notika regulāri svinīgi pasākumi, atzīmējot Padomju Savienībā nozīmīgākos svētkus.
Aplūkojamā laika perioda prese liecina, ka pastiprinātā pievēršanās tādām praktiskām nozarēm kā būvniecībai un ražošanai acīmredzot mazinājusi sabiedrības aktivitāti kultūras dzīvē. Īpaši izteikts bijis iedzīvotāju intereses trūkums iesaistīties koros un citos mākslinieciskos kolektīvos. Ārzemju latviešu laikrakstā “Latvija” 1965. gadā atstāstīts Padomju Latvijas izdevuma “Cīņa” saturs, kurā norādīts, ka “tas sevišķi raksturīgi esot Dobeles rajonam, kas saimnieciski taču esot viens no ekonomiski spēcīgākajiem, bet dziesmas Dobelē pirms 10 gadiem skanējušas daudz skanīgāk”.[13] Šajā gadā Rīgā tika organizēti valsts mēroga Dziesmu un deju svētki, un arī citi laikraksti ziņojuši, ka vairākos rajonos netiek pienācīgi apgūts svētku repertuārs, tai skaitā arī Dobelē.[14]
Desmitgades laikā atrašanās vietu vairākkārt mainīja Dobeles 2. vidusskola. Līz 1961. gadam tā darbojās trīsstāvu namā Viestura ielā 1, vēlāk tika pārcelta uz agrākajām Dobeles 1. vidusskolas telpām Skolas ielā 2. 1964. gadā tika uzcela jauna ēka skolas vajadzībām Brīvības ielā. Pārmaiņas piedzīvoja arī Dobeles 1. vidusskola. 1965. gadā tai tika piešķirts revolucionāra un aktīva komunistiskās partijas darbinieka Roberta Eihes (1890-1940) vārds.
1967. gada 1. aprīlī iznāca pirmais Dobeles rajona laikraksta “Komunārs” numurs. Raksturojot preses sniegtās ziņas par norisēm Dobelē iepriekšējās desmitgadēs, secināts, ka Padomju varas gados vislielākā uzmanība pievērsta ar lauksaimniecību un ražošanu saistītām tēmām. Arī “Komunāra” redakcija, uzsākot darbu, par vienu no galvenajiem uzdevumiem izvirzīja saimniecības jautājumu atspoguļošanu, pamatojot to ar apgalvojumu, ka “mūsu rajonam spilgti izteikts lauksaimnieciskās ražošanas raksturs”.[15] Papildu tam redakcija apņēmās sniegt jaunākās ziņas arī par kultūras, sporta un sociālajiem jautājumiem, “visām dzīves jomām”. Uzsākot darbu, laikraksta redakcija atradās P. Stučkas (tag. Baznīcas) ielā 2. Gadu vēlāk redakcijas telpas tika pārceltas uz ēku Zaļajā ielā 10. Preses izdevums sākotnēji iznāca trīsreiz nedēļā. Laikraksts par norisēm Dobeles, Tērvetes un Auces novadu teritorijā vēsta jau vairāk kā piecdesmit gadu – kopš 1990. gada ar nosaukumu “Zemgale”.
Sešdesmitajos gados Dobeles rajona vēstures pētnieki V. Ziemelis un A. Cīrulis sastādīja Dobeles un Auces apkārtnes vēstures, tūrisma informācijas un citu svarīgu ziņu pārskatu. Apraksti sniedz dažādas interesantas ziņas par ikdienas dzīvi Dobeles pilsētā attiecīgajā laika periodā. Piemēram, varam ar mūsdienām salīdzināt transporta iespējas. Katru dienu no Rīgas pienākuši 8 autobusi, un tikpat devušies uz galvaspilsētu. Uz Jelgavu dienā kursējuši 15 autobusi. No Dobeles autoostas bija iespējams doties arī uz Liepāju, Saldu, Aizputi, Mažeiķiem, Džūksti, Tukumu, Lesteni, Jaunpili, Tērveti, Augstkalni, Auci, Krimūnām un Bērzi.[16]
Dobeles vēsturē ikkatrā periodā atrodama kāda īpaša personība, kas ar savu darbu veicinājusi gan pilsētas attīstību, gan tās atpazīstamību plašākā mērogā. Iepriekš runāts par Dobeles vācu draudzes mācītāju, latviešu kultūras un vēstures pētnieku Augustu Bīlenšteinu, pilsētas slimnīcas līdzdibnātāju un galveno ārstu Edgaru Francmani un daudziem citiem. Šī desmitgade saistīta ar selekcionāra Pētera Upīša (1896-1976) aktīvu darbību Dobelē. Darbu Dobeles Augļkopības saimniecībā P. Upītis uzsāka jau 1948. gadā. 1963. gadā viņš tika iecelts par Dobeles Augļkopības selekcijas laboratorijas vadītāju. 20. gadsimta 60. gados presē bieži lasāmas reportāžas par panākumiem jaunu šķirņu ieviešanā. Piemēram, 1964. gadā ziņots par ilgstošu darbu pie aprikožu audzēšanas. No dažādām pasaules valstīm selekcionārs ieguvis 82 dažādu šķirņu sēklu, un dažas no tām veiksmīgi izdzīvojušas Latvijas klimatā.[17] Tāpat sešdesmitajos gados izmēģinājumu dārzā auguši dažādu šķirņu āboli un bumbieri, persiki, Kaukāza plūmes, cidonijas, dažādas riekstu šķirnes, jāņogas un saldie un skābie ķirši.[18] Mūsdienās “Upīša dārzs” ir viens no atpazīstamākajiem pilsētas apskates objektiem.
[1] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Liesma, 1973. 25. lpp.
[2] Cīrulis, A., Ziemelis, V. Dobele. Auce. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1962. 51. lpp.
[3] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Liesma, 1973. 30. lpp.
[4] Cīrulis, A., Ziemelis, V. Dobele. Auce. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1962. 57. lpp.
[5] Cīrulis, A., Ziemelis, V. Dobele. Auce. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1962. 54. lpp.
[6] Banziņa, A. Bērnudārzā “Spodrība” – optimisti. Zemgale, 1994, Nr. 43. 1. lpp.
[7] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Liesma, 1973. 25. lpp.
[8] Priede, M. Salatēva dāvana mazajiem dobelniekiem. Komunārs, 1967, Nr. 107. 1. lpp.
[9] Straume, V. Dobele šodien un rīt. Komunārs, 1967, Nr. 41. 2. lpp.
[10] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Liesma, 1973. 38. lpp.
[11] Mūsu republika – uz piecu dienu darba nedēļu. Komunārs, 1967, Nr. 14. 1. lpp.
[12] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Liesma, 1973. 32. lpp.
[13] Bez piespiešanas dziedātāji nerodas. Latvija, 1965, Nr. 48.
[14] Austrālijas Latvietis, 1965, Nr. 787.
[15] Paldies par ceļamaizi! Komunārs, 1967, Nr. 1. 2. lpp.
[16] Cīrulis, A., Ziemelis, V. Dobele. Auce. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1962. 5. lpp.
[17] Austrālijas Latvietis, 1964, Nr. 749.
[18] Aprikozes pie Dobeles. Laiks, 1964, Nr. 45.
1970. – 1980. gads
20. gadsimta 70. gados Dobeles pilsēta turpināja attīstīties tajos pašos virzienos, kas bija noteicošie jau kopš 20. gadsimta vidus. Turpinājās gan vairāku pilsētas teritoriju apbūve, gan ražošanas attīstība, gan izglītības iespēju paplašināšana.
1973. gada vasarā tagadējās Spodrības ielas teritorijā uzsāka labības produktu un kombinētās lopbarības rūpnīcas būvniecību. Līdz ar rūpnīcas būvniecību tās apkārtnē bija iecerēts izveidot arī dzīvojamo māju kvartālu. Būvprojekta iecere bija vērienīga – 1974. gada reportāža laikrakstā “Komunārs” atklāja, ka paredzēts izbūvēt četrpadsmit ar pusi tūkstošus kvadrātmetru apdzīvojamās platības[1]. Kopējās ieplānotās projekta izmaksas bija 18 miljoni rubļu.[2]
1976. gadā ražotne uzsāka darbu ar nosaukumu “Jelgavas labības kombināts”. Trīs gadus vēlāk uzņēmums pārdēvēts par “Dobeles labības produktu kombinātu”. Mūsdienās tas pazīstams kā “Dobeles dzirnavnieks”.
1974. gada nogalē Brīvības ielā 7 atklāja jaunu veselības aprūpes iestādi – poliklīniku. Sarunās ar preses pārstāvjiem iestādes vadošie darbinieki īpaši uzsvēra ēkas moderno iekārtojumu, dažādus uzlabojumus, kuriem jāatvieglo pacientu apkalpošana. Jaunās telpas bija plašākas, pacientu reģistrāciju bija iespējams veikt pie vairākiem lodziņiem, nevis tikai viena. Poliklīnika vadītāja norādīja, ka pacientiem būs iespēja uz ārsta apmeklējumu pieteikties arī pa tālruni. Poliklīnikā darbojās vairākas nodaļas – ķirurģijas, stomatoloģijas, bērnu veselības aprūpes un citas. Kopumā jaunuzceltajā ēkā atradās 50 kabineti. Agrākajās telpās dienā apkalpoto pacientu skaits bijis 200 – 250, jaunajā poliklīnikā paredzētais skaits bija 350 – 400 pacientu dienā. Tomēr, lai gan ēka šajā laikā aprakstīta kā moderna un apmeklētājiem ērta, jau atklāšanas laikā poliklīnikas vadība izteikusi nepieciešamību būvēt jaunu slimnīcas ēku.[3] Šī iecere tika realizēta 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās šajā ēkā atrodas Dobeles Novadpētniecības muzejs, Pieaugušo izglītības un uzņēmējdarbības atbalsta centrs, ārsta prakses. Atbilstoši situācijai ēkas atklāšanas laikā, arī mūsdienās tās augšējos stāvos izvietoti stomatoloģijas kabineti.
Tajā pašā gadā uzsākta tagadējās Dobeles 1. vidusskolas ēkas celtniecība Dzirnavu ielā 4.
1975. gadā pārmaiņas piedzīvoja arī pilsētas kultūras nama paspārnē ilgstoši bijusī Dobeles Mūzikas skola. Interešu izglītības iestāde atgriezās telpās Skolas ielā 2, kur tā bija strādājusi 20. gadsimta 40. gadu beigās. Skola darbojās ēkas pirmajā stāvā, savukārt otrais stāvs tika piešķirts pilsētas Pionieru namam.[4]
1976. gada 22. aprīlī laukumā pie toreizējā Padomju nama Brīvības ielā tika atklāts piemineklis V. I. Ļeņinam. Tas bija otrais šāda veida piemineklis Dobelē. Pirmais kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem atradās par Padomju laukumu pārdēvētajā Tirgus laukumā.
1977. gadā ekspluatācijā nodota Sadzīves pakalpojumu kombināta ēka Viestura ielā 3. Kombināts pilsētas idzīvotājiem piedāvāja visdažādākos pakalpojumus – šūšanas darbnīcu, foto darbnīcu, veļas mazgātavu, apavu remontdarbnīcu, frizētavu u.c. 1978. gadā plānoja ieviest tādus jaunus pakalpojumus kā sieviešu apģērbu izšūšanu, pogu apvilkšanu ar audumu, poliesteru lakas uzklāšanu mēbelēm.[5]
Septiņdesmitie gadi ievadīja jaunu “ēru” pilsētas dzīvojamo rajonu apbūvē. 1979. gadā Krasta ielā pabeigta pirmā deviņstāvu celtne. Gandrīz katrā desmitgadē bijusi kāda ēka, kas tobrīd būvēta un sabiedrībā dēvēta par sava laika ievērojamāko celtni pilsētā. Piemēram, 1938. gadā topošo ģimnāziju iesauca par gaismas pili, staltāko Dobeles ēku. 20. gadsimta 70. gados pagodinājums pienācās šai pirmajai deviņstāvu ēkai. Pilsētas laikraksts ziņoja: “Celtnieki strādāja prožektoru gaismā pāri pusnaktij. Strādāja pērnās ziemas bargajā salā, kurš vēl neciešamāks likās, montējot augstceltnes piekto, sesto utt. stāvus. Un katram bija redzams, kā dažos mēnešos izauga pilsētas dižākais nams”.[6] Atklāšanas dienā dzīvokļu atslēgas saņēma septiņdesmit ģimenes.
Šajā desmitgadē tika veikti vairāki nozīmīgi pētījumi pilsētas vēsturē. Pētījumi sniedza padziļinātu izpratni par Dobeles iedzīvotāju materiālo kultūru un reliģiskajiem uzskatiem viduslaikos un agrajos jaunajos laikos. 1977. gadā Dobeles pilskalna dienvidu nogāzē aizsākās arheoloģiskās izpētes darbi saistībā ar stadiona pārbūves plāniem. Izpētes ekspedīciju vadīja arheoloģe Jolanta Daiga. Balstoties uz iegūtajiem atradumiem, tika secināts, ka teritorija izmantota jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. 12.- 13. gadsimtā šeit atradusies zemgaļu senpilsēta. Pētniece kā īpaši interesantus atradumus raksturojusi trīs stopa bultu galus, kas, viņasprāt, liecinot, ka arī tieši šajā vietā norisinājušās vietējo iedzīvotāju kaujas ar Livonijas ordeņa karaspēku. Pēc izpētes darbu pabeigšanas bija iespējams uzsākt stadiona pārbūvi. Tas nodots ekspluatācijā 1979. gadā. Vienlaicīgi būvēts arī peldbaseins. Līdz ar to Dobeles 1. vidusskolas audzēkņu mācību programmā tika ieviests jauns priekšmets – peldēšana.[7]
1979. gadā tika uzsākta vēl viena izpētes sezona Dobeles arheoloģisko pieminekļu kompleksā. Tās mērķis bija pētīt kapsētu, kas atrodas līdzās pilskalnam. Šajā teritorijā, Tērvetes un Ādama ielu apkaimē, bija plānots būvēt jaunu pilsētas un apkārtnes slimnīcas ēku. Izpētes darbi Jolantas Daigas vadībā ilga līdz 1982. gadam, un tajos piedalījās arī pilsētas skolu audzēkņi . Arheoloģiskās izpētes darbu apraksti gan nesniedz informāciju par to, vai speciālistiem jau bija zināms, ka apbūvei paredzētajā vietā atrodas apbedījuma vieta, vai bija tikai teorētiski pieņemts, ka šeit varētu atklāties kāds arheoloģijas piemineklis.
Kopumā izrakumi veikti 4285 kvadrātmetru platībā, kas apbedījuma vietu padara par vienu no visplašāk pētītajiem šāda tipa pieminekļiem Latvijā. Izpētes darbu rezultātā tika konstatēts, ka 0,6 hektāru lielā kapsēta iepretim pilskalnam izmantota no 14. gadsimta vidus līdz 17. gadsimtam. Šis laika periods sakrīt ar mūra pils izmantošanas laiku no Livonijas Ordeņa nostiprināšanās Dobelē līdz pakāpeniskam pils sabrukumam 18. gadsimta pirmajā pusē. Balstoties uz atradumiem, pētnieki secinājuši, ka 13. gadsimta beigās mainījies teritorijas iedzīvotāju etniskais sastāvs. Līdz ar mūra pils celtniecību Dobelē ienākuši jauni iedzīvotāji no citiem Latvijas teritorijas apgabaliem.[8] Tas sakrīt ar vidusaiku hronikās sniegto informāciju, ka zemgaļi pēc cīņām ar Livonijas ordeni Dobeles teritoriju pametuši.
Kapsētā konstatējams dažādu apbedīšanas tradīciju, gan kristīgu, gan pagānisku, sajaukums. Īpaši uzmanību piesaista apbedījumi ārpus kapsētas žoga (tātad – ārpus svētītas zemes) un neparastās pozās. Ārpus žoga apglabāts kāds vīrietis ar galvu novietotu ķermeņa lejasdaļā, arī jauna meitene, kuras apbedījumam uzlikti trīs lieli akmeņi. Daudzviet pasaulē šādi apbedījumi interpretēti kā vietējo iedzīvotāju ticības pārdabiskajam izpausme. Mirušo varēja uzskatīt par burvi vai kādu citu pārdabisku radību, kas apzināti kaitēja sabiedrībai. Lai šis cilvēks pēc nāves neatgrieztos un neturpinātu pāridarījumus iedzīvotājiem, uz kapa tika vai nu uzlikti akmeņi, vai, piemēram, mirušā galva novietota tam pie kājām. Taču tas nav vienīgais iespējamais skaidrojums. Vainīgais bija varējis pastrādāt arī kādu citu noziegumu, būdams pavisam parasts mirstīgais cilvēks – zadzis, krāpies, izdarījis slepkavību..
Šajā laikā iegūtais arheoloģiskais materiāls pētniecībā ir aktuāls arī mūsdienās, it īpaši pilsdrupās šobrīd notiekošo darbu kontekstā. Kā redzams, tas sniedz dažādas atziņas par Dobeles apkārtnes iedzīvotāju dzīves aspektiem. Tomēr, vērienīgie pētījumi septiņdesmitajos gados tikai ievadīja vēl plašāku pētniecības darbu Dobeles arheoloģiskajos pieminekļos. Astoņdesmitajos gados tiks aizsākts vairāku gadu ilgs darbs pie pils izpētes.
[1] Jaunceltne vēršas plašumā. Komunārs, 1974, Nr. 95. 1. lpp.
[2] Pirmais mēnesis jaunceltnē. Komunārs, 1973, Nr. 78. 3. lpp.
[3] Ērtāk ārstiem, labāk pacientiem. Komunārs, 1974, Nr. 144. 2. lpp.
[4] Rozentāle, M. Dobeles mūzikas skola 1947-2014. Dobele, 2014. 7. lpp.
[5] Rūtenbergs, U. Mūsu uzdevums – kalpot cilvēkiem. Komunārs, 1978, Nr. 33. 1. lpp.
[6] Gulbis, U. Pirmais dižākais. Komunārs, 1979, Nr. 153. 1. lpp.
[7] Top slēgtais peldbaseins. Komunārs, 1978, Nr. 151.1. lpp.
[8] Dobele, S. Ar monētām datēto 14.gs. – 15. gs. sākuma sieviešu apbedījumu senlietas Dobeles kapsētā. Grām.: Ritums, R. (sast.) Pētījumi zemgaļu senatnē: rakstu krājums. Rīga: Latvijas Vēstures muzejs, 2004. 54. lpp.
1980. – 1990. gads
20. gadsimta 80. gadi iezīmēja nozīmīgas pārmaiņas Latvijas turpmākajā politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Astoņdesmito gadu otrā puse saukta par Trešās atmodas laiku, kas rezultējās ar Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Arī Dobelē šajā desmitgadē vērojamas Atmodas laikam raksturīgās iezīmes, centieni saglabāt nozīmīgas vēstures liecības, nostiprināt latvisko identitāti. Šo laika posmu varētu raksturot ar kādas toreizējā Dobeles laikraksta “Komunārs” 1989. gadā publicētas intervijas virsrakstu: “Nenoteiktības pilns cerību laiks”.
1980. gadā rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja apstiprināja Dobeles pilsētas attīstības ģenerālo plānu laika posmam līdz 2000. gadam. Plāna izstrādes gaitā konstatēts, ka kopš septiņdesmito gadu vidus pilsētas iedzīvotāju skaits palielinājies par 22%. Tomēr atzīmēts, ka Dobeles rajons ir viens no tiem, kuru urbanizācijas procesi skāruši vismazāk. Dobeles un Auces pilsētās dzīvojot tikai 35% no visiem rajona iedzīvotājiem, lielākā daļa iedzīvotāju mita lauku teritorijās. Kā viens no galvenajiem uzdevumiem plānā tika izvirzīta turpmāka dzīvojamo ēku celtniecība. Būvniecība bija paredzēta Zaļās, Upes un Krasta ielas apkaimēs. Par steidzami risināmu problēmu plānā dēvēta Brīvības ielas noslogotība, rosinot izveidot apvedceļu pilsētai. Iecerēts bija arī gaisa tilts pāri dzelzceļam.[1] Ne visam iecerētajam bija lemts realizēties. Viens no apjomīgākajiem projektiem bija 1989. gadā aktualizētais plāns par jauna kultūras nama celtniecību laukumā pie Baznīcas un Brīvības ielu krustojuma. Tas tika uzskatīts par vienu no sava laika lielākajiem būvobjektiem pilsētā, paredzētajām izmaksām pārsniedzot trīs miljonus rubļu.[2] Lai gan celtniecība tika uzsākta, ēka netika pilnībā pabeigta un 2000. gadu sākumā nojaukta.
1980. gada nogalē Brīvības ielā tika atklāta jauna Valsts bankas Dobeles nodaļas ēka. Jaunās ēkas atklāšana sakrita ar Dobeles nodaļas 30. gadadienu.[3] Mūsdienās ēkā atrodas “SEB” bankas filiāle.
1981. gada 2. oktobrī norisinājās viesnīcas “Dobele” atklāšana Uzvaras ielā 2. Viesnīca piedāvāja vienvietīgus, divvietīgus un luksusa numurus, kopumā vietas 104 viesiem. Katrā stāvā bija ierīkots atpūtas stūrītis, kurā viesiem bija iespēja skatīties televīzijas pārraides. Luksusa numuriem bija savi televizori, radio un telefoni. Viesnīca piedāvāja arī garāžas apmeklētāju auto novietošanai. Jaunuzceltajā ēkā tika piedāvāti arī ēdināšanas un friziera pakalpojumi. Pirmos iemītniekus viesnīca uzņēma 5. oktobrī.[4]
1985. gada 12. jūlijā atklāts Dobeles Novadpētniecības muzejs. Muzeja pirmā atrašanās vieta bija Zaļā iela 31, kurā tas darbojās līdz 1996. gadam. Pirmās izstādes bija veltītas Dobeles vēsturei, īpaši izceļot 1905., 1919. un 1940. gadu notikumus, arī Otro Pasaules karu, Dobeles rajona lauksaimniecību un rūpniecību. Izstāžu zālēs bija apskatāmi arī daiļamatnieku un mākslinieku darbi.[5]
1987. gada 3. novembrī Padomju laukumā atklāja piemiņas ansambli sešiem novadniekiem, 1905. gada revolūcijas dalībniekiem. Memoriāla, kas sastāvēja no bronzas bareljefos veidotiem portretiem, autori bija arhitekti Jānis Dripe un Auro Heinriksons un tēlnieks Oļegs Skarainis.[6] Līdz ar piemiņas vietas iekārtošanu pārmaiņas vizuālajā tēlā piedzīvoja viss laukums. Tajā tika izveidots padziļinājums ar zemes uzbērumu tam apkārt, izveidoti gājēju celiņi.
Pilsētas centrālā laukuma pārbūve raisīja plašas diskusijas un daudzu iedzīvotāju neapmierinātību. Pastāvēja viedoklis, ka jaunais objekts ir izjaucis vēsturiski veidojušos pilsētvidi, radot disharmoniju. Atsevišķi elementi tika uzskatīti par neestētiskiem, daudz aizrādīts par nekvalitatīvi veiktiem izbūves darbiem.[7]
1987. gadā arheologa Mārtiņa Rušas vadībā sākās arheoloģiskās izpētes darbi Dobeles pilsdrupās. Līdz tam pils laukumā bija veikti tikai nelieli pētījumi, plašāks darbs bija izvērsts pilskalna apkārtnē – senpilsētā un Dobeles viduslaiku kapsētā. Ar pārtraukumiem pētniecības darbi M. Rušas vadībā risinājās līdz 2009. gadam. Pētījumu galvenais mērķis visās sezonās bija noteikt mūra pils būvkonstrukcijas un senāko plānojumu saistībā ar iecerētajiem pils mūru konservācijas darbiem.
Atmodas periodā visā Latvijā aktualizējās arī jautājums par agrāk iznīcināto pieminekļu atjaunošanu. Laikrakstos parādījās aicinājumi atcerēties zudušās kultūras vērtības un uzsākt darbu pie to atjaunošanas. Dobelē darbs pie 1950. gadā iznīcinātā Atbrīvošanas pieminekļa atjaunošanas aktīvi tika uzsākts 1988. gadā. Pirmā publiskā sanāksme par Kultūras fonda darbības uzsākšanu Dobeles rajonā un pieminekļa atjaunošanu norisinājās 8. jūnijā. Tajā vairāki pilsētas iedzīvotāji un viesi no citām Latvijas pilsētām, piemēram, jurists Andris Grūtups, fotomākslinieks Gunārs Birkmanis, Kultūras fonda aktīvisti Pēteris Korsaks un Jānis Dobelis u.c., izteicās par labu pieminekļa atjaunošanai.
21. jūlijā pieņemts Latvijas Komunistiskās partijas rajona izpildkomitejas lēmums par Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa atjaunošanu. Rudenī darbu uzsāka tēlniece Inta Berga un akmeņkalis Juris Neimanis. Sākotnēji par pieminekļa atrašanās vietu bija izraudzīts Bērzes upes krasts, taču vairumu iedzīvotāju tas neapmierināja. Sabiedrības aptauju rezultātā tika nolemts atjaunojamo pieminekli novietot 20. gadsimta 60. gados uzstādītā pieminekļa “Tanks” vietā iepretim pilsdrupām. Darbs pie pieminekļa atjaunošanas turpinājās arī nākamajā desmitgadē.
1988. gada 12. novembrī notika Latvijas Tautas frontes Dobeles nodaļas dibināšanas konference.[8] Latvijas Tautas fronte bija sabiedriski politiska kustība, kas izveidojās par ietekmīgāko politisko spēku Latvijas republikā. Tiek uzskatīts, ka tieši LTF ietekme uz varas struktūrām palīdzēja pieņemt vairākus Latvijai nozīmīgus lēmumus, piemēram, Likumu par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, lēmumus par nacionālās simbolikas atjaunošanu u.c. Dobelē īpašs notikums 1988. gadā valdošajā atmosfērā bija svinīga sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana virs kultūras nama 18. novembrī.[9]
Ar 1989. gada 1. janvāri stājās spēkā Dobeles pilsētas tautas deputātu padomes lēmums atjaunot 1925. gada 31. oktobrī apstiprinātā Dobeles pilsētas ģerboņa pielietošanu. Par pilsētas simbolu atkal kļuva zobens uz sarkana un sudraba krāsu fona.
1989. gada 25. februārī Dobeles slimnīcas septiņdesmitajā darbības gadā atklāta jaunā slimnīcas ēka Ādama ielā 2. Jaunceltnes projektu veidoja arhitekts Andris Purviņš. Žurnāls “Veselība”, vēstot par slimnīcas 70. jubileju, tai veltījis atzinīgus vārdus: “1919. gada sākumā Dobelē uz armijas pārsiešanas punkta bāzes pēc vietējā ārsta Edgara Francmaņa ierosinājuma tika izveidota slimnīca, kas laika gaitā kļuva un joprojām ir viens no nozīmīgākajiem medicīnas centriem Latvijā. (..) Šodien par slimnīcas septiņdesmitgades vainagojumu varam uzskatīt jauno slimnīcas ēku – skaistāko, kas pēckara gados uzcelta Latvijā.”[10]
1989. gada 11. novembrī laukumā iepretim pilsdrupām svinīgi atklāts piemiņas akmens senākajiem Dobeles teritorijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem – zemgaļiem. Uz tēlnieka Mārtiņa Zaura veidotā akmens iecirsts uzraksts: “Zini, no šīs vietas pirms 700 gadiem zemgaļi aizgāja lepni un brīvi!”. Zem tā lasāmi dzejnieka Viļa Plūdoņa vārdi: “Mēs svešā malā ejam, bet sirds mums paliek te.” Pasākumu organizēja LTF Dobeles nodaļa.[11]
[1] Smiļģe, A. Dobeles ģenerālais plāns. Komunārs, 1980, Nr. 138/139. 7. lpp.
[2] Ržepickis, G. Šim un nākamajiem gadiem. Komunārs, 1989, Nr. 5. 3. lpp.
[3] Jauns vaibsts pilsētas sejā. Komunārs, 1980, Nr. 119. 2. lpp.
[4] Gavars, A. Laipni lūdzam! Komunārs, 1981, Nr. 122. 2. lpp.
[5] Banziņa, A. Adrese: Beikas ielā 17. Komunārs, 1985, Nr. 87. 2. lpp.
[6] Kociņa, R. Mēs esam turpinājums. Komunārs, 1987, Nr. 132. 1. lpp.
[7] Banziņa, A. Vēlreiz par memoriāli ansambli Dobelē. Komunārs, 1988, Nr. 85. 3. lpp.
[8] Gulbis, U. Šodien dibināšanas konference. Komunārs, 1988, Nr. 134/135. 1. lpp.
[9] Runa dobelniekiem, paceļot Latvijas nacionālo karogu. Komunārs, Nr. 142. 1. lpp.
[10] Jubilejas vainagojums. Veselība, 1989, Nr. 5. 17. lpp.
[11] Banziņa, A. Akmenī, sirdīs un karogos. Komunārs, 1989, Nr. 137. 1. lpp.
1990. – 2000. gads
Līdz ar valsts neatkarības pasludināšanu 20. gadsimta 90. gados aktīvi sākās darbs pie Padomju varas ieviesto pārmaiņu atcelšanas. Līdz ar 1990. gadu vēsturiskos nosaukumus atgūt sāka tās Dobeles ielas, kurām nosaukumi bija mainīti 20. gadsimta 40. – 50. gados. R. Bauzes iela atkal kļuva par Ausmas ielu, P. Stučas par Baznīcas, L. Paegles par J. Čakstes, R. Eihes par Dārza, Komjaunatnes par Skolas, J. Rudzutaka par Upes, V. Veļičko par Kr. Valdemāra, D. Beikas par Zaļo, I. Sudmaļa prospekts par Meža prospektu un Padomju laukums par Tirgus laukumu. Arī pilsētas laikraksts “Komunārs” 1990. gada 3. aprīlī ieguva latvisko “Zemgales” nosaukumu.
Koriģēts tika arī Dobeles rajona administratīvais iedalījums. 1990. gada novembrī Austrumu pagasts tika pārdēvēts par Bērzes pagastu, savukārt toreizējais Bērzes pagasts par Jaunbērzes pagastu.[1] Auru, Bikstu un Zebrenes ciemi šajā gadā tika reorganizēti par pagastiem.
1990. gada 19. septembrī norisinājās 1968. gadā laukumā iepretim pilsdrupām uzstādītā pieminekļa “Tanks” demontēšana. Tanka pārvietošanas jautājums jau iepriekš bija radījis emocionāli sakāpinātu atmosfēru. Daļa iedzīvotāju pieminekli uzskatīja par svētu piemiņas vietu Otrajā Pasaules karā kritušajiem, kuru noteikti nedrīkst ne iznīcināt, ne arī pārvietot. Savukārt Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa atjaunošanas atbalstītāji norādīja, ka tankam nav nekādas saistības ar šo vietu – tajā nav bijušas ne tanku kaujas, ne kādi citi tamlīdzīgi notikumi. Diskusijās tika uzsvērts, ka negrasās pieminekli iznīcināt, tikai to pārvietot uz tādu vietu, kur tas vizuāli iederētos. Tanka demontēšana nenorisinājās mierīgā ceļā. 19. septembra rītā pie pieminekļa tika izvietoti apbruņoti karavīri. Uz notikuma vietu devās arī pilsētas iedzīvotāji, daudziem turot rokās plakātus un paužot atbalstu tanka noņemšanai. Vairākas stundas risinājās sarunas starp pilsētas un rajona vadību un armijas daļu. Ieradušies bija arī Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti Raits Černajs, Andris Grūtups, Odisejs Kostanda un Imants Geidāns. Ap plkst. 12.00 tika panākta vienošanās, ka līdz plkst. 24.00 tankam ir jābūt demontētam. Tikai ap plkst. 23:40 tanks nocelts no postamenta, un plkst. 0:30 sākās tā pārvietošana uz armijas daļu.[2]
1990. gada 3. oktobrī tika demontēts arī V. I. Ļeņina piemineklis. Šajā gadījumā darbi norisinājās bez aizkavēšanās, demontēšanu veicot pusstundas laikā.[3] Pilsētas laikrakstā ievietotais paziņojums nenorāda, kurš no Ļeņina pieminekļiem demontēts (viens no tiem Padomju varas gados atradās Tirgus laukumā, otrs laukumā Brīvības ielā), taču, ņemot vērā, ka Tirgus laukums pārbūvēts jau 1987. gadā, tas bijis Brīvības ielas piemineklis.
Pilsētā aktīvi turpinājās darbs pie 1950. gadā iznīcinātā Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa atjaunošanas. 1990. gada 18. novembrī piemineklim paredzētajā vietā iepretim pilsdrupām uzstādīta Jura Neimaņa kalta piemiņas zīme ar uzrakstu “Šeit tiks atklāts atjaunotais K. Zemdegas Dobeles Atbrīvošanas piemineklis”.[4]
1991. gadā plānotajā pieminekļa atrašanās vietā tika veikti arī arheoloģiskās izpētes darbi arheologa Mārtiņa Rušas vadībā. Pētīts tika 36m2 liels laukums pieminekļa pamatnes platībā.
1992. gadā pieminekļa atjaunošanā iesaistījās akmeņkalnis Libērijs Peļņa. Pamatakmens uzstādīts 1993. gada 10. jūlijā, savukārt skulpturālās figūras uzstādītas 1996. gada 13. augustā.[5]
1996. gada 21. septembrī atjaunotais Dobeles Atbrīvošanas piemineklis svinīgi atklāts. Atklāšanā piedalījās toreizējais valsts prezidents Guntis Ulmanis. Runā prezidents uzsvēra gan Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa nozīmi Atmodas procesos, gan nepieciešamību rūpēties par kultūras mantojumu: “Tauta ir teikusi savu vārdu, un nu piemineklis ir atkal Dobelē kā vēl viena dzīva liecība patiesai latvietības atdzimšanai, kā mūsu tautas vienotības simbols, un tāpēc es šodien, 1996. gada 21. septembrī, atklāju šo pieminekli un nododu to visas tautas glabāšanā. (..)Darba tikums, gara spēks, dzīves sīkstums ir tā bagātība, tās vērtības, ko mēs mantojam no paaudzes paaudzē. Bet tas neatbrīvo no pienākuma kopt mūsu atmiņu, godinot senču paveikto un apzinot savas kultūrvēstures mantojumu.” Svinīgi pasākumi Dobelē norisinājās visas dienas garumā. Rīta pusē Dobeles dievnamos izskanēja aizlūgumi, Dobeles un Virkos kapsētās rīkoti piemiņas brīži, pilsētas domē iedzīvotāji aicināti kavēties atmiņās par pieminekļa tapšanu. Pēc pieminekļa atklāšanas pilsdrupās sākās koncerts.[6]
Viens no nozīmīgākajiem notikumiem 20. gadsimta 90. gados, kas guva plašu rezonansi visā Latvijā, bija Barikāžu laiks 1991. gada janvārī. Pēc 1990. gada 4. maijā LPSR Augstākās Padomes parakstītās deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pastiprinājās PSRS vadošo institūciju centieni nepieļaut savienības sadalīšanos. Par Barikāžu tiešajiem cēloņiem var uzskatīt divus notikumus. 1991. gada 2. janvārī pēc Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālkomitejas pavēles tika ieņemts Preses nams Rīgā, ar mērķi pārtraukt Latvijas neatkarību atbalstošu preses izdevumu drukāšanu. Savukārt Viļņā naktī uz 13. janvārī Padomju savienības spēki uzbruka Viļņas Televīzijas tornim un citiem svarīgiem punktiem pilsētā, uzbrukumā tika nogalināti un ievainoti daudzi civiliedzīvotāji.
13. janvārī plkst. 4.45 rītā Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns uzrunā radio aicināja iedzīvotājus pulcēties Rīgā Doma laukumā, tādējādi paužot atbalstu Lietuvai. Vēlāk tajā pašā dienā notika LTF organizēta tautas manifestācija 11. novembra krastmalā, kurā pulcējās vairāki simti tūkstošu iedzīvotāju. Pēc gājiena no Krastmalas uz Brīvības pieminekli, daļa manifestācijas dalībnieku devās mājup, taču liela daļa palika Vecrīgā un sāka būvēt barikādes nozīmīgos objektos – pie Augstākās Padomes jeb tagadējās Saeimas ēkas, Ministru Padomes, Radio un televīzijas centra Zaķusalā, radionama Doma laukumā, Rīgas telefona un telegrāfa centrāles, Rīgas tiltiem. Pilsētā tika ievesta smagā lauksaimniecības un celtniecības tehnika, lai bloķētu pieeju barikādēm Vecrīgā un citviet.
Informācijai par notikumiem galvaspilsētā cītīgi sekoja līdzi arī dobelnieki. Daudzi devās uz Rīgu, aktīvi iesaistoties objektu apsargāšanā. Notikumu dalībnieki ziņoja, ka Barikādēs aktīvi iesaistījušies ap 2000 Dobeles rajona iedzīvotāju.[7] Pilsētas laikraksts regulāri ziņoja par notikumu gaitu Rīgā un citviet Baltijas valstīs, publicēja aktīvāko Latvijas Tautas frontes dalībnieku aicinājumus iesaistīties. Aktīvākais barikāžu veidošanas un objektu apsargāšanas posms ilga līdz 27. janvārim. Septembrī PSRS atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Dobelē 20. gadsimta 90. gados darbu uzsāka vairākas jaunizveidotas mācību iestādes. 1992. gada 1. septembrī ar pasākumu programmu visas dienas garumā darbību uzsāka Dobeles sākumskola. Gadu vēlāk darbu uzsāka Dobeles kristīgā pamatskola. Vēstot par mācību iestādes darba uzsākšanu, presē atzīmēts, ka kristīga skola Latvijā ir kaut kas pavisam jauns. Dobeles skola bija otrā šāda veida mācību iestāde valstī.[8] 2018. gadā reorganizācijas rezultātā abas skolas apvienotas.
1996. gada septembrī Gaurata ielā darbu kopīgi uzsāka Dobeles Amatu skola un vakara vidusskola. Tajā pašā gadā darbu jaunās telpās Brīvības ielā 7 uzsāka Dobeles pieaugušo izglītības un informācijas centrs (tagadējais Dobeles pieaugušo izglītības un uzņēmējdarbības atbalsta centrs), kas dibināts 1995. gada decembrī.
1997. gada jūlijā Baznīcas ielā, agrākā bērnu laukuma vietā uzsākta Dobeles Romas katoļu Vissvētās Trīsvienības baznīcas celtniecība. 6. septembrī iesvētīti baznīcas pamati, un tajos ievietota kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm.[9] Baznīcas celtniecība bija viens no 20. gs. 90. gadu lielākajiem būvniecības projektiem Dobelē. Kopumā jaunu ēku celtniecība šajā laikā pilsētā bija apsīkusi. “Zināmā mērā varētu uzskatīt, ka Dobele ir jau uzcelta”, 1993. gadā secināja laikraksta “Zemgale” reportieri.[10]
1998. gada 1. jūlijā atvērts Brīvības ielā 7 atvērts Dobeles tūrisma informācijas centrs. Centrs tapa kopīgā tūrisma attīstības projektā ar Bornholmas pilsētu Dānijā.[11]
Iepriekš aktīvs rūpniecības attīstības periods Dobelē bija 20. gs. 60. – 70. gadi. Arī šajā desmitgadē pilsētā darbu uzsāka vairāki uzņēmumi, kas veiksmīgi attīstījuši savu darbību, veicinot arī pilsētas atpazīstamību. 1991. gadā dibināts uzņēmums SIA “Tenax”. 1996. gadā dibināts uzņēmums SIA “Dobeles sveces”, kas gadu vēlāk pārdēvēts par SIA “Baltijas sveces”. 1997. gadā Dobelē darbu uzsāka metālspastrādes uzņēmums SIA “East Metal”. Tas nodibināts uz kādreizējās Dobeles Starpkolhozu celtniecības organizācijas lauksaimniecības tehnikas remontiecirkņa bāzes. Dobeles filiāle Dānijas uzņēmumam Latvijā bija pirmā.
1998. gadā izvērtās diskusijas par Dānijas uzņēmuma “East Wood Ltd” ieceri Zaļajā ielā izveidot kokapstrādes ražotni. Daudzus iedzīvotājus uztrauca plānotā uzņēmuma atrašanās vieta. Pilsētas plānojums rūpniecības zonu paredzēja teritorijā aiz dzelzceļa, taču nu viens ražošanas uzņēmums “grib ienākt pašā pilsētā”.[12] Notikumā, kas risinājies pirms divdesmit gadiem, varam saskatīt līdzību ar mūsdienu aktualitātēm Dobeles novadā, jautājumā par vēja ģeneratoru parka izveidi.
1999. gada rudenī darbību Dobelē uzsāka arī apģērbu ražošanas uzņēmums “NYBO”, kas dibināts pēc Dānijas uzņēmēju iniciatīvas. Pirms ražotnes atvēršanas Dobelē “NYBO” ilgstoši darbojies Jūrmalā.[13]
Jauno tūkstošgadi dobelnieki 31. decembrī sagaidīja svinīgā pasākumā Tirgus laukumā, malkojot karstvīnu, izmantojot iespēju uzstāties brīvajā mikrofonā, uzklausot Ministru prezidenta un Valsts prezidentes uzrunas. Pusnaktī svinētājus priecēja salūts, pēc kura bija iespējams pavadīt laiku pie ugunskura, vai doties uz balli kultūras namā un kinoteātrī “Daile”.[14]
[1] Elksnītis, A. Lēmums stājies spēkā. Zemgale, 1990, Nr. 138. 1. lpp.
[2] Banziņa, A. Diena, kas satricināja Dobeli. Zemgale, 1990, Nr. 114. 1.-2. lpp.
[3] Dobele bez Ļeņina. Zemgale, 1990, Nr. 118. 1. lpp.
[4] Banziņa, A., Stabrovska, M. Dobeles Atbrīvošanas piemineklis. Dobele, 1996. 46. lpp.
[5] Turpat, 48., 56. lpp.
[6] Banziņa, A. Dobeles Atbrīvošanas piemineklis – visu mūsu piemineklis. Zemgale, 1996, Nr. 115. 1. – 2. lpp.
[7] Smiļģe, A. Paldies par atsaucību! Zemgale, 1991, Nr. 7. 3. lpp.
[8] Banziņa, A. “Dievs, šo dienu mēs liekam tavās rokās!” Zemgale, 1993, Nr. 71. 2. lpp.
[9] Ržepickis, G. Visstiprākā ir celtne, ko būvē uz ticības pamatiem. Zemgale, 1997.
[10] Ržepickis, G. Dobele ir uzcelta, nu tikai jāpielabo. Zemgale, 1993, Nr. 78. 2. lpp.
[11] Banziņa, A. Dobelē atvērts tūrisma informācijas centrs. Zemgale, 1998, Nr. 78. 1. lpp.
[12] Ržepickis, G. Pierunāšana Zaļās iela ražotnes sakarā. Zemgale, 1998.
[13] Rone, S. “NYBO Dobele” strādā “NYBO” cilvēki. Zemgale, 2000, Nr. 29. 3. lpp.
[14] Kurp doties lustēties gadu mijā? Zemgale, 1999, Nr. 152, 1. lpp.
2000. – 2018. gads
Divtūkstošo gadu sākumam raksturīgs straujš privāto uzņēmumu skaita pieaugums. Dobelē viens pēc otra atvērās jauni veikali, piedāvājot visdažādāko preču sortimentu. 2000. gada 5. maijā Muldavas ielā 16 durvis vēra lielveikals “Mārksmens”. Notikums bija raisījis lielu interesi iedzīvotāju vidū, un svinīgā atklāšanas pasākuma apmeklētāju rinda stiepusies gandrīz vai visas E. Francmaņa ielas garumā. Lielveikals raksturots kā viens no pirmajiem Dobelē, kas piedāvāja tik plašu pārtikas, saimniecības, higiēnas u.c. preču sortimentu. Tāpat pircējiem bija iespēja brīvi pārvietoties pa tirdzniecības zāli, izvēloties sev tīkamos produktus.[1] Redzam, ka mūsdienās tik ikdienišķie iepirkšanās paradumi vēl nesenā pagātnē zināmā mērā bija novitāte.
Septembrī Krasta ielā darbu uzsāka Dobeles patērētāju biedrības veikals “Lielveikals”. Tobrīd tas tika uzskatīts par lielāko veikalu Dobelē.[2] Decembrī Zaļajā ielā durvis vēra vēl viens lielizmēra pārtikas pašapkalpošanās veikals – “Senters”.[3] Vēlākos gados šajā ēkā darbojušies veikali “T-Market” un “Maxima”.
2001. gadā Baznīcas ielā atklāts lielveikals “Bumbieri”, kas jau pēc astoņiem darbības mēnešiem ieguva jaunu nosaukumu – “RIMI”. Dobeles “RIMI” tīkla veikals Zemgalē bija pirmais.[4] 2015. gadā tas pārcelts uz plašākām telpām Brīvības ielā 30, agrākās Dobeles maizes ceptuves vietā. Savukārt ēkā Baznīcas ielā darbojas lielveikals “Maxima”. 2005. gada jūnijā Muldavas ielā ar koncertu un krāšņu salūtu atklāts tirdzniecības centrs “Forums”. Gada nogalē centrā atvērta arī boulinga zāle.
Aktuāls jautājums bijis arī pilsētas labiekārtošana un ielu rekonstrukcijas. 2000. gadā veikta Zaļās ielas ietvju rekonstrukcija, ietvēs klājot bruģis ielas nosaukumam atbilstošajā zaļajā krāsā.[5] 2004. gadā labiekārtots laukums Uzvaras un Brīvības ielu krustojumā, izveidojot pulksteni – strūklaku. Savukārt 2006. gadā rekonstruēta Dobeles autoosta.
Par vienu no vērienīgākajiem projektiem šajā jomā noteikti var uzskatīt Tirgus laukuma rekonstrukciju 2011. gadā. Tirgus laukums ir daļa no valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa, līdz ar to viens no uzstādījumiem projektā bija vēsturiskā laukuma seguma atjaunošana. Interesanti, ka rekonstruētajā segumā izmantoti arī daži no oriģinālajiem 19. gadsimta bruģa akmeņiem. Diemžēl, lielākā daļa no senākā pārklājuma iznīcināta 20. gadsimta vidus pārbūves darbos.[6] Pirmā svinīgā Tirgus diena pēc laukuma rekonstrukcijas norisinājās 2011. gada 23. decembrī, taču oficiāli Tirgus laukums atklāts 2012. gada 27. maijā.
2003. gada septembrī pabeigta Romas katoļu Vissvētās Trīsvienības baznīcas celtniecība. Dievnamu varētu dēvēt par pirmo katoļu baznīcu, kas Dobelē uzcelta pēdējo piecsimt gadu laikā. Interesanti, ka tagadējās Dobeles Ev. lut. baznīcas celtniecība uzsākta 1495. gadā, vēl pirms Mārtiņa Lutera ideju izplatības. Līdz ar to arī šis Dievnams pavisam īsu savas pastāvēšanas brīdi bijis katolisks, un pat nesis Dievmātes Marijas vārdu. Reformācijas idejas 16. gadsimta pirmajā trešdaļā Livonijas teritorijā izplatījās strauji, un līdz ar to arī tobrīd vienīgais Dobeles Dievnams kļuva par luterāņu baznīcu.
2005. gada nogalē uzsākta sporta halles celtniecība Tērvetes ielā, kas ilga aptuveni gadu. Izveidotas modernas, multifunkcionālas telpas gan profesionālām sporta sacensībām, gan pilsētas skolu audzēkņu vajadzībām.
2006. gadā darbību sāka Dobeles Mākslas skola. Lai gan pašreizējais nosaukums un statuss iegūts divtūkstošo gadu pirmās desmitgades vidū, izglītības iestādes tapšanas priekšvēsture ir garāka. 1994. gadā Gardenē dibināts Lietišķās un tēlotājmākslas centrs. Dažus gadus vēlāk tas pārcelts uz Dobeli, Brīvības ielu 27, kur piešķirts Mākslinieciskās jaunrades centra nosaukums.
2007. gadā Dobeles Ev. lut. baznīcas dārzā atklāta piemiņas zīme (autors J. Kukša) Dobeles vācu draudzes mācītājam un latviešu kultūras pētniekam Augustam Bīlenšteinam (1826-1907). Piemiņas plāksne uzstādīta arī pie kādreizējās vācu mācītājmuižas Brīvības ielā. Piemiņas pasākumos piedalījās arī Bīlenšteina dzimtas pārstāvji no Vācijas un citām valstīm. Šie pasākumi uzskatāmi liecina par pārmaiņām, kas notika sabiedrības attieksmē pret vēsturi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Padomju varas gados vācbaltiešu kopiena tika traktēta kā tautas apspiedēja un raksturota pēc iespējas negatīvi. Kritikai un aizmirstībai bija pakļauts arī A. Bīlenšteins.
2009. gadā Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Dobeles rajons tika sadalīts Dobeles, Auces un Tērvetes novados. Dobeles pilsēta kļūst par Dobeles novada administratīvo centru. Novads izveidojās 889 kvadrātkilometru platībā, iekļaujot Annenieku, Auru, Bērzes, Bikstu, Dobeles, Jaunbērzes, Naudītes, Krimūnu, Penkules un Zebrenes pagastus. Jūnijā norisinājās novadu pašvaldību vēlēšanas. Kopš novada izveidošanas pašvaldības priekšsēdētājs ir Andrejs Spridzāns. 2010. gada aprīlī apstiprināts Dobeles novada ģerbonis, kurā attēlota sakta un simbolisks pils mūris.[7] Četrstūrveida saktas, kāda attēlota ģerbonī, lielā skaitā atrastas arī Dobelē veiktos arheoloģiskajos izrakumos.
Kopš 2010. gada rudens Baznīcas ielā 8 pilsētas kultūras nama “paspārnē” darbojas Amatu māja.
2015. gada 1. jūnijā atklāta pasažieru vilcienu kustība maršrutā Rīga-Dobele-Rīga.
2018. gads Dobelē līdz šim bijis īpaši darbīgs. Uzsākti vairāki būvniecības projekti – Dobeles pilsdrupu rekonstrukcija, remontdarbi Mūzikas skolā un pilsētas kultūras namā, jaunas dienesta viesnīcas būvniecība pilsētas skolām, jauns dabaszinātņu mācību centrs pie Dobeles 1. vidusskolas un Dobeles Valsts ģimnāzijas, nupat pabeigta sporta skolas fasādes atjaunošana. Rekonstrukcijas procesā ir arī vairākas pilsētas ielas – Uzvaras, Skolas, Upes, Spodrības, jaunveidota Katoļu iela.
[1] Rone, S. “Mārksmens” sola patīkamu iepirkšanos. Zemgale, 2000, Nr. 56. 3. lpp.
[2] Rone, S. Atvērts “Lielveikals” Krasta ielā. Zemgale, 2000, Nr. 111. 2. lpp.
[3] Rone, S. “Senters būs arī Dobelē”. Zemgale, 2000, Nr. 147. 4. lpp.
[4] Rone, S. “RIMI” Dobelē sola ilgu palikšanu. Zemgale, 2002, Nr. 61. 1. lpp.
[5] Rone, S. Ielas būs “salāpītas”, bruģis Zaļajā ielā – zaļš. Zemgale, 2000, Nr. 59. 3. lpp.
[6] Cehanoviča, I. Atpūtas vieta, ne “skrejceliņš”. Zemgale, 2011.
[7] Zemgaļu sakta novada ģerbonī. Zemgale, 2010, Nr. 47. 3. lpp.