Dobele

1950. - 1960. gads

20. gadsimta 50. gados Dobeles pilsētā, tāpat kā visā Latvijas teritorijā, turpinājās Padomju varas politiskās un ideoloģiskās kontroles nostiprināšana. Šim laika periodam raksturīgi centieni izveidot centralizētu un viegli pārraugāmu sistēmu, valstij kontrolējot visas dzīves jomas.[1] Tas tika veikts, realizējot gan administratīvās reformas, gan ieviešot pārmaiņas dažādu sabiedrisko organizāciju darbībā.

1950. gada janvārī visā Latvijas teritorijā tika izveidoti lauku rajoni. Līdz ar šo lēmumu Dobeles pilsēta, kura pirms tam bija piederīga Jelgavas apriņķim, kļuva par jaunizveidotā Dobeles rajona centru. Daļa Dobeles rajonā iekļauto pagastu agrāk piederēja Jelgavas apriņķim – Šķibes, Auru, Bērzes, Dobeles, Džūkstes, Naudītes, Sīpeles, Tērvetes; daļa Tukuma apriņķim – Annenieku, Jaunpils, Zebrenes, Bikstu, Lestenes pagasti.[2] Kopumā Latvijā tika izveidoti 58 rajoni. 1955.-1956. gadā tika veikta rajonu apvienošana, kā rezultātā Latvijas teritorija bija iedalīta 45 rajonos.[3]

Iepriekšējā desmitgade Dobeles pilsētas vēsturē iesākās ar Atbrīvošanas pieminekļa atklāšanu. Desmit gadus vēlāk, 1950. gada 17. jūlijā, piemineklis, tiekot atzīts par ideoloģiski nepiemērotu, tika nojaukts uzspridzinot. Iniciatīvu pieminekļa nojaukšanā izrādīja Dobeles pilsētas izpildkomiteja, vēršoties ar lūgumu pie LPSR Ministru Padomes arhitektu lietu pārvaldes pieminekļu daļas: “Dobeles pilsētas darba ļaužu deputātu Padomes izpildu komiteja lūz Jūsu atļauju noņemt pieminekli, kurš atrodas pilsētas brāļu kapos un celts bij. Latvijas laika pēc Ulmaņa laika stila, kādēļ brāļu kapiem nepiemērots Līdzšinējā pieminekļa vietā paredzēts uzcelt jaunu pieminekli kādēļ lūdzam Jūs piesūtīt brāļu kapiem piemērota stila pieminekļa paraugu”[4].

Viens no galvenajiem argumentiem pieminekļa nojaukšanai pilsētas izpildkomitejas lūgumā bija laukuma kā apbedījuma vietas funkcija, “Ulmaņlaiku” pieminekļa neatbilstība Padomju karavīru atdusas vietai. Pirmie Padomju armijas karavīru apbedījumi šajā teritorijā tika veikti 1944. gadā, līdz ar to laukumā izveidojot Brāļu kapus. Jauns piemineklis uz iznīcinātā Atbrīvošanas pieminekļa postamenta tika uzstādīts 1956. gadā.

Atbrīvošanas piemineklis dobelnieku vidū bija iemīļots. Pēc tā iznīcināšanas daudzi centās kādu nelielu fragmentu paglabāt. Par dažiem no lielākajiem fragmentiem - sievietes tēla galvu, karavīra roku ar zobenu tajā u.c. - un to likteni pilsētā klīduši vairāki nostāsti. Dažādās versijās stāstīts, ka atsevišķi pieminekļa fragmenti aizvesti uz Rīgu, noslīcināti upē vai purvā, izmantoti Dobeles ielu bruģēšanā.[5]

Noteikti zināms ir tikai viena no lielākajiem fragmentiem liktenis. Neilgi pēc pieminekļa iznīcināšanas kādā šķembu kaudzē netālu no Drošības komitejas ēkas Uzvaras ielā tobrīd 19 gadus vecais dobelnieks Olafs Radziņš atradis karavīra tēla galvu. Aizbraucot uz Rīgu, smagais pieminekļa fragments ņemts līdzi un vairākus gadus glabāts O. Radziņa dzīvoklī. 1989. gadā fragments uzdāvināts Dobeles Novadpētniecības muzejam. Šobrīd tas eksponēts Latvijas muzeju kopizstādē “Latvijas gadsimts” Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

Padomju vara korekcijas turpināja ieviest arī pilsētas iestāžu darbībā. 1950. gadā, tikai trīs gadus pēc tās atklāšanas, tika aizvērta Dobeles mūzikas skola. Presē skolas darbs tika kritizēts, dēvēts par paviršu. Repertuārs raksturots kā “apsūnojis”, tātad, visticamāk, neatbilstošs Padomju varas ideoloģiskajiem uzstādījumiem.[6] 1957. gadā mūzikas skolas darbība tika atkal atjaunota, un tās mācību telpās atradās Dobeles pilsētas kultūras namā.[7] Šķiet, ka kultūras nama ēka šajā laikā tika izmantota vairuma kultūras un interešu izglītības organizāciju centralizācijai, vieglākai to darba pārraudzībai.

Dobelē joprojām turpinājās pilsētas ielu un laukumu pārdēvēšana atbilstoši Padomju varas uzstādījumiem. 1958. gadā Zaļā iela tika pārdēvēta par D. Beikas ielu par godu dobelniekam, aktīvam 1905. gada revolūcijas dalībniekam Dāvidam Beikam. Tirgus laukums tajā pašā gadā kļuva par Padomju laukumu.

Visas desmitgades garumā pilsētā aktīvi noritēja karā cietušo ēku atjaunošanas un jaunu namu celtniecības darbi. 1952. gadā atjaunota Otrā Pasaules kara laikā nodedzinātā skolas ēka Dzirnavu ielā 2, un tajā mācības atkal uzsāka Dobeles septiņgadīgā skola. Tolaik tā bija lielākā mācību iestāde rajonā ar 630 skolēniem.[8]

1954. gadā tika uzsākta partijas nama celtniecība Brīvības ielā. Ēka tika pabeigta 1956. gadā, un tajā atradās LKP Dobeles rajona komiteja, LĻKJS jeb Komjaunatnes Dobeles rajona komiteja un citas organizācijas. 20. gs. 50. gados šajā Brīvības ielas posmā joprojām atradās senākā pilsētas bērnudārza ēka, taču jau bija izstrādās plāns to nojaukt un pie jaunuzceltā partijas nama izveidot skvēru. Paralēli teritorijā norisinājās arī jaunas kinoteātra ēkas būvniecība.[9]

Arī citi nozīmīgi būvniecības darbi norisinājās tieši Brīvības ielā. 1957. gada sākumā tika atklāts jauns dzelzsbetona tilts pār Bērzes upi. Savukārt 1958. gadā norisinājās Dobeles un apkārtnes slimnīcas rekonstrukcija, piebūvējot esošajai ēkai jaunu korpusu Uzvaras ielas pusē.

1959. gadā norisinājās Zaļās ielas pārbūve, paplašinot ielu. Tajā pašā gadā Ķestermežā atklāta estrāde un restorāns “Sendienas”.

1958. tika uzsākta ķīmiskās rūpnīcas “Spodrība” pārcelšana uz Dobeli. Rūpnīca tika iekārtota agrākajās Dobeles pilsētas dzirnavu telpās pie Bērzes upes. Sākotnēji līdzās fabrikai darbojās arī vilnas kārstuve un vērptuve kā arī mehāniskā darbnīca[10], taču pakāpeniski rūpnīca ieguva visas ēkas tai piegulošajā teritorijā. Rūpnīcas pārcelšana uz Dobeli, visticamāk, bija sagadīšanas rezultāts. “Spodrībai”, kas sākotnēji atradās Rīgā, bija nepieciešams atrast jaunas telpas, jo rūpnīcas ēkā tika nolemts uzsākt citu izstrādājumu ražošanu. Tajā pašā laikā norisinājās tiesvedības izmeklēšanas process pret vairākiem Dobeles Rūpkombināta darbiniekiem apsūdzībā par valsts līdzekļu piesavināšanos. Tiesu procesa rezultātā ražošanas telpas Dobelē, Dzirnavu ielā tika atbrīvotas, un radās iespēja tajās ievietot bez “pajumtes” palikušo “Spodrības” rūpnīcu.

Oficiāli rūpnīca Dobelē darbu uzsāka 1959. gada sākumā. Dobeles rajona laikraksts “Brīvais Darbs” 1959. gada 14. martā rakstīja: “Sāk darbu rajona Rūpniecības kombināta ķīmiskā fabrika “Spodrība”. Sāk darbu divi cehi - zīmoglakas un plastilīna. Šajā ceturksnī vēl uzsāks veļas zilumu un tablešu “Liesma” ražošanu. Fabrikas direktors b. Ģīrupnieks. Izlaidīs mēbeļu politūru, apavu krēmu, mušpapīrus, pulējamo pastu “107”, “Valtru”, grīdu vasku. Pašlaik strādā 20 cilvēki, kad strādās ar pilnu jaudu, būs 150.”

20. gs. 50. gados Dobeles Livonijas ordeņa pilsdrupas atkal nonāca vēstures, arheoloģijas un kultūras mantojuma saglabāšanas speciālistu redzeslokā. Pirmie plašākie arheoloģiskie pētījumi pilī bija norisinājušies 19. gs. otrajā pusē, bet tad izpētē iestājusies pauze. 1952. gadā pilsdrupas ar parku iekļautas Valsts aizsargājamo arhitektūras pieminekļu sarakstā.[11] Šajā laikā Dobeles pilsdrupas tika izmantotas kā dažādu politisku un kultūras pasākumu norises vieta. Pils laukumā bija ierīkota deju grīda un tenisa laukums.[12]

Šajā laika periodā vairākkārt veikta pils mūru konservācija un restaurācija, jo vairākos posmos tie tika atzīti par apdraudējumu cilvēku dzīvībai. Galvenokārt tika nostiprināti esošie mūri, bet atsevišķos gadījumos restaurēti sabrukušie posmi.[13] 1958. un 1959. gadā senpilsētas teritorijā uz rietumiem no pils tika veikti Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta ierosināti arheoloģiskie izrakumi pētnieces Jolantas Daigas vadībā. Pētījumu rezultātā konstatēts, ka senpilsēta pie pilskalna intensīvi apdzīvota 11.-13. gadsimtā. Izrakumu norises laikā iegūti arī atsevišķi savrupatradumi – krama priekšmetu fragmenti, kas liecina, ka Dobeles pilsētas teritorija apdzīvota jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Sākotnēji apdzīvotība gan drīzāk bijusi nepastāvīga, cilvēkiem pārvietojoties uz dažādiem reģioniem atkarībā no sezonas.[14]

Latvijas teritorijā iznākošajos preses izdevumos tāpat kā iepriekšējā desmitgadē galvenokārt atrodama informācija par saimniecības un ekonomikas jautājumiem. Visbiežāk tika sniegtas ziņas par kolhozu strādnieku panākumiem plānu izpildē un sociālistiskajās secensībās. Dobeles rajona saimniecības bieži tika atzīmētas kā īpaši sekmīgi strādājošas. Ziņas par dzīvi Latvijā centās sniegt arī emigrējušie latvieši, kuri jaunajās mītnes zemēs veidoja savus laikrakstus. Piemēram, izdevums “Austrālijas Latvietis” 1957. gadā par dzīvi Dobelē ziņoja: “Pilsēta nepārtraukti augot. Dobelē esot 70 televīzijas aparātu īpašnieku.”[15]

20. gadsimta 50. gadus var dēvēt par pagrieziena punktu dažādās nozīmēs. Pirmkārt, desmitgadē ievērojamas pārmaiņas norisinājās visā Padomju savienībā kopumā. Mira J. Staļins, kas valsti bija vadījis gandrīz trīsdesmit gadu. Tas rezultējās visai haotiskā periodā, vairākām amatpersonām sacenšoties par atbrīvojušos pozīciju. Tomēr sistēma izrādījās dzīvotspējīga arī bez ietekmīgā līdera. Viņa vietā stājās citi, un iedibinātais dzīves ritms turpinājās. Padomju varai nostiprinoties, izmaiņas piedzīvoja arī Dobele – gan tās politiskā un sabiedriskā dzīve, gan pilsētas vizuālais izskats. Vairāki pilsētvides pārbūves projekti tuvināja tās izskatu mūsdienās ierastajam. Zaļā iela ieguva jaunas aprises, kas līdzinās ielas tagadējam izskatam, un joprojām Dobeles iedzīvotāji un viesi var baudīt koncertus un citus kultūras pasākumus Ķestermeža estrādē. Tāpat jau sešdesmit gadus pilsētā atrodas viens no lielākajiem vietējiem rūpniecības uzņēmumiem – AS “Spodrība”.



Skats uz tiltu pār Bērzes upi. 1959. gads.

Senā bērnudārza ēka Brīvības ielā.


Slimnīcas piebūves celtniecība.

Pārbūves darbi Zaļajā ielā.

Kinoteātris.

Informāciju sagatavoja:

Beāte Orlova

Dobeles Novadpētniecības muzeja vēsturniece

Foto no muzeja krājuma


[1] Bleiere, D. u.c. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005. 285. lpp.

[2] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1959. 29. lpp.

[3] Bleiere, D. u.c. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005. 294. lpp.

[4] LPSR Dobeles pilsētas izpildu komiteja, Ministru Padomes arhitektu lietu pārvaldes pieminekļu daļai Rīgā. 02.06.1950. Grām: Banziņa, A., Stabrovska, M. Dobeles Atbrīvošanas piemineklis. Dobele, 1996. 22. lpp.

[5] Banziņa, A., Stabrovska, M. Dobeles Atbrīvošanas piemineklis. Dobele, 1996. 21. lpp.

[6] Trūkumi jauno mūzikas kadru audzināšanā. Literatūra un Māksla, 5. marts, 1950.

[7] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1959. 41. lpp

[8] Bleiere, D. u.c. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005. 311. lpp.

[9] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1959. 58. lpp.

[10] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1959. 44. -45. lpp.

[11] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1959. 59. lpp.

[12] Kultūrizglītības iestāžu pārvaldes priekšnieks F. Taids Latvijas PSR Vēsture sun kultūras pieminekļu un dabas aizsardzības b-bas Dobeles nodaļas priekšsēdētājam b. V. Ziemelim. 19.07.1967.

[13] Liepa, L., Slavietis, E. Zinātniskā atskaite par 1958. gadā izpildītiem restaurācijas darbiem Latvijas PSR arhitektūras pieminekļos. 1958. 1. lpp.

[14] Liepa, L., Slavietis, E. Zinātniskā atskaite par 1958. gadā izpildītiem restaurācijas darbiem Latvijas PSR arhitektūras pieminekļos. 1958. 2. lpp.

[15] Arheoloģiskie izrakumi Tērvetes pilskalnā, Dobeles senpilsētā, Agrāriešu, Alsungas, Kampānu, Liepenes, Repju kapulaukos un hidroarheoloģiskie pētījumi 1959. g. RT 1959. 14. lpp.

[16] Ceļojums pa dzimteni. Austrālijas Latvietis, 1957, Nr. 383.

 Tālr. +371 63721309;  +371 63700181; +371 29436379      E-pasts    muzejs@dobele.lv         Brīvības iela 7, Dobele, LV 3701            

 .