Dobele
1910.-1920. gads
20. gadsimta otrā
desmitgade Dobelē, salīdzinot ar vētraino 1905. gadu, iesākās mierīgi.
Kā pat nenojaušot, ka tuvākajos gados neatgriezeniski tiks izmainīts
visas Eiropas turpmākais liktenis. Pilsētas attīstība gāja augšup, un
Latvijas teritorija kopumā bija viens no attīstītākajiem Krievijas
impērijas reģioniem.
Darbīgi ritēja kultūras, izglītības un
saimnieciskā dzīve. To galvenokārt vadīja Dobeles Saviesīgā biedrība,
kas 1910. gadā bija veidojusies uz agrākās Dobeles Dziedāšanas biedrības
pamata. Biedrības galvenā funkcija bija kultūras pasākumu rīkošana.
Dobelē tika uzvesti latviešu autoru literāro darbu iestudējumi, rīkoti
koncerti un svētku pasākumi. Papildus tam, biedrība veicināja arī
izglītības pieejamību. Pieaicinot attiecīgās jomas speciālistus, tika
rīkoti lauksaimniecības, biškopības u.c. ar saimniecību saistīti kursi.
1913. gadā biedrība noorganizēja vakarskolu pieaugušajiem.
Pilsēta
un tās nami kļuva modernāki. Mūsdienās tik pašsaprotamas lietas kā
elektrība, telefona sakari un labierīcības ap 1910. gadu tikai
pakāpeniski ienāca katrā dzīvojamajā ēkā. Dobeles apkārtnē telefona
sakari vispirms tika ieviesti pagastu pārvaldes iestādēs. Desmitgades
gaitā sazvanāmi kļuva jau arī ārsti, tirgotāji un citi turīgākie
iedzīvotāji.
20. gadsimta sākums joprojām bija monarhijas
laikmets. Eiropā pastāvēja vairākas impērijas - Krievija, Osmāņu
impērija, Vācija un Austroungārija. Krievijas un Osmāņu impērijas bija
vairākus gadsimtus senas. Vācijas un Austroungārijas valdījumi bija
nostiprinājušies 19. gadsimta otrajā pusē. Impēriju iekšienē šajā laikā
aktualizējās iedzīvotāju neapmierinātība. Kā tas jau bija redzams 1905.
gada revolūcijā Krievijā, daudzas iedzīvotāju grupas vēlējās lielākas
pašnoteikšanās tiesības. Līdzīgi procesi, etnisku grupu vēlmes pēc
neatkarības izplatījās arī pārējās daudznacionālajās impērijās.
1914.
gada 28. jūnijā Sarajevā tika nogalināts Austroungārijas troņmantinieks
Francis Ferdinands. Atentātu veica Serbijas atbalstīta organizācija
“Melnā roka”, ar mērķi panākt Austroungārijas slāvu tautību apdzīvoto
dienvidu provinču atdalīšanu no impērijas. Austroungārija nonāca atklātā
konfliktā ar Serbiju. Šis notikums izraisīja diplomātisku krīzi,
Vācijai nostājoties Austroungārijas pusē, bet Krievijas impērijai
atbalstot Serbiju. Konfliktam strauji eskalējoties, Eiropas valstis cita
pēc citas tika iesaistītas Pirmajā Pasaules karā.
Mūsdienu
vēsturnieku skatījumā Pirmais Pasaules karš bieži vien tiek raksturots
kā konflikts, no kura būtu bijis viegli izvairīties. Pavisam cilvēcīgas
kļūdas un nepietiekama komunikācija valstu starpā noveda pie tobrīd vēl
nepieredzēta mēroga kara. Pirmo reizi Eiropā uzsākta karadarbība sevī
ievilka citos kontinentos esošas valstis. Nāvējošu ķīmisko vielu un citu
jaunu kara taktiku pielietošana prasīja vairāk kā 20 miljonu karavīru
un civiliedzīvotāju upurus. Jāatzīmē, ka visai izplatīts pētnieku vidū
ir arī pretējs viedoklis, ka vairāki valstsvīri Eiropas lielākajās
impērijās apzināti veicinājuši kara izcelšanos, lai realizētu kādus
politiskus vai ekonomiskus mērķus. Taču tolaik Eiropas sabiedrība bija
pieredzējusi tikai īsus karus ierobežotā teritorijā. 1914. gada jūlijā,
sperot pirmos militārās darbības soļus, visi bija pārliecināti, ka ap
Ziemassvētkiem karavīri jau atgriezīsies mājās. Neviens vēl nespēja
paredzēt, ka nežēlīgās kaujas visā Eiropas teritorijā ieilgs četrus
gadus.
1915. gada pavasarī karadarbība no rietumiem sasniedza
Latvijas teritoriju. Tas bija smags slogs vietējiem iedzīvotājiem Arī no
Dobeles apkārtnes saimniecībām tika pieprasīti zirgi, mājlopi un
pārtikas resursi armijas vajadzībām. Kurzemes guberņas pārvalde no
iedzīvotājiem ar parakstu prasīja solījumu, ka tuvojoties ienaidniekam,
tie paši iznīcinās arī pārējo saimniecībā atlikušo mantu. Prese par
sadursmēm ar vācu karaspēka daļām pie Dobeles ziņoja jau kopš aprīļa,
bet 17. jūlijs tiek uzskatīts par datumu, kad pilsēta pilnībā nonāca
vācu karaspēka kontrolē.
Vācu armijas ienākšana Kurzemē
izraisīja plašu bēgļu kustību. Tiek lēsts, ka Kurzemes un Zemgales
teritoriju kopumā pametuši pusmiljons iedzīvotāju. Dobeles iedzīvotāju
skaits kara gados saruka no vairāk kā 2000 līdz aptuveni 375. Darbu
pārtrauca kultūras, lauksaimniecības un citas biedrības, nefunkcionēja
daudzas sabiedriskās iestādes.
Kara laikā ar preses starpniecību
tika izplatītas abu Latvijas teritorijā karojošo pušu ziņas, kuru
mērķis bija atspoguļot pretinieku pēc iespējas negatīvā gaismā.
Daudzskaitlīgi bija raksti par dažādām vācu armijas zvērībām pret
vietējiem iedzīvotājiem - laupīšanām, slepkavībām un citiem noziegumiem.
Šajos rakstos bija gan sava daļa patiesības, gan pārspīlējumu. Lasāmas
arī publikācijas, kas sniedz neitrālu vai pat pozitīvu notiekošā
vērtējumu. Piemēram, latviešu laikrakstā “Dzimtenes balss” 1915. gada
14. augustā publicēta kāda Dobeles skolotāja vēstule, kurā teikts, ka,
lai gan notikušas mājlopu rekvizīcijas, “dzīve ritot samērā normāli”, un
vietējiem iedzīvotājiem vācu armija pāri nedarot.
Karš bijis
iemesls tam, ka Dobeles pilsētā saasinājušās attiecības starp latviešu
un vācu izcelsmes iedzīvotājiem. Šāda tendence bijusi izplatīta visā
Latvijas teritorijā. Dobelē konflikti izcēlās miesta pašpārvaldē.
Vairākus gadus miesta pašpārvaldes priekšsēdētāja amatu ieņēmis vācietis
Grenctāls. 1915. gadā pašvaldības pārstāvji ievēlējuši latviešu
pārstāvi Augustu Jansonu, taču viņš amatā neticis apstiprināts. Rīkotas
atkārtotas vēlēšanas, kurās atkal balsu pārsvaru guvis A. Jansons, taču
vācu izcelsmes pašvaldības pārstāvji centušies arī atkārtoto vēlēšanu
rezultātu pasludināt par nederīgu. Tomēr Kurzemes guberņas pārvalde par
miesta priekšsēdētāju apstiprinājusi latviešu izvirzīto kandidātu.
Neiecietība
pret vācu izcelsmes iedzīvotājiem parādījās arī ikdienas dzīvē.
Piemēram, sodītas divas sievietes, kas Dobeles aptiekā savstarpēji
sarunājušās vācu valodā, “lai gan pratušas arī citas valodas”. Par šādu
“pārkāpumu” varēja piespriest 50 rubļu naudassodu vai trīs nedēļas
cietumā.
Šajā desmitgadē Dobele oficiāli no miesta pārtapa par
pilsētu. Šobrīd pastāv divas versijas par to, kad tieši tas noticis.
Plaši izplatīts ir uzskats, ka Krievijas Pagaidu valdība 1917. gada 15.
aprīlī piešķīrusi pilsētas tiesības vairākiem Kurzemes miestiem, tai
skaitā arī Dobelei. Jau kopš 20. gs. 20. gadiem līdz mūsdienām šis
apgalvojums regulāri pārpublicēts gan laikrakstos, gan vēstures
pētnieciskajā literatūrā, gan uzziņu literatūrā. Tomēr šāda fakta
pamatojums tiek apšaubīts. Zināms, ka 1917. gada 15. aprīlī Krievijas
Pagaidu valdība izdevusi rīkojumu par pašvaldību vēlēšanu norises
kārtību, taču līdz šim nav atrasti dokumenti, kas apstiprinātu, ka šajā
datumā izdots arī rīkojums par pilsētas tiesību piešķiršanu. Tāpat jāņem
vērā, ka Kurzemes un Zemgales teritorija tobrīd atradās Vācijas, ne
Krievijas pakļautībā.
Par otru iespējamo pilsētas tiesību
piešķiršanas datumu uzskata 1919. gada augustu-septembri. Taču arī
aplūkojot Latvijas Tautas Padomes, kas pēc šīs versijas būtu piešķīrusi
Dobelei pilsētas tiesības, sanāksmju protokolus, redzams, ka šajā laikā
spriests par pašvaldību vēlēšanu notiekumiem. Skaidru norāžu uz pilsētas
tiesību piešķiršanu šajos dokumentos nav. Toties 1919. gada novembrī un
decembrī presē publicēti vairāki Dobeles pašpārvaldes publicēti
paziņojumi, kuros lasāms paraksts: “Dobeles pilsētas dome”. Tātad šajā
laikā pāreja no miesta uz pilsētas statusu bija notikusi.
1918.
gada 3. martā starp jaunizveidoto Padomju Krieviju un Vāciju un tās
sabiedrotajām tika noslēgts Brestļitovskas miera līgums, kas paredzēja
Krievijas izstāšanos no kara. Ar šo līgumu Krievija atteicās no tiesībām
uz Baltijas un citām Austrumeiropas teritorijām. 11. novembrī starp
Antantes valstīm (Lielbritānija, Francija, vēlāk arī Itālija, ASV u.c.
valstis) un Vāciju tika noslēgts pamiers, kurā Vācija tika atzīta par
kara zaudētāju.
Oficiāli Pirmais Pasaules karš bija beidzies. Tā
rezultātā no sabrukušajām impērijām cēlās jaunas valstis, kuras
pasludināja savu neatkarību. 1918. gada 18. novembrī to izdarīja arī
Latvijas Tautas padome. Taču ar to nepietika. Latvijai vēlme pēc savas
valsts bija jāpierāda arī kaujas laukā - Brīvības cīņās jeb Neatkarības
karā.
1918. gada nogalē Krievija paziņoja, ka Brestļitovskas
miera līgumu vairs neuzskata par spēkā esošu, jo Vācijas impērija, ar
kuru līgums tika noslēgts, pēc ķeizara atkāpšanās no amata vairs
neeksistēja. Tika uzsākta Padomju armijas virzība uz rietumiem, ieņemot
vācu armijas atstātās teritorijas. Latviju Padomju karaspēks sasniedza
1918. gada decembrī, sākotnēji sastopoties a rminimālu pretestību. Šis
laiks uzskatāms par Brīvības cīņu sākumu.
Krievijas impērijas
valdības krišanas un tai sekojošā V. Ļeņina vadītās lielinieku partijas
apvērsuma ietekmē aktivizējās agrākās 1905. gada revolūcijas
atbalstītāji. 1919. gada 12. janvārī tika sasaukta Dobeles rajona
Revolucionārās komitejas sēde. Tās rezultātā Dobelē pasludināja padomju
varu. Trīs dienas pēc tam pilsētā ienāca lielinieku karaspēks, taču ilgi
pie varas tas nenoturējās. 19. martā Dobeli ieņēma Dzelzsdivīzijas
karaspēks. Dzelzsdivīzija (sākotnēji - Dzelzsbrigāde) bija 1918. gada
nogalē izveidota vienība, kas sastāvēja no Vācu armijas brīvprātīgajiem,
piedāvājot tiem Latvijas pilsonību par vismaz četru nedēļu cīnīšanos
Latvijas valsts labā. Karaspēks tik veidots ar nolūku cīnīties Latvijas
interesēs pret lieliniekiem, taču provāciski noskaņotā ģenerāļa Rīdigera
fon der Golca pakļautībā Dzelsdivīzija sāka novirzīties no šī kursa.
1919. gada septembrī Dzelzsdivīzija tika iekļauta Pāvela Bermonta
Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijā. Līdz ar to uzskatāms, ka Dobele
atkal bija nonākusi neatkarīgai Latvijas valstij nedraudzīgu spēku
pakļautībā.
1919. gada 23. novembrī Dobelē ienāca Latvijas
armija. Pilsētas pārņemšana notikusi bez kaujām, jo jau pēc tam, kad
Latvijas armija 21. novembrī no Bermonta karaspēka atguvusi Jelgavu,
ienaidnieks vairs nav pretojies. Nostāsti vēsta, ka Latvijas armija
Dobelē ienākusi pa tagadējo Uzvaras ielu, un šis notikums devis ielai
tās nosaukumu.
Pēc Pirmā Pasaules kara un Brīvības cīņu
pirmajiem posmiem Dobelē pakāpeniski sāka atgriezties bēgļu gaitās
devušies iedzīvotāji. Epidēmiju uzliesmojumi pastiprināja nepieciešamību
pēc veselības aprūpes iestādes. 1918. gada beigās pilsētā bija
atgriezies arī kara dienestā iesauktais ārsts Edgars Francmanis. 1919.
gada sākumā kopā ar ārstu Augustu Neimani E. Francmanis, kā rakstījis
savos memuāros, “noorganizēja uz ātru roku improvizētu slimnīcu”.
Vienlaicīgi abi ārsti nodibinājuši arī Bērnu palīdzības komiteju, kas
nodrošināja ēdināšanu trūcīgajiem bērniem. Komiteja vēlāk pārtapa par
Latvijas Sarkanā krusta Dobeles nodaļu.
Sākotnēji slimnīcas
darbs bijis grūts, trūkuši nepieciešamie līdzekļi un inventārs. Ilgu
laiku slimnīcai nebija konkrētas atrašanās vietas, atsevišķas nodaļas
atradās dažādās ēkās. Piemēram, pirmais tika nodibināts pārsiešanas
punkts, kas atradās Baznīcas ielā. Neilgi pēc tam Brīvības ielā 15
ierīkota lipīgo slimību izolācijas nodaļa. Tikai 1925. gadā slimnīcas
izveidotājiem izdevies iegādāties īpašumu Brīvības ielā 11, rodot
iestādei pastāvīgu atrašanās vietu.
Pēc tam, kad 1919. gada
martā lielinieku vara bija Dobeli pametusi, slimnīcas vadība piedāvāja
Dobeles pašvaldībai iestādi pārņemt. Pilsētas resursi nebija pietiekami,
lai uzturētu slimnīcu, tāpēc tika piesaistīti apkārtējo pagastu
pārstāvji, izveidojot Dobeles un apkārtnes veselības aizsardzības
biedrību un līdz ar to Dobeles un apkārtnes slimnīcu. Šāds nosaukums
veselības aprūpes iestādei ir arī mūsdienās.
Ar laiku sākotnēji
improvizētajā slimnīcā uzlabojās apstākļi, 20. gadsimta 20. gados tā
tika vairākkārt paplašināta. Jau 20. gadsimta 30. gados slimnīca tika
uzskatīta par vienu no labākajām Latvijas mazpilsētās. Dobeles slimnīcas
galvenā ārsta amatu E. Francmanis ieņēma līdz pat 1950. gadam.
Lai
gan 1920. gads ir oficiālais agrārās reformas uzsākšanas laiks, jau
1919. gada beigās uzsākta valsts muižu sadalīšana. Tobrīd spriests arī
par Dobeles muižas (atradusies tag. rūpnīcas “Spodrība” teritorijā un
apkārtnē) sadalīšanu. Pilsētas valde lūgusi muižas dzīvojamo ēku un tās
dārzu piešķirt skolas vajadzībām, daļu zemes slimnīcas celtniecībai.
Zināms, ka slimnīcas celtniecības plāns šajā teritorijā nerealizējās.
Dobeles un apkārtnes slimnīca līdz pat 20. gadsimta 80. gadiem darbojās
Brīvības ielā. Taču skolas tagadējā Dzirnavu ielā veiksmīgi darbojas
joprojām.
20. gadsimta otrā desmitgade Dobeles pilsētas vēsturē
neapšaubāmi ir viens no smagākajiem piedzīvotajiem periodiem. Pirmo
reizi iedzīvotājiem bija jāsastopas ar tādu militāro darbību
intensitāti. Tiesa, Dobeles apkārtni nebija saudzējuši kari ne
viduslaikos, ne Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā, ne arī citos laika
posmos. Taču Pirmajā Pasaules karā pieredzētais bija kas jauns visai
pasaulei. Šī laika posma sekas izjūtam joprojām. Tomēr par spīti tam
Dobeles iedzīvotāji bija pietiekami mērķtiecīgi un izturīgi, lai uz kara
laika radītā trūkuma pamata atkal uzceltu plauksošu pilsētu.