Dobele
1920. - 1930. gads
20. gadsimta 20. gadu
sākumā Dobeles iedzīvotāji stāvēja liela izaicinājuma priekšā. Karš
bija iztukšojis pilsētu, lielākajai daļai iedzīvotāju dodoties bēgļu
gaitās. Apkārtnes teritorijās saimniecība bija izpostīta, dzīve bija
jāsāk gandrīz vai no jauna. Par spīti pārdzīvotajam, šis laiks izvērtās
par vienu no aktīvākajiem un veiksmīgākajiem pilsētas vēsturē.
Liela
loma pilsētas dzīves atjaunošanā bija personībām, kas darbojās Dobeles
pašvaldības sastāvā. 1920. gada 11. janvārī notika pirmās pašvaldības
vēlēšanas kopš pilsētas tiesību iegūšanas. Par pilsētas galvu tika
ievēlēts Jānis Mūrnieks – aktīvs sabiedriskās dzīves veidotājs, kas jau
agrāk iesaistījies pašpārvaldes darbībā. Amatu J. Mūrnieks saglabāja arī
pēc otrajām domes vēlēšanām 1922. gadā. Domes priekšsēdētāja amatu līdz
1931. gadam ieņēma ārsts Edgars Francmanis. 1922. gada vēlēšanas
ievērojamas ar to, ka tajās pirmo reizi kandidēja divas sievietes – Anna
Roze un Olga Vēbers.
Šajā desmitgadē pilsētas pašvaldības
vēlēšanas notika vēl divas reizes – 1925. un 1928. gadā. No 1925. līdz
1928. gadam pilsētas galvas amatu ieņēma namīpašnieks un tirgotājs
Kristaps Valdovskis, savukārt 1928. gadā par pilsētas galvu kļuva
tirgotājs un pirmā Dobeles trīsstāvu nama (Viestura ielā 1) īpašnieks
Eduards Bētiņš.
1920. gadā Latvijas valdība realizēja agrāro
reformu, kā rezultātā tika sadalītas lielsaimniecību, tai skaitā muižu,
zemes. Reformas rezultātā ap 300 zemes gabalu tika piešķirti Dobeles
pilsētas iedzīvotājiem. Daļu no pārdalītā nekustamā īpašuma ieguva arī
pilsētas pašvaldība, tādējādi rodot iespēju atjaunot agrāk funkcionējošo
iestāžu darbību un veidot jaunus saimniecības uzņēmumus. Tomēr jāņem
vērā, ka agrārā reforma gan tās ieviešanas laikā, gan mūsdienās tiek
pretrunīgi vērtēta. No vienas puses, jaunas iespējas tiek sniegtas gan
pašvaldībām, gan privātpersonām, kurām agrāk savas saimniecības nav
bijušas. Taču no otras puses, šīs zemes tiek iegūtas uz to agrāko
īpašnieku rēķina. Daudzi no šiem cilvēkiem (liela daļa – vācbaltiešu
kopienas pārstāvji), kuri juta piederību Baltijai un kuru īpašumi tika
atsavināti, izvēlējās 1920. gada rezultātā pamest Latviju.
Pašvaldības
darbā 20. gadu sākumā primārais bija saimniecības un ekonomikas
atjaunošanas jautājums, taču svarīga bija arī izglītība. 1919./1920.
mācību gadā tika atjaunota pamatskolas darbība. Tā tika izvietota
agrākās Dobeles muižas ēkās, tagadējā rūpnīcas “Spodrība” un Dobeles
Valsts ģimnāzijas teritorijā. No Dobeles muižas kompleksa pilsētas un
apkārtējo pagastu pašvaldības ieguva arī dzirnavas. Tajās tika izvietots
modernizēts aprīkojums, un darbība turpinājās līdz pat 20. gadsimta 40.
gadiem. Sākot ar 1958. gadu, Dobeles dzirnavu telpās pakāpeniski
ierīkotas rūpnīcas “Spodrība” ražotnes.
1920. gadā uzsāktas
sarunas arī par vidusskolas izveidošanu. Viens no vadošajiem idejas
atbalstītājiem bija E. Francmanis. Viņš arī pildīja skolas ārsta
pienākumus. 1922. gada 15. martā starp Dobeles pašvaldību un Izglītības
ministriju tika noslēgts līgums par vidusskolas atvēršanu. Oficiālie
skolas atklāšanas svētki notika 1922. gada 11. decembrī. Gadu pēc skolas
darba uzsākšanas, telpas agrākajās muižas ēkās jau bija kļuvušas par
šauru. Vidusskola tika pārcelta uz namu Skolas ielā 2, tagadējo Dobeles
mūzikas skolu. Taču arī jaunajā atrašanās vietā skolas vajadzībām nebija
pieejama pietiekami liela platība. Ēkā Skolas ielā 2 klases tikai
izvietotas tikai pirmajā stāvā. Otrajā stāvā darbojās Dobeles policijas
iecirknis. Interesanti, kādu ietekmi šāds pilsētas iestāžu izvietojums
varēja atstāt uz skolēnu disciplīnu.
Oficiāls pilsētas statuss
bija iegūts jau pirms dažiem gadiem, taču 20. gadu sākumā atsevišķos
aspektos vēl atlika nostiprināt Dobeles kā pilsētas identitāti. 1925.
gadā tika apstiprināts Dobeles pilsētas ģerbonis. Ceļš pie galējā
varianta izstrādes, izrādās, nav bijis tik viegls. Ģerboņa pirmo
variantu pilsētas pašvaldība Heraldiskajai komitejai iesniegusi jau
1921. gadā. Pašvaldības pietiekums, kas bijis izstrādāts “pārāk
ainaviskā manierē” un līdz ar to heraldikas noteikumiem neatbilstošs,
ticis noraidīts. Tā vietā Heraldiskā komisija piedāvājusi variantu –
zelta labības kūli uz zila fona, tomēr pašvaldību tas neapmierināja.
1924. gadā Heraldiskā komisija nākusi klajā ar jaunu piedāvājumu – melnu
gaili uz sudraba lauka. Šo variantu vēlāk noraidījusi pati komisija,
vienbalsīgi pieņemot lēmumu par ģerboni, kurā attēlots vairogs
sarkanbaltsarkanā krāsojumā un ieslīpi novietots zobens. Tas simbolizēja
zemgaļu cīņas ar Livonijas ordeni 13. gadsimtā.
Ekonomisku
izaugsmi veicināja ne tikai pilsētas pašvaldības centieni, bet arī
valsts mēroga attīstības plāni. 1925. gadā tika uzsākta jaunas dzelzceļa
līnijas būvniecība posmā Liepāja – Glūda. Tajā tika iekļauta arī
Dobele. Dzelzceļa posms Glūda – Dobele kravu un pasažieru pārvadājumiem
tika atklāts 1927. gada 15. augustā. Visas līnijas svinīga atklāšana
notika 1929. gada 25. septembrī. Svētkiem bija sagatavots īpašs vilciena
reiss, kas pulksten deviņos rītā izbrauca no Rīgas, piestāja Jelgavā,
Glūdā, Dobelē, Saldū, uz Ventas tilta un Skrundā, ap pieciem pēcpusdienā
ienāca Liepājas stacijā. Tur vilcienu sagaidīja goda vārti un svinīgs
pasākums ar orķestra mūziku un prezidenta Gustava Zemgala uzrunu.
Līdz
ar dzelzceļa posmu, Dobelē uzsākta arī stacijas un ūdenstorņa
celtniecība. Dzelzceļa stacija būvēta pēc arhitekta un Latvijas Mākslas
akadēmijas profesora Pētera Federa projekta. Tā bija vienstāva mūra ēka
ar izbūvētu mansarda stāvu dzīvokļiem.
Dzelzceļa līnija ienesa
būtiskas pārmaiņas pilsētas dzīvē. Pirms tam Dobelei tuvākā stacija
atradās Krimūnās. Tagad pati pilsēta bija tieši savienota ar lielākiem
ekonomiskajiem centriem – Liepāju, Jelgavu, Rīgu. Pilsētas iedzīvotāju
skaits no 1925. līdz 1935. gadam pieauga gandrīz par tūkstoti,
sasniedzot ap 2400 iedzīvotāju. Literāts Žanis Unāms laikrakstā “Latvis”
pārmaiņas Dobelē aprakstījis šādiem vārdiem: “Jaunais Glūdas un
Liepājas dzelzceļš, ieslēgdams ērtā satiksmes lokā plašus Zemgales un
Lejaskurzemes apgabalus, atdzīvina arī vairākas pilsētas, kuras agrāk
panīkušas stinga starp zaļiem tīrumiem un klusām birzēm. Viena šāda ļoti
redzami plaukstoša pilsēta ir Dobele, kura agrāk atgādināja
pusaizmirstu iemigušu senatnes princesi, kas nemodināta snauda Bērzes
skaistajos līčos.”
1927. gadā Saeima pieņēma jaunus noteikumus
par Dobeles pilsētas robežām. Teritorija tika ievērojami paplašināta,
piešķirot iedzīvotājiem 360 jaunus apbūves zemes gabalus. 20. gs. 30.
gadu laikraksti vēsta, ka šajā laikā celtie nami “stiepās ārā no
pilsētas pāris kilometrus”. Savukārt 1929. gada 4. maijā pilsētas domes
sēdē pieņemts lēmums par jauniem ielu nosaukumiem. Ar šo lēmumu vārdu
ieguvusi Bērzes iela, Lauku iela, Kooperācijas iela, Stacijas iela, Meža
prospekts un vairākas citas.
20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē
darbu uzsāka vairāki jauni uzņēmumi. 1928. gadā tagadējā Uzvaras ielā
tika atklāta pirmā tipogrāfija Dobelē. Tā piederēja pilsētā pazīstamajam
sabiedriskajam darbiniekam Fricim Ledainim (1894-1977). Tipogrāfija
drukāja ielūgumus, veidlapas un tamlīdzīgas papīra preces, F. Ledaiņa
literāro darbu “Daugavgrīvieši”, kas stāstīja par strēlnieku cīņām Pirmā
Pasaules kara laikā.
F. Ledaiņa tipogrāfijā tika iespiesta arī
pirmā pilsētas avīze – “Dobeles vēstnesis”. Tipogrāfijas telpās darbojās
arī avīzes redakcija. Līdz tam presē par notikumiem Dobelē ziņoja tikai
laikraksti, kas aptvēra plašākus reģionus. Pirmais iknedēļas laikraksta
“Dobeles Vēstnesis” numurs iznāca 1928. gada 15. novembrī. Ievadrakstā
redakcija īpaši uzsvēra laikraksta politisko neatkarību un vēlmi
iestāties par tautas interesēm, risinot “sasāpējušus jautājumus”.
1928.
gada 18. augustā Dobelē tika atvērta otrā aptieka. Pirmā un līdz tam
brīdim vienīgā pilsētas aptieka bija pastāvējusi jau kopš 1806. gada.
Jaunatvērtās aptiekas īpašnieks bija Rīgā dzimušais provizors Ernests
Vanags, kurš izvēlējies pārcelties uz Dobeli. E. Vanags strauji kļuvis
iemīļots pilsētas sabiedrībā, raksturots kā inteliģents, lietišķs, ar
noteiktu raksturu. Drīz vien aptiekas īpašnieks sāka līdzdarboties arī
pilsētas pašvaldībā.
1929. gada 1. jūnijā darbu uzsāka
būvamatniecības uzņēmums “Spars”. Reklāmās tā adrese norādīta kā
Francmaņa nams Baznīcas ielā, tātad tagadējā E. Francmaņa iela 1.
Uzņēmums nodarbojās ar kokapstrādi, būvniecības materiālu un mēbeļu
izgatavošanu. “Spars” kļuva par lielāko šāda veida uzņēmumu Dobelē,
nodarbinot ap divdesmit amatnieku.
Joprojām aktīvākā Dobeles
kultūras dzīves veidotāja bija iepriekš vairākkārt minētā Saviesīgā
biedrība, kas pēc Pirmā Pasaules kara bija pakāpeniski atjaunojusi savu
darbību. Biedrība sastāvēja no vairākām nodaļām, katrai atbildot par
konkrētu kultūras jomu. Īpaši aktīvi darbojās Muzikāli – dramatiskā
sekcija, regulāri rīkojot koncertus, teātra uzvedumus un plašus svētku
psākumus.
1925. gada 31. jūlijā un 1. augustā norisinājās
Dobeles novada jaunatnes un dziesmu svētki. Sākotnēji bija iecerēts šos
svētkus rīkot kā I Zemgales jaunatnes un dziesmu svētkus, iesaistot pēc
iespējas vairāk Zemgalē darbojošos kultūras un jauniešu biedrību. Taču
svētku rīkotāji nolēma, ka īsā laikā un vasaras lauksaimniecības darbu
periodā nav iespējams kvalitatīvi sagatavot tik liela mēroga pasākumu,
tāpēc nolemts aptvert tikai Dobeles novadu, Apmeklētājiem bija iespējams
ne tikai klausīties koru dziedājumos, bet arī vērot futbola mačus starp
Dobeles un Rīgas komandām, apmeklēt teātra un kino izrādes, piedalīties
lāpu gājienā.
Svarīgs notikums pilsētas kultūras dzīvē bija
Dobeles un apkārtnes apvienoto orķestru mūzikas svētki 1929. gada 21.
jūlijā. Svētku iniciators bija pazīstamais dārznieks un orķestru
diriģents Emīls Hunhens. Svētkos piedalījās orķestri no Dobeles, tuvākās
apkārtnes, arī Vidzemes. Kopumā tika pulcēti 60 mūziķi un ap 3500
apmeklētāju.
Desmitgades vidū Dobelē tāpat kā citviet Latvijā
parādījās doma par pieminekļa veidošanu Brīvības cīņās kritušajiem. Tika
izveidota Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa komiteja, kas 1928. gadā
uzsāka ziedojumu vākšanu pieminekļa celtniecībai. Komiteju vadīja
pilsētas galva Eduards Bētiņš. Tomēr 20. Gadu beigās darbs pie ieceres
pieklusa. Aktīvāka ziedojumu vākšanas kampaņa atsākās pēc 1934. gada 15.
maija apvērsuma, kad arī Kārlis Ulmanis izrādīja atbalstu pieminekļa
celšanai. Pieminekļa izveidošana būs viens no aktuālākajiem pilsētas
dzīves jautājumiem 20. gadsimta 30. gados.
Redzam, ka 20.
gadsimta 20. gados atkopšanās pēc Pirmā Pasaules kara zaudējumiem Dobelē
noritēja strauji. Pilsētā bija atgriezušies izglītoti un apņēmīgi
ļaudis, kas aktīvi strādāja pie saimniecību, skolu, biedrību
atjaunošanas. Pat galvaspilsētas iedzīvotājiem Dobele šķita patīkama
vieta, kur veiksmīgi dibināt savus uzņēmumus. Šis laika posms pilsētas
vēsturē bija kā pakāpiens uz vēl rosīgāku ikdienas dzīvi 20. gadsimta
30. gados.