Dobele

1990. - 2000. gads


Līdz ar valsts neatkarības pasludināšanu 20. gadsimta 90. gados aktīvi sākās darbs pie Padomju varas ieviesto pārmaiņu atcelšanas. Līdz ar 1990. gadu vēsturiskos nosaukumus atgūt sāka tās Dobeles ielas, kurām nosaukumi bija mainīti 20. gadsimta 40. – 50. gados. R. Bauzes iela atkal kļuva par Ausmas ielu, P. Stučas par Baznīcas, L. Paegles par J. Čakstes, R. Eihes par Dārza, Komjaunatnes par Skolas, J. Rudzutaka par Upes, V. Veļičko par Kr. Valdemāra, D. Beikas par Zaļo, I. Sudmaļa prospekts par Meža prospektu un Padomju laukums par Tirgus laukumu. Arī pilsētas laikraksts “Komunārs” 1990. gada 3. aprīlī ieguva latvisko “Zemgales” nosaukumu.

Koriģēts tika arī Dobeles rajona administratīvais iedalījums. 1990. gada novembrī Austrumu pagasts tika pārdēvēts par Bērzes pagastu, savukārt toreizējais Bērzes pagasts par Jaunbērzes pagastu.[1] Auru, Bikstu un Zebrenes ciemi šajā gadā tika reorganizēti par pagastiem.  

1990. gada 19. septembrī norisinājās 1968. gadā laukumā iepretim pilsdrupām uzstādītā pieminekļa “Tanks” demontēšana. Tanka pārvietošanas jautājums jau iepriekš bija radījis emocionāli sakāpinātu atmosfēru. Daļa iedzīvotāju pieminekli uzskatīja par svētu piemiņas vietu Otrajā Pasaules karā kritušajiem, kuru noteikti nedrīkst ne iznīcināt, ne arī pārvietot. Savukārt Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa atjaunošanas atbalstītāji norādīja, ka tankam nav nekādas saistības ar šo vietu - tajā nav bijušas ne tanku kaujas, ne kādi citi tamlīdzīgi notikumi. Diskusijās tika uzsvērts, ka negrasās pieminekli iznīcināt, tikai to pārvietot uz tādu vietu, kur tas vizuāli iederētos. Tanka demontēšana nenorisinājās mierīgā ceļā. 19. septembra rītā pie pieminekļa tika izvietoti apbruņoti karavīri. Uz notikuma vietu devās arī pilsētas iedzīvotāji, daudziem turot rokās plakātus un paužot atbalstu tanka noņemšanai. Vairākas stundas risinājās sarunas starp pilsētas un rajona vadību un armijas daļu. Ieradušies bija arī Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti Raits Černajs, Andris Grūtups, Odisejs Kostanda un Imants Geidāns. Ap plkst. 12.00 tika panākta vienošanās, ka līdz plkst. 24.00 tankam ir jābūt demontētam. Tikai ap plkst. 23:40 tanks nocelts no postamenta, un plkst. 0:30 sākās tā pārvietošana uz armijas daļu.[2]

1990. gada 3. oktobrī tika demontēts arī V. I. Ļeņina piemineklis. Šajā gadījumā darbi norisinājās bez aizkavēšanās, demontēšanu veicot pusstundas laikā.[3] Pilsētas laikrakstā ievietotais paziņojums nenorāda, kurš no Ļeņina pieminekļiem demontēts (viens no tiem Padomju varas gados atradās Tirgus laukumā, otrs laukumā Brīvības ielā), taču, ņemot vērā, ka Tirgus laukums pārbūvēts jau 1987. gadā, tas bijis Brīvības ielas piemineklis.

Pilsētā aktīvi turpinājās darbs pie 1950. gadā iznīcinātā Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa atjaunošanas. 1990. gada 18. novembrī piemineklim paredzētajā vietā iepretim pilsdrupām uzstādīta Jura Neimaņa kalta piemiņas zīme ar uzrakstu “Šeit tiks atklāts atjaunotais K. Zemdegas Dobeles Atbrīvošanas piemineklis”.[4]

1991. gadā plānotajā pieminekļa atrašanās vietā tika veikti arī arheoloģiskās izpētes darbi arheologa Mārtiņa Rušas vadībā. Pētīts tika 36m2 liels laukums pieminekļa pamatnes platībā.

1992. gadā pieminekļa atjaunošanā iesaistījās akmeņkalnis Libērijs Peļņa. Pamatakmens uzstādīts 1993. gada 10. jūlijā, savukārt skulpturālās figūras uzstādītas 1996. gada 13. augustā.[5]

1996. gada 21. septembrī atjaunotais Dobeles Atbrīvošanas piemineklis svinīgi atklāts. Atklāšanā piedalījās toreizējais valsts prezidents Guntis Ulmanis. Runā prezidents uzsvēra gan Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa nozīmi Atmodas procesos, gan nepieciešamību rūpēties par kultūras mantojumu: “Tauta ir teikusi savu vārdu, un nu piemineklis ir atkal Dobelē kā vēl viena dzīva liecība patiesai latvietības atdzimšanai, kā mūsu tautas vienotības simbols, un tāpēc es šodien, 1996. gada 21. septembrī, atklāju šo pieminekli un nododu to visas tautas glabāšanā. (..)Darba tikums, gara spēks, dzīves sīkstums ir tā bagātība, tās vērtības, ko mēs mantojam no paaudzes paaudzē. Bet tas neatbrīvo no pienākuma kopt mūsu atmiņu, godinot senču paveikto un apzinot savas kultūrvēstures mantojumu.” Svinīgi pasākumi Dobelē norisinājās visas dienas garumā. Rīta pusē Dobeles dievnamos izskanēja aizlūgumi, Dobeles un Virkos kapsētās rīkoti piemiņas brīži, pilsētas domē iedzīvotāji aicināti kavēties atmiņās par pieminekļa tapšanu. Pēc pieminekļa atklāšanas pilsdrupās sākās koncerts.[6]

Viens no nozīmīgākajiem notikumiem 20. gadsimta 90. gados, kas guva plašu rezonansi visā Latvijā, bija Barikāžu laiks 1991. gada janvārī. Pēc 1990. gada 4. maijā LPSR Augstākās Padomes parakstītās deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pastiprinājās PSRS vadošo institūciju centieni nepieļaut savienības sadalīšanos. Par Barikāžu tiešajiem cēloņiem var uzskatīt divus notikumus. 1991. gada 2. janvārī pēc Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālkomitejas pavēles tika ieņemts Preses nams Rīgā, ar mērķi pārtraukt Latvijas neatkarību atbalstošu preses izdevumu drukāšanu. Savukārt Viļņā naktī uz 13. janvārī Padomju savienības spēki uzbruka Viļņas Televīzijas tornim un citiem svarīgiem punktiem pilsētā, uzbrukumā tika nogalināti un ievainoti daudzi civiliedzīvotāji.

13. janvārī plkst. 4.45 rītā Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns uzrunā radio aicināja iedzīvotājus pulcēties Rīgā Doma laukumā, tādējādi paužot atbalstu Lietuvai. Vēlāk tajā pašā dienā notika LTF organizēta tautas manifestācija 11. novembra krastmalā, kurā pulcējās vairāki simti tūkstošu iedzīvotāju. Pēc gājiena no Krastmalas uz Brīvības pieminekli, daļa manifestācijas dalībnieku devās mājup, taču liela daļa palika Vecrīgā un sāka būvēt barikādes nozīmīgos objektos – pie Augstākās Padomes jeb tagadējās Saeimas ēkas, Ministru Padomes, Radio un televīzijas centra Zaķusalā, radionama Doma laukumā, Rīgas telefona un telegrāfa centrāles, Rīgas tiltiem. Pilsētā tika ievesta smagā lauksaimniecības un celtniecības tehnika, lai bloķētu pieeju barikādēm Vecrīgā un citviet.

Informācijai par notikumiem galvaspilsētā cītīgi sekoja līdzi arī dobelnieki. Daudzi devās uz Rīgu, aktīvi iesaistoties objektu apsargāšanā. Notikumu dalībnieki ziņoja, ka Barikādēs aktīvi iesaistījušies ap 2000 Dobeles rajona iedzīvotāju.[7] Pilsētas laikraksts regulāri ziņoja par notikumu gaitu Rīgā un citviet Baltijas valstīs, publicēja aktīvāko Latvijas Tautas frontes dalībnieku aicinājumus iesaistīties. Aktīvākais barikāžu veidošanas un objektu apsargāšanas posms ilga līdz 27. janvārim. Septembrī PSRS atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Dobelē 20. gadsimta 90. gados darbu uzsāka vairākas jaunizveidotas mācību iestādes. 1992. gada 1. septembrī ar pasākumu programmu visas dienas garumā darbību uzsāka Dobeles sākumskola. Gadu vēlāk darbu uzsāka Dobeles kristīgā pamatskola. Vēstot par mācību iestādes darba uzsākšanu, presē atzīmēts, ka kristīga skola Latvijā ir kaut kas pavisam jauns. Dobeles skola bija otrā šāda veida mācību iestāde valstī.[8] 2018. gadā reorganizācijas rezultātā abas skolas apvienotas.

1996. gada septembrī Gaurata ielā darbu kopīgi uzsāka Dobeles Amatu skola un vakara vidusskola. Tajā pašā gadā darbu jaunās telpās Brīvības ielā 7 uzsāka Dobeles pieaugušo izglītības un informācijas centrs (tagadējais Dobeles pieaugušo izglītības un uzņēmējdarbības atbalsta centrs), kas dibināts 1995. gada decembrī.

1997. gada jūlijā Baznīcas ielā, agrākā bērnu laukuma vietā uzsākta Dobeles Romas katoļu Vissvētās Trīsvienības baznīcas celtniecība. 6. septembrī iesvētīti baznīcas pamati, un tajos ievietota kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm.[9] Baznīcas celtniecība bija viens no 20. gs. 90. gadu lielākajiem būvniecības projektiem Dobelē. Kopumā jaunu ēku celtniecība šajā laikā pilsētā bija apsīkusi. “Zināmā mērā varētu uzskatīt, ka Dobele ir jau uzcelta”, 1993. gadā secināja laikraksta “Zemgale” reportieri.[10]

1998. gada 1. jūlijā atvērts Brīvības ielā 7 atvērts Dobeles tūrisma informācijas centrs. Centrs tapa kopīgā tūrisma attīstības projektā ar Bornholmas pilsētu Dānijā.[11]

Iepriekš aktīvs rūpniecības attīstības periods Dobelē bija 20. gs. 60. – 70. gadi. Arī šajā desmitgadē pilsētā darbu uzsāka vairāki uzņēmumi, kas veiksmīgi attīstījuši savu darbību, veicinot arī pilsētas atpazīstamību. 1991. gadā dibināts uzņēmums SIA “Tenax”. 1996. gadā dibināts uzņēmums SIA “Dobeles sveces”, kas gadu vēlāk pārdēvēts par SIA “Baltijas sveces”. 1997. gadā Dobelē darbu uzsāka metālspastrādes uzņēmums SIA “East Metal”. Tas nodibināts uz kādreizējās Dobeles Starpkolhozu celtniecības organizācijas lauksaimniecības tehnikas remontiecirkņa bāzes. Dobeles filiāle Dānijas uzņēmumam Latvijā bija pirmā.

1998. gadā izvērtās diskusijas par Dānijas uzņēmuma “East Wood Ltd” ieceri Zaļajā ielā izveidot kokapstrādes ražotni. Daudzus iedzīvotājus uztrauca plānotā uzņēmuma atrašanās vieta. Pilsētas plānojums rūpniecības zonu paredzēja teritorijā aiz dzelzceļa, taču nu viens ražošanas uzņēmums “grib ienākt pašā pilsētā”.[12] Notikumā, kas risinājies pirms divdesmit gadiem, varam saskatīt līdzību ar mūsdienu aktualitātēm Dobeles novadā, jautājumā par vēja ģeneratoru parka izveidi.

1999. gada rudenī darbību Dobelē uzsāka arī apģērbu ražošanas uzņēmums “NYBO”, kas dibināts pēc Dānijas uzņēmēju iniciatīvas. Pirms ražotnes atvēršanas Dobelē “NYBO” ilgstoši darbojies Jūrmalā.[13]

Jauno tūkstošgadi dobelnieki 31. decembrī sagaidīja svinīgā pasākumā Tirgus laukumā, malkojot karstvīnu, izmantojot iespēju uzstāties brīvajā mikrofonā, uzklausot Ministru prezidenta un Valsts prezidentes uzrunas. Pusnaktī svinētājus priecēja salūts, pēc kura bija iespējams pavadīt laiku pie ugunskura, vai doties uz balli kultūras namā un kinoteātrī “Daile”.[14]



Atjaunotā Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa atklāšana. 1996. gada 21. septembris.


Informāciju sagatavoja:

Beāte Orlova

Dobeles Novadpētniecības muzeja vēsturniece

Foto no muzeja krājuma


[1] Elksnītis, A. Lēmums stājies spēkā. Zemgale, 1990, Nr. 138. 1. lpp.

[2] Banziņa, A. Diena, kas satricināja Dobeli. Zemgale, 1990, Nr. 114. 1.-2. lpp.

[3] Dobele bez Ļeņina. Zemgale, 1990, Nr. 118. 1. lpp.

[4] Banziņa, A., Stabrovska, M. Dobeles Atbrīvošanas piemineklis. Dobele, 1996. 46. lpp.

[5] Turpat, 48., 56. lpp.

[6] Banziņa, A. Dobeles Atbrīvošanas piemineklis – visu mūsu piemineklis. Zemgale, 1996, Nr. 115. 1. – 2. lpp.

[7] Smiļģe, A. Paldies par atsaucību! Zemgale, 1991, Nr. 7. 3. lpp.

[8] Banziņa, A. “Dievs, šo dienu mēs liekam tavās rokās!” Zemgale, 1993, Nr. 71. 2. lpp.

[9] Ržepickis, G. Visstiprākā ir celtne, ko būvē uz ticības pamatiem. Zemgale, 1997.

[10] Ržepickis, G. Dobele ir uzcelta, nu tikai jāpielabo. Zemgale, 1993, Nr. 78. 2. lpp.

[11] Banziņa, A. Dobelē atvērts tūrisma informācijas centrs. Zemgale, 1998, Nr. 78. 1. lpp.

[12] Ržepickis, G. Pierunāšana Zaļās iela ražotnes sakarā. Zemgale, 1998.

[13] Rone, S. “NYBO Dobele” strādā “NYBO” cilvēki. Zemgale, 2000, Nr. 29. 3. lpp.

[14] Kurp doties lustēties gadu mijā? Zemgale, 1999, Nr. 152, 1. lpp.

 Tālr. +371 63721309;  +371 63700181; +371 29436379      E-pasts    muzejs@dobele.lv         Brīvības iela 7, Dobele, LV 3701

Izstāžu zāles darba laiks:
P.     SLĒGTS
O.    11.00 - 18.00
T.     11.00 - 18.00
C.     11.00 - 18.00
P.     11.00 - 18.00
S.     11.00 - 16.00
Sv.    SLĒGTS

 .