Septembra mēnesī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras pieminekļu uzskaites komisijas sēdē tika lemts par 17 objektu virzīšanu iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Kā pirmais šajā sarakstā redzams Penkules baznīcas zvans, kas izliets 1598. gadā. Tas raksturots kā reti saglabājies 16. gs. metāllējēju darba paraugs, kas pārliecinoši attēlo nozares attīstību laikmeta lietišķi dekoratīvās mākslas kontekstā. Priekšmets ir precīzi datējams zvanu lējēja darba paraugs. Mākslas priekšmeta saglabātības stāvoklis vērtējams kā labs, zvanu lieto tikai svinīgos gadījumos. Zvans virzīts iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas piemineklis. Tas ir nozīmīgs notikums novada kultūras mantojumam – Dobeles novadā ir septiņi valsts nozīmes mākslas pieminekļi – Augstkalnes baznīcas kancele, altāris un kapaplāksne M. un A. Šrēderēm, Vecapguldes muižas balkona margas, sanatorijas “Tērvete” fasādes cilņi, Dobeles baznīcas epitāfija F. Drahenfelsam un A. Tīzenhauzenas kapa plāksne. Nu šim izcilo vērtību sarakstam pievienosies astotais mākslas piemineklis - Penkules baznīcas zvans.
Uz Rundāli nogādāta arī Īles baznīcas altārsega un pat tepiķis, kas savulaik atradies pie altāra, tiesa gan, abi tekstilizstrādājumi jau bijuši bojātā stāvoklī. Taču svarīgi, ka paglābts vismaz tik.
Visi, kas apmeklējuši baznīcu un kādreiz klausījušies Jāņa Bauces stāstījumu par Bērzes baznīcas vēsturi, labi zina, ka stāstījums vienmēr tiek beigts ar mācītāja Vecmaņa sacerēta dzejoļa lasījumu. Dzejolis tapis iedvesmojoties no mācītāja laba drauga, ievērojamā Smiltenes mācītāja un rakstnieka Kārļa Kundziņa salīdzinājuma - Bērzes baznīca atgādinot baltu gulbi. Mācītāja Kundziņa senči cēlušies no Bērzes “Kundziņu” mājām. Dzejolī mācītājs Vecmanis piemin savu draugu un apdzejo savu mūža svarīgāko baznīcu.