20. gadsimta otrā desmitgade Dobelē, salīdzinot ar vētraino 1905. gadu, iesākās mierīgi. Kā pat nenojaušot, ka tuvākajos gados neatgriezeniski tiks izmainīts visas Eiropas turpmākais liktenis. Pilsētas attīstība gāja augšup, un Latvijas teritorija kopumā bija viens no attīstītākajiem Krievijas impērijas reģioniem.
 
Darbīgi ritēja kultūras, izglītības un saimnieciskā dzīve. To galvenokārt vadīja Dobeles Saviesīgā biedrība, kas 1910. gadā bija veidojusies uz agrākās Dobeles Dziedāšanas biedrības pamata. Biedrības galvenā funkcija bija kultūras pasākumu rīkošana. Dobelē tika uzvesti latviešu autoru literāro darbu iestudējumi, rīkoti koncerti un svētku pasākumi. Papildus tam, biedrība veicināja arī izglītības pieejamību. Pieaicinot attiecīgās jomas speciālistus, tika rīkoti lauksaimniecības, biškopības u.c. ar saimniecību saistīti kursi. 1913. gadā biedrība noorganizēja vakarskolu pieaugušajiem.
 
Pilsēta un tās nami kļuva modernāki. Mūsdienās tik pašsaprotamas lietas kā elektrība, telefona sakari un labierīcības ap 1910. gadu tikai pakāpeniski ienāca katrā dzīvojamajā ēkā. Dobeles apkārtnē telefona sakari vispirms tika ieviesti pagastu pārvaldes iestādēs. Desmitgades gaitā sazvanāmi kļuva jau arī ārsti, tirgotāji un citi turīgākie iedzīvotāji.
 
20. gadsimta sākums joprojām bija monarhijas laikmets. Eiropā pastāvēja vairākas  impērijas - Krievija, Osmāņu impērija, Vācija un Austroungārija. Krievijas un Osmāņu impērijas bija vairākus gadsimtus senas. Vācijas un Austroungārijas valdījumi bija nostiprinājušies 19. gadsimta otrajā pusē. Impēriju iekšienē šajā laikā aktualizējās iedzīvotāju neapmierinātība. Kā tas jau bija redzams 1905. gada revolūcijā Krievijā, daudzas iedzīvotāju grupas vēlējās lielākas pašnoteikšanās tiesības. Līdzīgi procesi, etnisku grupu vēlmes pēc neatkarības izplatījās arī pārējās daudznacionālajās impērijās.
 
1914. gada 28. jūnijā Sarajevā tika nogalināts Austroungārijas troņmantinieks Francis Ferdinands. Atentātu veica Serbijas atbalstīta organizācija “Melnā roka”, ar mērķi panākt Austroungārijas slāvu tautību apdzīvoto dienvidu provinču atdalīšanu no impērijas. Austroungārija nonāca atklātā konfliktā ar Serbiju. Šis notikums izraisīja diplomātisku krīzi, Vācijai nostājoties Austroungārijas pusē, bet Krievijas impērijai atbalstot Serbiju. Konfliktam strauji eskalējoties, Eiropas valstis cita pēc citas tika iesaistītas Pirmajā Pasaules karā.
 
Mūsdienu vēsturnieku skatījumā Pirmais Pasaules karš bieži vien tiek raksturots kā konflikts, no kura būtu bijis viegli izvairīties. Pavisam cilvēcīgas kļūdas un nepietiekama komunikācija valstu starpā noveda pie tobrīd vēl nepieredzēta mēroga kara. Pirmo reizi Eiropā uzsākta karadarbība sevī ievilka citos kontinentos esošas valstis. Nāvējošu ķīmisko vielu un citu jaunu kara taktiku pielietošana prasīja vairāk kā 20 miljonu karavīru un civiliedzīvotāju upurus. Jāatzīmē, ka visai izplatīts pētnieku vidū ir arī pretējs viedoklis, ka vairāki valstsvīri Eiropas lielākajās impērijās apzināti veicinājuši kara izcelšanos, lai realizētu kādus politiskus vai ekonomiskus mērķus. Taču tolaik Eiropas sabiedrība bija pieredzējusi tikai īsus karus ierobežotā teritorijā. 1914. gada jūlijā, sperot pirmos militārās darbības soļus, visi bija pārliecināti, ka ap Ziemassvētkiem karavīri jau atgriezīsies mājās. Neviens vēl nespēja paredzēt, ka nežēlīgās kaujas visā Eiropas teritorijā ieilgs četrus gadus.
 
1915. gada pavasarī karadarbība no rietumiem sasniedza Latvijas teritoriju. Tas bija smags slogs vietējiem iedzīvotājiem Arī no Dobeles apkārtnes saimniecībām tika pieprasīti zirgi, mājlopi un pārtikas resursi armijas vajadzībām. Kurzemes guberņas pārvalde no iedzīvotājiem ar parakstu prasīja solījumu, ka tuvojoties ienaidniekam, tie paši iznīcinās arī pārējo saimniecībā atlikušo mantu. Prese par sadursmēm ar vācu karaspēka daļām pie Dobeles ziņoja jau kopš aprīļa, bet 17. jūlijs tiek uzskatīts par datumu, kad pilsēta pilnībā nonāca vācu karaspēka kontrolē.
 
Vācu armijas ienākšana Kurzemē izraisīja plašu bēgļu kustību. Tiek lēsts, ka Kurzemes un Zemgales teritoiju kopumā pametuši pusmiljons iedzīvotāju. Dobeles iedzīvotāju skaits kara gados saruka no vairāk kā 2000 līdz aptuveni 375. Darbu pārtrauca kultūras, lauksaimniecības un citas biedrības, nefunkcionēja daudzas sabiedriskās iestādes.
 
Kara laikā ar preses starpniecību tika izplatītas abu Latvijas teritorijā karojošo pušu ziņas, kuru mērķis bija atspoguļot pretinieku pēc iespējas negatīvā gaismā. Daudzskaitlīgi bija raksti par dažādām vācu armijas zvērībām pret vietējiem iedzīvotājiem - laupīšanām, slepkavībām un citiem noziegumiem. Šajos rakstos bija gan sava daļa patiesības, gan pārspīlējumu. Lasāmas arī publikācijas, kas sniedz neitrālu vai pat pozitīvu notiekošā vērtējumu. Piemēram, latviešu laikrakstā “Dzimtenes balss” 1915. gada 14. augustā publicēta kāda Dobeles skolotāja vēstule, kurā teikts, ka, lai gan notikušas mājlopu rekvizīcijas, “dzīve ritot samērā normāli”, un vietējiem iedzīvotājiem vācu armija pāri nedarot.
 
Karš bijis iemesls tam, ka Dobeles pilsētā saasinājušās attiecības starp latviešu un vācu izcelsmes iedzīvotājiem. Šāda tendence bijusi izplatīta visā Latvijas teritorijā. Dobelē konflikti izcēlās miesta pašpārvaldē. Vairākus gadus miesta pašpārvaldes priekšsēdētāja amatu ieņēmis vācietis Grenctāls. 1915. gadā pašvaldības pārstāvji ievēlējuši latviešu pārstāvi Augustu Jansonu, taču viņš amatā neticis apstiprināts. Rīkotas atkārtotas vēlēšanas, kurās atkal balsu pārsvaru guvis A. Jansons, taču vācu izcelsmes pašvaldības pārstāvji centušies arī atkārtoto vēlēšanu rezultātu pasludināt par nederīgu. Tomēr Kurzemes guberņas pārvalde par miesta priekšsēdētāju apstiprinājusi latviešu izvirzīto kandidātu.
 
Neiecietība pret vācu izcelsmes iedzīvotājiem parādījās arī ikdienas dzīvē. Piemēram, sodītas divas sievietes, kas Dobeles aptiekā savstarpēji sarunājušās vācu valodā, “lai gan pratušas arī citas valodas”. Par šādu “pārkāpumu” varēja piespriest 50 rubļu naudassodu vai trīs nedēļas cietumā.
 
Šajā desmitgadē Dobele oficiāli no miesta pārtapa par pilsētu. Šobrīd pastāv divas versijas par to, kad tieši tas noticis. Plaši izplatīts ir uzskats, ka Krievijas Pagaidu valdība 1917. gada 15. aprīlī piešķīrusi pilsētas tiesības vairākiem Kurzemes miestiem, tai skaitā arī Dobelei. Jau kopš 20. gs. 20. gadiem līdz mūsdienām šis apgalvojums regulāri pārpublicēts gan laikrakstos, gan vēstures pētnieciskajā literatūrā, gan uzziņu literatūrā. Tomēr šāda fakta pamatojums tiek apšaubīts. Zināms, ka 1917. gada 15. aprīlī Krievijas Pagaidu valdība izdevusi rīkojumu par pašvaldību vēlēšanu norises kārtību, taču līdz šim nav atrasti dokumenti, kas apstiprinātu, ka šajā datumā izdots arī rīkojums par pilsētas tiesību piešķiršanu. Tāpat jāņem vērā, ka Kurzemes un Zemgales teritorija tobrīd atradās Vācijas, ne Krievijas pakļautībā.
 
Par otru iespējamo pilsētas tiesību piešķiršanas datumu uzskata 1919. gada augustu-septembri. Taču arī aplūkojot Latvijas Tautas Padomes, kas pēc šīs versijas būtu piešķīrusi Dobelei pilsētas tiesības, sanāksmju protokolus, redzams, ka šajā laikā spriests par pašvaldību vēlēšanu notiekumiem. Skaidru norāžu uz pilsētas tiesību piešķiršanu šajos dokumentos nav. Toties 1919. gada novembrī un decembrī presē publicēti vairāki Dobeles pašpārvaldes publicēti paziņojumi, kuros lasāms paraksts: “Dobeles pilsētas dome”. Tātad šajā laikā pāreja no miesta uz pilsētas statusu bija notikusi.
 
1918. gada 3. martā starp jaunizveidoto Padomju Krieviju un Vāciju un tās sabiedrotajām tika noslēgts Brestļitovskas miera līgums, kas paredzēja Krievijas izstāšanos no kara. Ar šo līgumu Krievija atteicās no tiesībām uz Baltijas un citām Austrumeiropas teritorijām. 11. novembrī starp Antantes valstīm (Lielbritānija, Francija, vēlāk arī Itālija, ASV u.c. valstis) un Vāciju tika noslēgts pamiers, kurā Vācija tika atzīta par kara zaudētāju.
 
Oficiāli Pirmais Pasaules karš bija beidzies. Tā rezultātā no sabrukušajām impērijām cēlās jaunas valstis, kuras pasludināja savu neatkarību. 1918. gada 18. novembrī to izdarīja arī Latvijas Tautas padome. Taču ar to nepietika. Latvijai vēlme pēc savas valsts bija jāpierāda arī kaujas laukā - Brīvības cīņās jeb Neatkarības karā.
 
1918. gada nogalē Krievija paziņoja, ka Brestļitovskas miera līgumu vairs neuzskata par spēkā esošu, jo Vācijas impērija, ar kuru līgums tika noslēgts, pēc ķeizara atkāpšanās no amata vairs neeksistēja. Tika uzsākta Padomju armijas virzība uz rietumiem, ieņemot vācu armijas atstātās teritorijas. Latviju Padomju karaspēks sasniedza 1918. gada decembrī, sākotnēji sastopoties a rminimālu pretestību. Šis laiks uzskatāms par Brīvības cīņu sākumu.
 
Krievijas impērijas valdības krišanas un tai sekojošā V. Ļeņina vadītās lielinieku partijas apvērsuma ietekmē aktivizējās agrākās 1905. gada revolūcijas atbalstītāji. 1919. gada 12. janvārī tika sasaukta Dobeles rajona Revolucionārās komitejas sēde. Tās rezultātā Dobelē pasludināja padomju varu. Trīs dienas pēc tam pilsētā ienāca lielinieku karaspēks, taču ilgi pie varas tas nenoturējās. 19. martā Dobeli ieņēma Dzelzsdivīzijas karaspēks. Dzelzsdivīzija (sākotnēji - Dzelzsbrigāde) bija 1918. gada nogalē izveidota vienība, kas sastāvēja no Vācu armijas brīvprātīgajiem, piedāvājot tiem Latvijas pilsonību par vismaz četru nedēļu cīnīšanos Latvijas valsts labā. Karaspēks tik veidots ar nolūku cīnīties Latvijas interesēs pret lieliniekiem, taču provāciski noskaņotā ģenerāļa Rīdigera fon der Golca pakļautībā Dzelsdivīzija sāka novirzīties no šī kursa. 1919. gada septembrī Dzelzsdivīzija tika iekļauta Pāvela Bermonta Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijā. Līdz ar to uzskatāms, ka Dobele atkal bija nonākusi neatkarīgai Latvijas valstij nedraudzīgu spēku pakļautībā.
 
1919. gada 23. novembrī Dobelē ienāca Latvijas armija. Pilsētas pārņemšana notikusi bez kaujām, jo jau pēc tam, kad Latvijas armija 21. novembrī no Bermonta karaspēka atguvusi Jelgavu, ienaidnieks vairs nav pretojies. Nostāsti vēsta, ka Latvijas armija Dobelē ienākusi pa tagadējo Uzvaras ielu, un šis notikums devis ielai tās nosaukumu.
 
Pēc Pirmā Pasaules kara un Brīvības cīņu pirmajiem posmiem Dobelē pakāpeniski sāka atgriezties bēgļu gaitās devušies iedzīvotāji. Epidēmiju uzliesmojumi pastiprināja nepieciešamību pēc veselības aprūpes iestādes. 1918. gada beigās pilsētā bija atgriezies arī kara dienestā iesauktais ārsts Edgars Francmanis. 1919. gada sākumā kopā ar ārstu Augustu Neimani E. Francmanis, kā rakstījis savos memuāros, “noorganizēja uz ātru roku improvizētu slimnīcu”. Vienlaicīgi abi ārsti nodibinājuši arī Bērnu palīdzības komiteju, kas nodrošināja ēdināšanu trūcīgajiem bērniem. Komiteja vēlāk pārtapa par Latvijas Sarkanā krusta Dobeles nodaļu.
 
Sākotnēji slimnīcas darbs bijis grūts, trūkuši nepieciešamie līdzekļi un inventārs. Ilgu laiku slimnīcai nebija konkrētas atrašanās vietas, atsevišķas nodaļas atradās dažādās ēkās. Piemēram, pirmais tika nodibināts pārsiešanas punkts, kas atradās Baznīcas ielā. Neilgi pēc tam Brīvības ielā 15 ierīkota lipīgo slimību izolācijas nodaļa. Tikai 1925. gadā slimnīcas izveidotājiem izdevies iegādāties īpašumu Brīvības ielā 11, rodot iestādei pastāvīgu atrašanās vietu.
 
Pēc tam, kad 1919. gada martā lielinieku vara bija Dobeli pametusi, slimnīcas vadība piedāvāja Dobeles pašvaldībai iestādi pārņemt. Pilsētas resursi nebija pietiekami, lai uzturētu slimnīcu, tāpēc tika piesaistīti apkārtējo pagastu pārstāvji, izveidojot Dobeles un apkārtnes veselības aizsardzības biedrību un līdz ar to Dobeles un apkārtnes slimnīcu. Šāds nosaukums veselības aprūpes iestādei ir arī mūsdienās.
 
Ar laiku sākotnēji improvizētajā slimnīcā uzlabojās apstākļi, 20. gadsimta 20. gados tā tika vairākkārt paplašināta. Jau 20. gadsimta 30. gados slimnīca tika uzskatīta par vienu no labākajām Latvijas mazpilsētās. Dobeles slimnīcas galvenā ārsta amatu E. Francmanis ieņēma līdz pat 1950. gadam.
 
Lai gan 1920. gads ir oficiālais agrārās reformas uzsākšanas laiks, jau 1919. gada beigās uzsākta valsts muižu sadalīšana. Tobrīd spriests arī par Dobeles muižas (atradusies tag. rūpnīcas “Spodrība” teritorijā un apkārtnē) sadalīšanu. Pilsētas valde lūgusi muižas dzīvojamo ēku un tās dārzu piešķirt skolas vajadzībām, daļu zemes slimnīcas celtniecībai. Zināms, ka slimnīcas celtniecības plāns šajā teritorijā nerealizējās. Dobeles un apkārtnes slimnīca līdz pat 20. gadsimta 80. gadiem darbojās Brīvības ielā. Taču skolas tagadējā Dzirnavu ielā veiksmīgi darbojas joprojām.
 

20. gadsimta otrā desmitgade Dobeles pilsētas vēsturē neapšaubāmi ir viens no smagākajiem piedzīvotajiem periodiem. Pirmo reizi iedzīvotājiem bija jāsastopas ar tādu militāro darbību intensitāti. Tiesa, Dobeles apkārtni nebija saudzējuši kari ne viduslaikos, ne Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā, ne arī citos laika posmos. Taču Pirmajā Pasaules karā pieredzētais bija kas jauns visai pasaulei. Šī laika posma sekas izjūtam joprojām. Tomēr par spīti tam Dobeles iedzīvotāji bija pietiekami mērķtiecīgi un izturīgi, lai uz kara laika radītā trūkuma pamata atkal uzceltu plauksošu pilsētu.