SVARU UN MĒRU 

KOLEKCIJA

Pirms simts gadiem, 1921. gada 18. februārī, Satversmes sapulces kopsēdē vienbalsīgi tika pieņemts lēmums par metriskās sistēmas ieviešanu Latvijā. Saskaņā ar to Krievijas mēri un svari bija atļauti lietošanā tikai līdz 1924. gada 1. janvārim.

To, cik pievienošanās metriskajai sistēmai bija svarīga, apliecina, ka šis bija viens no jautājumiem, ko apsprieda Baltijas valstu Rīgas konferencē, kas uzsāka darbu 1920. gada 6. augustā Bulduros. Par metrisko sistēmu domstarpību nebija nevienam. Vienīgās diskusijas bija par to, cik ilgā laikā katra valsts varētu starptautisko mēru sistēmu ieviest. Visas konferences dalībvalstis vienojās paziņot viena otrai par kārtību, laiku un veidu, kādos metrisko sistēmu ieviesīs. Latvijā cerēja ieviest trijos gados. Optimisma pamatā bija fakts, ka daudzas valsts iestādes metrisko sistēmu jau lietoja līdztekus vecajiem mēriem un svariem.

Metriskā konvencija, ar kuru kilograma etalons kļuva par starptautisku masas vienības paraugu, tika parakstīta 1875. gadā Parīzē. Izgatavoja kopijas, kuras izlozes veidā izplatīja dažādās valstīs. Reizē ar kilograma etalona kopijām izplatīja arī metra etalona kopijas. Latvijas Republika masas etalona kopijas ieguva 1919. gadā, kad sāka darboties Mēru un svaru valde.  

 Likums par metriskās sistēmas ieviešanu Latvijā.                                                                                             “Valdības Vēstnesis”, 1921.24.02., Nr.43.

Dobeles Novadpētniecības muzejā par  šo laiku liecina grīdas svari, kurus 1910. vai 1912. gadā izgatavojis meistars, kurš savus iniciāļus - D.R. - iegrebis svaru aizsargdēlī. Šos svarus var apskatīt izstādē. Svari vairākkārt kalibrēti Otto Skadiņa darbnīcā Jelgavā. Kā liecina svaru pārbaudes spiedoga nospiedumi, tie lietoti vismaz līdz 1957. gadam. Par šo svaru izgatavošanas vietu un meistaru  pagaidām vairāk neko  nezinām, toties svaru kalibrētājs Otto Skadiņš bijis slavens Latvijas laika meistars. Viņš, piemēram, 1923. gadā par rūpīgi izstrādātiem decimālsvariem saņēma goda diplomu Zemgales lauksaimniecības izstādē Jelgavā. Iespējams, Otto Skadiņš ne tikai kalibrējis, bet arī labojis šos godam kalpojušos svarus, jo savā atslēdznieka darbnīcā veicis arī šādus darbus. 

                                                                                      20.gs. sākumā izgatavotie decimālsvari, kas kalibrēti Otto Skadiņa darbnīcā Jelgavā. Bijuši lietošanā arī vēl 1957.gadā. DNM pk 7231.

  Labības svēršana kulšanas laikā Sīpeles pagasta kolhozā “Jaunā straume”, 1950.gads. DNM 3679.




Kazimirs Gulbis 1958.gadā Bukaišos sver miltus.          DNM 4453.


  Siena svēršana pie Dobeles AIS Krāmeru šķūņa 1983.gada jūlijā.          DNM 2560.

Dobeles Novadpētniecības muzeja krājumā ir vairāki desmiti dažādi tilpuma, garuma un svara mēri. Lielākā daļa no Dobeles muzejā esošajiem svariem un mēriem attiecas uz laiku no 19. gs. beigām līdz 20. gs. 20.‑30.gadiem. 

Vissenākie datētie svari muzeja kolekcijā ir 1742. gadā J.G.Frey uzņēmumā izgatavotie piekaramie vienādplecu svari. Tos piekāra, piemēram, pie klēts jumta un ar tiem varēja svērt gan graudu maisus, gan citas smagākas lietas. Šie svari darbojas pēc sviras principa, proti, viena svaru pleca galā pie āķa piekāra graudu maisu, otrā atsvaru ar zināmu svaru. Kad svaru rādītājs bija vertikāli, tad svēršana bija pabeigta.

  Lai gan jau 17. gs.  vidū Kurzemes hercoga muižās bija ieviesta Rīgas graudu mēru sistēma, Kurzemes un Zemgales hercogistē graudu mēru lietošanā valdīja visai liela dažādība. Vienā pūrā tad skaitīja 54 stopus jeb sešus siekus, bet putraimu siekā: astoņus Zemgales stopus. Taču atkārtotie aizliegumi lietot lielos zemnieku pūrus un siekus pat vēl 18. gs. vidū liecina, ka tirgotāju un muižnieku krāpšanos ar svariem neizdevās pilnīgi izskaust, neraugoties uz bargo sodu, kas draudēja par Ernsta Johana Bīrona rīkojumu neievērošanu.

  No hercoga muižām un Kurzemes pilsētām mēri ieviesās arī zemnieku sētās, 19. gs. kļūstot par vienīgajiem graudu mēriem visā Kurzemes guberņā līdz pat krievu mēru ieviešanai un vēl pēc tam.


1835. gada 11. oktobrī Nikolajs I pieņēma likumu par Krievijas mēriem, kas attiecās arī uz kādreizējo Kurzemes hercogisti. Tā pūra vietā labības mērīšanai bija jālieto garnicas (1 pūrs – 20 garnicas). Tas gan nenozīmēja, ka pūri vairs netika lietoti. Ar pūriem un garnicām mērīja ne tikai graudus un miltus, bet arī kartupeļus un ābolus. Zemnieki labības mērus salāgoja arī ar svara mērvienībām, piemēram, mārciņām (1 mārciņa -  409,5 g). 

Muzeja krājumā ir Bukaišos lietotais puspūrs, kas ir 24,5 l ietilpīgs. Koka tvertnei ir dzelzs rokturi un apkalumi. Sānā iespiesta verifikācijas zīme – brieža vai aļņa galva. 19. gs./20. gs. sākumā sētuves izmantoja ne tikai sēšanai, bet arī labības mērīšanai. Vairums sētuvju atbilst kādai pūra daļai, lielākoties Rīgas ceturtdaļpūra (14,5-20 l) tilpumam. 19. gs. vidū, gatavojot sviestu pārdošanai, muižas sāka lietot speciālas veidnes, kuru tilpums atbilda noteikta sviesta svaram - parasti vienai mārciņai. No tā arī šīs mērs ieguvis nosaukumu - sviesta mārciņa. Izstādē var apskatīt četras  muzeja krājumā esošas sviesta mārciņas.

                                                                                                                                                                                           Sētuvi izmantoja ne tikai labības sēšanai, bet arī mērīšanai.  Arī puspūrs, ko izmantoja labības                                                                                                                                                                                        mērīšanai, varēja būt visai aptuvens. Garnica bija vienīgais labības mērs, kuru zemnieki iegādājas tipveidā izgatavotu, nevis darināja paši. DNM 3998, DNM pk 560, DNM 9085, DNM 6485.




  Interesants ir arī degvīna mērtrauks - sotka jeb čarka ‑ 1/10 no štofa. Viens štofs ir vienlīdzīgs 1/10 no spaiņa jeb 10 čarkām (1,2299 litriem). Pārbaudes plomba liecina, ka šis kapara mēriņš izmantots 1912. gadā.  



Degvīna mēriņš – sotka jeb čarka. Pārbaudes spiedoga nospiedums liecina, ka mērtrauks izmantots 1912.gadā. DNM 4671.

Krājumā ir arī tā saucamie mēness skalas svari - nelieli rokas svari, ar kuriem var nosvērt salīdzinoši smagas lietas, piemēram, mežacūkas liemeni, graudu vai kartupeļu maisu.  Lai gan ražotāja vārds uz svariem nav iegravēts, taču uz skalas atzīmētās mērvienības – pudi –  liecina, ka tie paredzēti lietošanai Krievijas tirgū (1 puds – 40 mārciņas). Mēness skalas svarus sāka izgatavot, sākot no 18.gs. beigām.

Kurzemes hercogistes tirdzniecības mēru pamatā bija olekts. Veikalniekiem olekts mēri bija jāliek izgatavot no dzelzs, zemnieki varēja lietot koka olektis, kas arī bija apmēram  62 cm garas. Dobelē bija jālieto Rīgas olekts, līdztekus šai olektij no Lietuvas iebraukušajiem tirgotājiem bija atļauts lietot savu – lietuviešu –  olekti, ko tautā sauca par mastu.

 Visvairāk muzeja krājumā ir koka un misiņa bezmēnu jeb bezmēru - šie svari bija sastopami gandrīz visās saimniecībās. Ar vienu bezmēnu varēja nosvērt pat desmit gramus, ar citu - daudzus kilogramus. Lai svērtu ar bezmēnu smagākas lietas, piemēram, sienu, vajadzēja trīs cilvēkus: divi pacēla bezmēnu ar sveramo, viens svēra un pierakstīja. Uz bezmēna iedaļas atzīmētas mārciņās. 

Koka bezmēns, kuram vienā galā āķis sveramā iekāršanai, otrā koka virpots atsvars ar svina pildījumu.  Pēc līdzīga principa tika taisīti arī metāla bezmēni. DNM pk 4676, DNM 9647.


 

                                            Mēness skalas svari.            DNM 3749.


Rokas svari ar atsperu mehānismu. Jo smagāks sveramais priekšmets, jo vairāk atspere tiek izstiepta. No kreisās - Rīgas Vagonbūves rūpnīcas svari Рига РВЗ svēršanai līdz 10 kg, no labās – Sverdlovskā (PSRS) ražotie rokas svari svēršanai līdz 6 kg. DNM pk 6989, DNM pk 6649.


Līdz ar metriskās sistēmas ieviešanu Latvijā vajadzēja apmainīt 275 966 krievu mēru, svaru un svara bumbu. Mēru un svaru valdes ierēdņi veica piepešas pārbaudes tirgotavās, tirgus laukumos, valsts iestādēs, bankās, aptiekās, noliktavās. Tiesa, darbinieku trūkuma dēļ pārbaudes ne visur notika.  20. gados avīzes rakstīja, ka tirgotājiem ieteicams laikus iegādāties jaunos svaru un mēru apzīmējumus, jo vēlāk tie var sadārdzināties.

  Svaru un mēru likumību apliecināja īpašs mēru un svaru valdes zīmogs. Katrā svārsteklī un katrā svaru bumbā bija jābūt tik lielam vara korķim, ka uz tā varēja uzspiest šo zīmogu. Labi redzamā vietā bija jābūt ne tikai firmas vai amatnieka vārdam, bet arī svaru  svarspējai, kārtas numuram un gada skaitlim.   

Dāvida Bergola Rīgā ražotais beramo vielu mērs, 2 l. Kalibrēts 1934. gadā. DNM 3811.

Arī padomju vara veica regulāras svaru un mēru pārbaudes un zīmogošanas. Par nepārzīmogošanu sodīja. Uzraudzību par pareiziem svaru mēriem bija jāuzņemas Dobeles rajona milicijas nodaļai. Tā, piemēram, 1975. gadā Valsts standartu komiteja secināja, rajona patērētāju biedrības veikalos atradās nepareizi uzstādīti svari un bojāti mēri, kas varēja būt cēlonis pircēju apkrāpšanai. No pārbaudītajiem 773 mēraparātiem dažādu iemeslu dēļ nederīgi bija 363 vai  47 (%). Piemēram, Bērzes grupas veikala Nr. 4 svari bija novietoti tādā līmenī,  ka bultiņa vienmēr rādija septiņarpus gramu par labu pārdevējam.

 

Dobelniece Marta Frīde aiz veikala letes, 1960.gads.      DNM 8673.

 
Padomju Savienības gados tirdzniecībā izmantotie koka skaitīkļi un svari, 10 kg. Izgatavoti 1988.gadā.  DNM 11210.
 Kiosks “Dailīte” Dobelē kādreizējā P. Stučkas ielā, 1968.gads. DNM 11544.

  Īpašu stāstu glabā kāds muzeja krājumā esošs tilpuma mērs, tā sauktais litriņš, kas lietots 1949. gadā Ukros. Par kādreizējo litriņa lietotāju liecina vairs tikai rūpīgi iegrebtie iniciāļi L.Z. Mēs varam tikai iedomāties, ko tolaik nācās pārdzīvot litriņa īpašniekam. 

Tā 1948. gadā Ukru pagasts bija viens no tiem, kur zemnieki nespēja pildīt  “partijas un valdības” pieņemto mājlopu audzēšanas plānu, jo teļus kāva, lai glābtos no bada. Arī piena piegādes gada plāna izpildē Ukri bija pēdējā vietā apriņķī - piens piegādāts  tikai par 13 %, bet gaļas - par 9.9 %.
  Tilpuma mērs, tā sauktais litriņš. DNM 4886. 

Muzeja krājumā ir ne tikai Fabrikas “Krups” mehāniskie virtuves svari, kas  ražoti Vācijā laikā starp 1. un 2. Pasaules karu, bet arī 50./60. gados Dobeles fotogrāfu darbnīcā izmantotie galda svari.  

Fabrikas “Krups” mehāniskie virtuves svari. Ražoti Vācijā laikā starp 1. un 2. Pasaules karu.   DNM 1533.

 
Indriķis un Anete Krastiņi  savā pārtikas preču veikalā Dobelē, Aizsargu ielā 6, 1930.-tajos. DNM 8199.



Beranžē tipa mehāniskie svari, 2 kg. Svaru kausu turētāju jūras zirdziņu deguni/knābji norāda, ka  svari ir līdzsvarā. DNM 1526.

 
    

Galda svari, 10 kg. DNM pk 4252.

 

Tirgus laukums Dobelē, kādreizējā Komjaunatnes ielā. DNM 423-4.


Tāpat krājumā ir arī zīdaiņu svari un stāvsvari, kas izmantoti Dobeles centrālajā slimnīcā salīdzinoši pavisam nesen  20. gs. 90. gados. 



 .