2023

2023. gads Dobeles novada muzejā ieplānots kā baznīcu ekspedīciju gads. Apceļosim un dokumentēsim mūsu novada luterāņu baznīcas, tiksimies ar to draudžu pārstāvjiem, pierakstīsim to stāstus, pārskatīsim muzejā esošos baznīcu materiālus un katru mēnesi vienas baznīcas stāsts mēneša raksta formā nonāks arī līdz muzeja mājas lapai un sociālo tīklu vietnēm. Stāsti būs ārkārtīgi dažādi, jo tādas ir arī mūsu novada baznīcas – dažas nesen ieguvušas jaunus interjerus un jaunas funkcijas, citas liktenis saudzējis mazāk, taču apveidi vēl dabā nolasāmi, bet par citām liecina vairs tikai pamatu siluets.

Baznīcas apciemosim alfabētiskā secībā.

Mežmuižas baznīcai – 375 bagātas vēstures gadi

Turpinot viesoties Dobeles novada luterāņu baznīcās, kā otrā alfabetiskajā sarakstā ir Augstkalnes jeb Mežmuižas baznīca. Šogad baznīca var atzīmēt pusapaļu, bet varenu jubileju – kopš tās uzcelšanas pagājuši jau 375 gadi. Par Mežmuižas pirmās – koka baznīcas celšanas laiku ziņu nav. Tagadējā baznīca celta par Kurzemes – Zemgales hercogienes, hercoga Jēkaba audžumātes Elizabetes Magdalēnas Ketleres līdzekļiem. Celtniecība pabeigta 1648. gadā un, iesvētot dievnamu, tam dots Elizabetes vārds.


Pēc iesvētīšanas baznīca tika vizitēta. Sastādītajā inventārijā teikts, ka baznīca uzcelta kā jauna mūra celtne ar sarkanu kārniņu jumtu. Torņa smaile klāta ar ozolkoka dēlīšiem (šindeļiem), arī sarkanā krāsā. Torņa smaili vainagojis karogkāts ar bumbu un apzeltītu starveida zvaigzni galā. Uz baznīcas ēkas jumta arī bijis karogkāts ar bumbu un krustu galā. Tornī atradušies trīs zvani.


Izcila vērtība ir dievnama interjers – šeit rodams oriģinālais 17. gs. beigu altāris un kancele. Pie baznīcas fasādes skatā pret ezeru piestiprināta Valsts nozīmes kultūras piemineklis - kapa plāksne māsām Marijai Sofijai un Agatei Hedvigai Šrēderēm, abas meitenītes mirušas vēl kā bērni 1710. gadā, iespējams kļūstot par upuriem mēra epidēmijai.


Mežmuižas baznīcai ne tikai paveicies ar skaisto ģeogrāfisko novietojumu – ezera krasts ir tieši blakus senajai celtnei, bet mūsdienās tā jau pa gabalu saskatāma pateicoties arī sava košajai un sakoptajai fasādei.


Šajā baznīcā kalpojuši izcili mācītāji. Mežmuižas mācītāja ģimenē dzimis pazīstamais vācbaltu garīdznieks, valodnieks un rakstnieks Georgs Mancelis (1593 - 1654), kurš licis pamatus latviešu valodas vecajai ortogrāfijai un ir pirmās iespiestās latviešu valodas vārdnīcas “Lettus” (1638) autors.
No 1621. gada līdz 1631. gadam Mežmuižas draudzei kalpojis slavenais Pauls Einhorns - pirmās latviešu tautas vēstures grāmatas "Historia Lettica" autors.
Kā senajai sakrālajai celtnei izdevies pārdzīvot padomju gadus, kad kā zināms, daudzas baznīcas tika nīcinātas, pārvērstas sporta zālēs un noliktavās, kam jāpateicas par saglabāto interjeru un kāda ir baznīcas un tās draudzes dzīve šodien? Augstkalnes-Mežmuižas ev.lut. draudzes priekšnieks Edvīns Beržinskis ne tikai pastāstīja par baznīcas neseno vēsturi un tās ceļu uz šī brīža - sakārtoto stāvokli, bet arī ļāva muzeja darbiniekiem aplūkot un fiksēt ne tikai publiski pieejamās telpas, bet arī baznīcas torni un piekļūt zvanam.


Edvīns Beržinskis atklāj, ka nozīmīgākie remontdarbi uzsākti iepriekšējās draudzes priekšnieces Ainas Holstes laikā. Deviņdesmitajos gados tika sākti darbi pie jumta sakārtošanas. Pirms tagadējā seguma uzklāšanas, baznīcas jumtu klājis dabīgā šīfera jumts. Holstes kundzes virsvadībā nomainīts bojātais jumts, jumta karkass, salaboti vārtu stabi – tie bija sasvērušies.


Nozīmīgs atbalsts
Pēc jumta nomaiņas, baznīcas draudze saņēma atbalstu no Mineapoles Svētā Paula latviešu draudzes. 10 000 dolāru lielā palīdzība nozīmēja, ka nopietni un apjomīgi varēja ķerties pie griestu remonta. “Griesti bija briesmīgā stāvoklī, ar lieliem caurumiem,” atceras draudzes priekšnieks. Kolhoza laikā gan bija likts šīfera jumts un par baznīcu tika domāts. Baznīcu atbalstīja kādreizējais kolhoza priekšsēdētājs Kārlis Vilsons, kurš pats ilgus gadus bija draudzes loceklis. Kārlim Vilsonam pateicoties par kolhoza līdzekļiem, tobrīd aptuveni 10 000 rubļu, Jelgavas arhitektu birojā “Jēkabs”, arhitektes Ineses Maurānes vadībā tika izstrādāts restaurācijas projekts. Tika viekta pamatīga izpēte, projekta gala variants mērāms kopskaitā desmit sējumos. Pateicoties šīm projektam, saņemot ziedojumu, uzreiz varēja ķerties pie remontdarbiem. Varēja sākt atjaunot griestus, kas vietā, kur tagad atrodas ērģeles jau prakstiski bruka iekšā. Lai neiebruktu pavisam, uz balkona bija sastutēti baļķi, kas attiecīgi turēja pašas baznīcas griestus.


Ja sākotnēji, vēl izpētes laikā tika uzskatīts, ka griestu konstrukcijā jāveic protezēšana, uzsākot darbus un atsedzot konstrukciju, kļuvis pavisam skaidrs, ka kritiskākajās vietās protezēšana nelīdzēs - jāmaina pilnīgi viss. Draudzes priekšniece jau bija sagādājusi vērbaļķus un sākās darbs. Sāka ar kritiskāko posmu – virs balkona un lēnām tika būvētas stalažas altāra virzienā. Altāra daļā, atsedzot griestus, secināts, ka šeit gan var veikt protezēšanu – stāvoklis bijis labāks. Visa draudzes telpa bijusi kā savdabīgs stalažu mežs, toreiz bijis grūtāk tās dabūt, taisītas uz vietas. Remontā pagājuši kopumā desmit gadi, bet 2008. gadā, pienākot baznīcas 360. gadadienai, zāle bijusi izremontēta. Zāles remontam paralēli likts arī jaunais – skārda jumta segums, arī šeit neiztikt bez sarežģījumiem – tikusi uzlikta viena puse, bet aptrūkušies līdzekļi, tāpēc otra puse likta pēc gada. Tam sekojusi altārdaļas ieapaļās jumta konstrukcijas seguma nomaiņa.


Kad jumta un iekšdarbi bijuši beigti, pienācis laiks fasādes sakopšanai. Iztrādājot restaurācijas projektu, bija rūpīgi izpētītas fasādes krāsas pēdas. Mūsdienās redzamais krāsojums – sarkanbrūnā pamatu josla, dzeltenā fasāde un sarkanbrūnais logu aplodu krāsojums ir balstīts veiktajā izpētē. Arī fasādes darbi prasījuši savu laika sprīdi – aptuveni piecus gadus. Tie, protams, nav bijuši tikai krāsošanas darbi, jo bijis jāveic arī apmešanas darbus. “Līdzekļi bija tik cik bija. Mēs daudz nevarējām paši, bet daudz ziedoja, piemēram, zemnieki; daļa līdzekļu bija pieminekļu izspekcijas nauda, rakstījām projektus. Par vienu līdzekļu daļu noteikti jāpateicas Tērvetes novada domei. Dace Reinika un dome ļoti atbalstīja mūsu nepieciešamos remontus, atbalstīja it visā - arī vēlāk ērģeļu montāžā.”


Torņa krāsošanas laikā paralēli kārtībā savests arī ērģeļu balkons (kora lukta) – protezēta karkasa konstrukcija, nomainīta grīda.
Pirms gada draudze realizējusi projektu par galveno durvju restaurēšanu, durvis pa dēlim vien izjauktas, apakšējā daļa protezēta un saliktas atpakaļ. Šobrīd durvis esot nosēdušās un ar grūtībām atslēdzamas. Atjaunotas arī mazās durvis, kurām tā pat bijusi nopuvusi apakša, draudzes priekšnieks izsaka cerību, ka šīm būtu jāstāv turpmākos simts gadus.


Zudušās un saglabātās vērtības
Kā vēstīts 1648. gada baznīcas vizitācijā, dievnama logus oriģināli rotājušas vitrāžas. Vitrāža ar hercogienes Elizabetes Magdalēnas ģērboni no Mežmuižas baznīcas loga šobrīd atrodas Rundāles pils muzejā. Šīs pašas Mežmuižas vitrāžas kopijas izvietotas atjaunotās Bauskas pils logos un vitrāžas attēls ielīmēts arī Dobeles pils ieejas puses logā, tādējādi veidojot atsauci uz pils saimnieci Elizabeti Magdalēnu, kas Dobeles pilī pavadījusi septiņus savus pēdējos mūža gadus.


1990. gadā veiktajā Mežmuižas baznīcas pirmsprojekta mākslinieciski arhitektoniskajā izpētē arhitekts A. Cinis raksta: “Iespējams teikt, ka 1648. gadā minētie soli atrodas vēl arvien savā sākotnējā vietā. Pēc vizitācijas teksta var saskatīt, ka gan vīriešu, gan sieviešu pusē bijuši pa četriem soliem ar durtiņām. Uzmanīgi aplūkojot solu malas pret eju, var konstatēt viru vietas un to raksturīgo formu, bet torņa telpā virs ieejas atrodas divas solu durvju vērtnes ar virām. Durvju viru forma pilnībā atbilst solu galos redzamajiem nospiedumiem. Vēl vairāk – pārmērot durvju gabarītus - redzama to pilnīga atbilstība solu galos. Noskaidrots, ka tikai pirmajiem četriem soliem katrā ieejas pusē ir viru kāšu nospiedumi, pārējiem soliem jau sākotnēji durtiņu nav bijis.” Šis konstatējums liek nedaudz apjaust Mežmuižas baznīcas neticami veiksmīgo likteni – pat šobrīd, apmeklējot baznīcu iespējams apsēsties uz oriģinālajiem, pirms 375 gadiem uzstādītajiem soliem.


Ērģeles
Sliktā stāvoklī esošās Mežmuižas baznīcas ērģeles padomju gados ap 1980. gadu pārvestas uz Krāslavas katoļu baznīcu. Nav gan ziņu kas tās demontējis un to organizējis, ērģeļes uz Krāslavu pārvestas caur Lietuvu. Kā atklāj draudzes priekšnieks, Mežmuižas draudzes locekļi bijuši aizbraukuši uz Krāslavu paklausīties savas erģeles. Tiesa gan daļu – Krāslavā saglabājušās vien detaļas no Mežmuižas ērģelēm - portāls, klaviatūra. Informāciju par ēŗģeļu pārvešanu draudzei atklājis ērģeļmeistars Jānis Kalniņš.
Taču draudzē, protams, dzīvojusi doma par ērģeļu nepieciešamību. Nu jau aizsaulē aizgājušais draudzes loceklis Modris Čeksters, kas baznīcai daudz palīdzējis, sāka vākt līdzekļus baznīcas ērģelēm. Modra Čekstera nopelns ir arī Kaspara Zemīša un Renāra Kaupera koncerts Mežmuižas baznīcā, tā pat Inta Teterovska un jauniešu kora “Balsis” ataicināšana labdarības ziedojumu koncertam. Koncertu un ziedojumu rezultātā pietika līdzekļu ērģeļu atvešanai no Zviedrijas. Ērģeļu uzstādīšanai ar līdzekļiem palīdzēja Tērvetes novada dome. Pirms tālā ceļa no Zviedrijas uz Latviju ērģeles demontēja un ceļam sagatavoja ērgeļmeistars Jānis Kalniņš. 2020. gada janvārī no Sollentunas pilsētas, Stokholmas piepilsētas Zviedrijā atvestās ērģeles ir 1970. gadā Dānijā izgatavots instruments, ērģeļmeistars Troels Krohn. Ērģeles ir 2 manuāļu (klaviatūru) instruments ar 21 reģistru un vairākiem simtiem stabuļu. Ērģeļu iesvētīšanas Dievkalpojumā 2020. gada 24. oktobrī ērģeles spēlēja Aivars Kalējs, kurš muzicējis arī pie vecajām Augstkalnes baznīcas ērģelēm. Tā Mežmuižas baznīcā atkal atgriezusies ērģeļu skaņa.


Altāris un kancele
Pēc baznīcas griestu un draudzes telpas sakārtošanas remonta 2008. gadā no Rundāles pils muzeja tika atvests altāris, kancele, kristāmtrauks un abas lustras. Pateicoties Imantam Lancmanim šīs vērtības bija saglabātas. Edvīns Beržinskis atklāj, ka pirms pāris gadiem Imants Lancmanis apmeklējis Mežmuižas baznīcu un neslēpis patīkamo pārsteigumu par baznīcas stāvokli.
Ērģeļu balkona 19 apgleznotie pildiņi tā pat bijuši pasargāti Rundālē, šobrīd tie no muzeja krājuma deponēti Mežmuižas baznīcai, ik pēc pieciem gadiem atjaunojot deponējuma līgumu. Daļa pildiņu ir restaurēti un gleznojumi labi saksatāmi, daļa savu atdzimšanu vēl gaida.
Pagājušā gadsimta 70. gadu beigās sakristeja bija teju pilnībā sabrukusi – jumts bijis iebrucis un saglabājušās vien sienas. Pēc ievērojamajiem remontdarbiem tā atguvusi savu funkciju un muzeja darbiniekus draudzes priekšnieks uzņem sakristejā pie sprakšķošas krāsns. Dobeles novada muzejā glabājas 1980. gadā sastādīti Mežmuižas baznīcas uzmērīšanas un fotofiksācijas dokumenti, kuros varam aplūkot sakristejas stāvokli 1978. gadā uzņemtās fotogrāfijās, tajās vislabāk iespējams konstatēt, cik ļoti mainījusies baznīca 45 gadu laikā.


Zvans
Kaut arī baznīcas ēku un iekārtu dažādu apstākļu ietekmē izdevies sargāt un saglabajies patiešām veiksmīgi, diemžēl oriģinālie baznīcas zvani ir zuduši, kā daudzos citos gadījumos - tos līdzi paņēmusi vācu armija. Taču baznīcā savu vietu atradis bojā gājušās Sniķeres baznīcas zvans. Edvīns Berževskis muzeja darbiniekiem ļauj to apskatīt un iemūžināt muzeja krājuma vajadzībām. Baznīcas tornī joprojām saglabājusies oriģinālā zvanu iekares konstrukcija, kas paredzēta trim zvaniem – blakus Sniķeres zvanam vēl vieta diviem mazākiem.
Drudzē šobrīd ir aptuveni 60 locekļu, kopš 2008. gada ar draudzi ir kopā un baznīcā kalpo mācītājs Guntars Lūsītis.
Runājot par turpmākajiem darbiem, draudzes priekšnieks Edvīns Beržinskis min nepieciešamību sakārtot vaļņa akmens krāvumu, nozāģēt tajā ieaugušos kokus dienvidu pusē, kā arī nepieciešamību saremontēt baznīcas vārtu stabus, kuriem jāsaved kārtībā krāsojumu.
Senajai celtnei visos laikos blakus stāvējuši uzņēmīgi, varoši un daroši cilvēki – no hercogienes un izciliem mācītājiem līdz uzņēmīgiem draudzes priekšniekiem un kolhoza priekšsēdētājiem, kas katrs cēluši, saglabājuši, rūpējušies, lai senā Mežmuižas baznīca cienījamā veidolā sagaidītu savu nu jau 375. jubileju.


Muzejs pateicas draudzes priekšniekam Edvīnam Beržinskim par veltīto laiku un stāstījumu.


Annenieku baznīca

Annenieku pagastā netālu no Bērzes upes kreisā krasta, netālu no Bērzupes skolas, senu kapu ieskauti, atrodas divi reģionālas nozīmes arhitektūras pieminekļi. Kultūras pieminekļu sarakstā zem numuriem 4845 un 4844 apzīmēta Annenieku luterāņu baznīca un Annenieku kapliča. Arhibīskaps Jānis Vanags šo baznīcu reiz nodēvējis par Zemgales pērli, arī šobrīd, pateicoties atbalstītājiem tā tiešā nozīmē “spīd” – pat naktīs tiek izgaismota fasāde, bet torņa galā mirdz zeltīts gailis. Annenieku baznīca ir viena no trim Dobeles novada baznīcām, kuru smaili rotā gailis, tāds vēl ir Tērvetes un Vecauces baznīcām. Baznīca, kuras draudzē šobrīd ir nedaudz mazāk kā 70 locekļu, piedzīvojusi uzplaukumus, posta darbus un skaistu atdzimšanu.
Par baznīcas vēsturi skaitļos un faktos izlasāms enciklopēdijās, bet cilvēcisko stāsta pusi vislabāk var atklāt draudzes padomes locekle Inta Balčūna, kas bijusi līdzās baznīcai un draudzei atdzimstot un neatsaka parādīt baznīcas telpas un kapliču.
Inta Balčūna ir atjaunotās draudzes pirmā priekšnieka meita, Annenieku baznīcas pērminderis bijis arī vectēvs.
Pirmā Annenieku koka baznīca celta 1711. gadā un bijusi neliela celtne ar 80 vietām. Līdzekļus baznīcas celtniecībai devuši Jaunpils un Blīdenes muižas īpašnieks, Bauskas pilskungs Dīderihs fon der Reke (1671- 1722) un viņa sieva Annenieku muižas īpašniece, Kurzemes hercogienes Annas galma dāma Juliāna Agate fon Firksa (1675-1745). 18. gs. otrajā pusē Jaunpils muižas īpašnieks, galma kambarkungs galvenais nodokļu iekasētājs Georgs Peters Magnuss fon der Reke (1739-1795) lika celt jaunu mūra baznīcu ar 300 sēdvietām.
Plaši pārbūves darbi veikti 1863. gadā, vēlāk – 1866. gadā ratablā (altāra dekoratīvajā paaugstinātajā daļā) ievietota ievērojamā vācbaltu gleznotāja un kultūras darbinieka Jūliusa Dēringa glezna “Kristus pie krusta”. 1887. gadā baznīca ieguva savas ērģeles. 20. gs. 20. gados nomainīts baroka laikmeta altāris.
1930. gadā pēc arhitekta, etnogrāfa un Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa (1888 – 1938) projekta, paša arhitekta vadībā sākās baznīcas torņa pārbūve, kas pabeigta 1932. gadā. Vecais tornis bija daudz masīvāks, zemāks un četršķautņu, jaunais ēkai piešķir vertikālāku līniju.
Inta Balčūna stāsta: “20.gs. 30. gados baznīcas dzīve tā pat kā visa pagasta dzīve bijusi ļoti aktīva, pēc kara, saprotams, viss panīcis. 1966. gadā draudzi slēdza. Līdz tam vēl ik pa laikam – reizi vai divas mēnesī mācītājs atbrauca, bet nebija ne ienākumu, ne iespējas saglabāt draudzi. Pēc dievnama slēgšanas baznīcu sāka demolēt – izsita logus, nojauca krāsnis, šeit oriģināli bija četras lielas krāsnis. Starp solu rindām bija bruģēts ķieģeļu segums, bet malās zem soliem – dēļu grīdas, tās izlauza. To visu izdarīja paši vietējie, zināms kuri trīs tie bija. Kā skolniece arī šeit ienācu, augšā bija vēl ērģeles, kas jau bija pajauktas. Daži ērģeļu fragmenti vēl ir saglabājušies līdz šodienai, noglabāti kapličā. Diemžēl altārgleznas liktenis nav zināms.”
Ieejot pa galvenajām baznīcas durvīm mūsdienās, sagaida balsināta telpa, kurā saglabātas vecās draudzes telpas durvis, mūsdienās gan pārlakotas. Par draudzes dzīves rosību liecina ziņojumu dēlis pie baznīcas ieejas durvīm, uz tā redzami attēli no kopā sanākšanas reizēm baznīcā, talkām, kapu svētkiem, pļaujas svētkiem, Ukrainas cilvēkiem ziedoto adījumu foto.
Par daudz piedzīvoto liecina turpat apskatāmais baznīcas senais vējrādītājs – gailis, tas ir ložu sacaurumots – pārcietis divus karus.
Dievnama atjaunošana sākusies 80. gadu vidū ar zaļo Atmodu, kad Annenieku baznīcā ieradies Imants Ziedonis un Arvīds Ulme. Lelde Stumbre grāmatā «Pasaules lāpītājs – Arvīds Ulme» raksta: “Astoņdesmitajos gados Latvijas mierīgo eksistenci satricināja Imants Ziedonis. Cilvēki kāri lasīja viņa dzeju, bet visvairāk visus pārsteidza aicinājums glābt Latvijas dižkokus. Ziedonim apkārt drūzmējās īsta glābšanas brigāde, un bija skaidrs, ka viņi neglābj tikai kokus. Viņi glābj Latviju no aizaugšanas, no brikšņiem, no lēnas nāves. Taču par vienu problēmu Latvijā vēl nerunāja – svētnami bija pārvērsti par noliktavām un kūtīm vai vienkārši izdemolēti. Cilvēki noskatījās uz tiem no tālienes, klusu pašausminājās un devās tālāk savās ikdienas gaitās, samierinājušies ar faktu, ka baznīcas ir buržuāzijas perēkļi, bet reliģija – opijs tautai. Arvīds Ulme kopā ar draugu Haraldu Sīmani Cēsīs bija strādājis par jumiķi, izdemolētas un grūstošas baznīcas viņi bija redzējuši pietiekami. Pamazām izkristalizējās vienkārša, bet itin pieņemama doma, proti, jāsarīko talka un jāizveido tāda kā neformāla organizācija. Tas arī tika izdarīts – radošās nometnes pārstāvji apvienojās radošās jaunatnes klubā, kas bija pilnīgi brīvprātīgs, lai gan komjaunatnes pakļautībā. Arvīdu iecēla par kluba vadītāju, un viņi pat uzrakstīja statūtus, lai viss ir kā nākas. Tagad bija vieglāk organizēties un arī attaisnoties, ja kāds izdomāja painteresēties: «Kas jūs tādi?»
Tie “tādi” ieradās arī Anneniekos. “Viņi bija tie, kas šeit ierosināja talku, mēs piebiedrojāmies. Talka bija divas dienas, otrajā dienā šeit notika skaists koncerts.” Pastāstīja Inta Balčūna.
Tad pat - 80. gados Dobeles mācītājs Atis Vaickovskis sāka braukt uz Anneniekiem un organizēja šeit kristīgus kapusvētkus. Vēlāk mācītājs organizēja šeit tikšanās vakarus.
1990. gadā pie draudzes atjaunošanas darbojies Harijs Freimanis - Intas Balčūnas tēvs. Zīmīgi, ka Harija tēvs arī bijis Annenieku baznīcas pērminderis – tieši viņam 1966. gadā bija jāatdod atslēgas un jānodod draudzes sakrālie trauki, kuri vēlāk nonāca Rundālē.
1990. gadā šeit notika pirmie Ziemassvētki – grīdas vietā bija smiltis, no skolas bija atnesti krēsli. “Baznīcā bija eglīte, tribīnīte, atbrauca mācītājs un baznīca bija pilna ar cilvēkiem! Cilvēki redzēja, ka atkal ir dievnams vaļā un kaut kas šeit notiek,” atceras Inta Balčūna.
90. gadu sākumā Anneniekos ir Raiņa kolhozs, kura priekšsēdētājs Ģederts Kociņš darījis visu, lai baznīcai tiktu uzlikts jumts, palīdzēja arī ziedotāji. Viņu pūļu rezultātā baznīcai tiek uzlikts jaunais jumts un torņa galā – jaunais gailis. 1990. gadā 28. septembrī 20 draudzes cilvēki parakstīja dokumentus par Annenieku draudzes atjaunošanu.
Laikā, kad atjaunoja draudzi, tās gans bija prāvests Atis Vaickovskis, Annenieku draudzē mācītājs bija vēl pāris gadus. Pēcāk Annenieku mācītāja pienākumus uzņēmās mācītājs Aivars Salmanis, kuram izdevās baznīcai piesaistīt uzņēmumu “Latvijas Nami” un ar vadītāja Ivo Zonnes palīdzību baznīcā tika izbalsinātas sienas un ielieta betona grīda. Veicot baznīcas uzlabojumus būvnieki gan pauduši vēlmi, ka baznīcai jābūt redzamai – tolaik baznīcai apkārt vēl bija lieli ceriņu krūmi. Baznīca tika pilnīgi attīrītai, lai būtu redzama no ceļa.
90. gadu beigās Rīgas Amatniecības vidusskolā studenti jau bija atjaunojuši/izveidojuši vairākus baznīcu interjerus. “Vienmēr domāju, kā viņi izvēlas nākamo baznīcu? Tolaik Kultūras ministrs bija Ojārs Spārītis, kuru pazinu personīgi – bijām bijuši vidusskolas laikā jauniešu nometnē Kaukāzā. Reiz Ojārs Spārītis zvanīja un jautāja vai negribam, ka mūsu baznīcu atjaunotu. Atbildēju, ka tas ir tikai tāls sapnis – mums taču nav neviena lata! Spārītis teica, ka no mums būtu vajadzīgi tikai 10 labi baļķi. Tad meklējām tos. Materiālu noziedoja mūsu pašu pagasta cilvēks,” pastāsta draudzes locekle.
Pēc Spārīša kunga aicinājuma, Anneniekos ieradās Rīgas Amatniecības vidusskolas, tagadējā Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma pasniedzējs Arvīds Verza un interjera māksliniece Maija Avota. Tika izveidots baznīcas interjera makets. Annenieku baznīca ir Jaunpils filiālbaznīca, tas parādās arī baznīcas interjerā, kurā ir atsauces uz Jaunpils baznīcas interjeru – pašreizējā divstāvu altāra retabls ir Jaunpils baznīcas manierisma altāra vienkāršotāks variants. Interjeru kā savus diplomdarbus veidoja Kaspars Stūrmanis, Sandis Legzdiņš, Mārcis Kaņeps un Uģis Keišs.
Interjera uzstādīšanas darbi veikti trīs dienu garumā, puišiem tur pat siltajā jūlija mēnesī nakšņojot uz matračiem. Strādāts dienu un nakti, lai 2000. gada 10. jūlijā ar arhibīskapa Jāņa Vanaga svētību varētu atklāt atjaunoto baznīcu. Šajā dienā Rīgas Amatniecības vidusskolas absolventi kā savu diplomdarbu dāvina draudzei jauno baznīcas interjeru - altāri, kanceli, solus un balkonu. Toreiz pasniedzējs un skolnieki stāstījuši par interjera krāsu izvēli. Kaut interjerā ir atsauksmes uz Jaunpils baznīcas interjeru, krāsa izvēlētas pilnīgi citas – mierīgākas – bēšais un baltais ar sudrabu.
Kaspars Stūrmanis, kurš veidoja tieši altāru, visilgāk saglabājis saikni ar baznīcu – pie paša izgatavotā altāra viņš vēlāk laulājies, te kristīts viņa pēcnācējs.
Pēc interjera izveides draudze kopā ar vietējo uzņēmēju daļēji sakārtojusi baznīcas fasādi. Inta Balčūna pastāsta, ka nākamais svarīgākais darbs tagad būtu sakārtot pamatus, jo sūcas mitrums.
Šobrīd baznīcā uzstādīta piemiņas plāksne 91 pagasta iedzīvotājam, kas tika izsūtīts 1941. un 1949. gadā. Nākotnē ir cerības līdzīgu plāksni uzstādīt zudušajām pagasta mājām – Anneniekos ir vairāk kā 160 zudušās mājas, kas lielākajā daļā gājušas bojā padomju armijas poligona izveides dēļ.
Inta Balčūna veido baznīcas hroniku, kas glabājas Annenieku attīstības biedrībā pie bibliotēkas. Draudzes, baznīcas un visa pagasta vēsture Anneniekos tiek rūpīgi uzraudzīta, tā pat kā pati baznīca. Daudz lielisku cilvēku roku pielikuši baznīcas atdzimšanā, to šeit novērtē un atceras.
P.s. Rundālē nonākušie un tur pasargātie draudzes sakrālie trauki, kurus 1966. gadā draudzes pērminderim bija jāatdod, mūsdienās atgūti un atgriezušies Annenieku baznīcā.