Dobele
1930. - 1940. gads
20.
gadsimta 30. gadi daudzu priekšstatos par Latvijas vēsturi joprojām
saglabājušies kā “zelta laiks”, kad valsts bija neatkarīga un labklājība
gāja tikai augšup. Tik tiešām, šis laika posms Latvijas vēsturē savā
ziņā bija unikāls. Tas saistās ar Latvijā iepriekš nepieredzētām
pārmaiņām valsts pārvaldē, kas ietekmēja visas sabiedrības dzīves jomas.
1930.
gadā Latvijas valdība pieņēma jaunu likumu par pilsētu pašvaldību
darbības regulējumu. Likums paredzēja, ka pilsētas pašvaldība sastāv no
domes, valdes un revīzijas komisijas. Valdei bija jāsastāv no vismaz
trim domniekiem. Visās Latvijas pilsētās vēlēšanām bija jānotiek
vienlaicīgi.
[1]
Dobeles pilsētas pašvaldības piektās domes vēlēšanas 1931. gada martā
bija pirmās, kas noritēja pēc jaunpieņemtā likuma. Tās bija arī pēdējās,
kas norisinājās šajā neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas posmā.
Šīs
vēlēšanas guva plašu rezonansi vietējā laikrakstā “Dobeles Balss”.
Laikrakstā tika apcerēts neierasti lielais kandidātu skaits (64),
spriežot par kandidātu motivāciju dalībai vēlēšanās. Izteiktas aizdomas,
ka daļa kandidātu varētu būt pieteikušies savtīgu nodomu - godkārības
un mantkārības vadīti, vai pieteikušies tāpēc, ka kandidē arī draugi,
paziņas vai ienaidnieki, kurus vēlas pārspēt. Laikraksts kritizēja arī
atsevišķus “pašvaldības veterānus” – domniekus, kas ilgstoši ieņēma
amatus pašvaldībā, pēc laikraksta veidotāju domām nedodot iespēju sevi
pierādīt jauniem kandidātiem. Laikraksta veidotāji norāda, ka
salīdzinājumā ar agrākiem laikiem, kandidāti vairāk pievēršas
aģitācijai, citu kandidātu nomelnošanai, nevis darbojs pilsētas interešu
labā.
Vēlēšanu rezultātā domē iekļuva 17 no 64 kandidātiem. Šis
bija pirmais pilsētas domes sastāvs, kurā politisko spēku sadalījums
vairs nebija vienmērīgs – pārākumu guva kreisi noskaņotie spēki.
Strādnieku saraksts guva vislielāko pārsvaru ar septiņiem domē
ievēlētiem pārstāvjiem.
[2]Nosliece
par labu kreisajiem politiskajiem spēkiem 1931. gada vēlēšanās bija
izplatīta tendence vairākās Latvijas pilsētās, ne tikai Dobelē. Kreiso
spēku vadītāji izvērsa iedarbīgu aģitāciju, ekonomisku grūtību apstākļos
izmantodami sociālās un minoritāšu aizstāvības saukļus. Šie spēki
iedzīvotājiem šķita vienotāki un disciplinētāki nekā to pretinieki.
[3]Ar
strādnieku atbalstu par pilsētas galvu kļuva Dobeles pagastā dzimušais
Kārlis Verners, domnieks kopš 1928. gada. Jaunībā bijis 1095. gada
revolūcijas atbalstītājs, Dobeles pagrīdes sociāldemokrātiskā pulciņa
“Uzvara” dalībnieks. Vairākus gadus pavadījis Padomju Krievijā, pēc
atgriešanās Latvijā vairākus mēnešus bijis Rīgas Centrālcietumā kā
“valsts iekārtai naidīgu organizāciju aktīvs dalībnieks”. Arī pēc Kārļa
Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanas nokļuvis apcietinājumā, taču
1934. gada jūlijā vairāki ievērojami Dobeles namīpašnieki, tirgotāji,
arī toreizējais Dobeles latviešu draudzes mācītājs, vērsušies pie
Politiskās Pārvaldes priekšnieka ar rakstisku lūgumu atbrīvot K.
Verneru. Lūgumā minēts, ka laikā, kad K. Verners ieņēma pilsētas galvas
amatu, viņš “strādāja saskaņā ar pārējiem pilsoņiem un centās nostādīt
pilsētas saimniecību iespējami labā stāvoklī”.
[4]
Nekādas politiskas tendences K. Verners sabiedriskajā darbā neesot
izrādījis. Acīmredzot, K. Verners ar savu darbību pašpārvaldē tiešām
bija iemantojis pilsētnieku uzticību un cieņu, par spīti neglaimojošajai
pagātnei. Vēlākos gados, nodibinoties Padomju varai Latvijā, K. Verners
bija Dobeles pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs.
Vienas
konkrētas politisko spēku grupas izvirzīšanās par dominējošo tomēr bija
radījusi šaubas vismaz daļā pilsētas iedzīvotāju. Piemēram, pilsētas
tipogrāfijas īpašnieks Fricis Ledainis 1931. gada izdevumā “Dobeles
vadonis tūristiem” izteicis cerību, ka arī turpmāk ievēlētās pašvaldības
darbinieki nekalpos partijām, bet pašvaldības, tautas un valsts
intereses nostādīs priekšplānā.
Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā
dibinātajā autoritārisma iekārtā tika pārtraukta Latvijas Saeimas
darbība, un līdz ar to arī līdzšinējais pilsētu pašpārvalžu darbs tika
izbeigts. Turpmāk pilsētas galvu iecēla nevis domnieki, bet iekšlietu
ministrs. Līdz ar to pieauga pilsētas galvas ietekme un loma pilsētas
pārvaldē, veidojās uz vienas personas vadību balstīta sistēma.
1934.
gadā darbu pārtrauca arī abi Dobeles pilsētas laikraksti. “Dobeles
Vēstneša” pēdējais numurs iznāca 10. maijā, bet “Dobeles Balss” 31.
decembrī.
Autoritārisma režīmu parādīšanās 20. gadsimta 30. gados
visā Eiropā bija izplatīta tendence. Vienpersoniskas diktatūras
zināmākie piemēri no šī laika ir Padomju Savienība un nacistiskā Vācija.
Taču autoritāra valsts iekārta nodibinājās arī Itālijā, Ungārijā,
Spānijā, Turcijā, Portugālē, Polijā, Lietuvā, Igaunijā un vēl daudzās
citās Eiropas valstīs. Līdz Pirmajam Pasaules karam Eiropu pārvaldīja
impērijas. Kara izskaņā daudzas tautas bija cīnījušās, lai izveidotu
savas, neatkarīgas un demokrātiskas valstis. Kas lika visām šīm valstīm
vien dažus gadus vēlāk atgriezties pie vienpersoniskā varas modeļa?
Pirmkārt,
trūka demokrātijas pieredzes. Lai veidotu šādu valsts pārvaldi, bija
nepieciešama attiecīga izglītība un pieredze, kas lielākajai daļai
tobrīd trūka. Strīdi atšķirīgu politisko grupējumu starpā kavēja lēmumu
pieņemšanas procesu. Turpretim viens tautas vadītājs joprojām raisīja
uzticību un drošības sajūtu. Karš bija radījis smagus saimnieciskos
apstākļus, un tauta uz šiem vienpersoniskās varas turētājiem raudzījās
ar cerību, ka tie spēs ātri atjaunot valsts labklājību.
Tāpat
autoritāra režīma nodibināšana vienā valstī vismaz daļēji sekmēja
līdzīgu ideju nostiprināšanos kaimiņvalstīs. Redzot, ka aiz robežas vara
sāk koncentrēties vienas personas rokās, arī pašiem nācās domāt par
savu drošību un rīcību gadījumā, ja autoritārā kaimiņvalsts izlemtu
paplašināt savas robežas.
Interesanti, ka no tiesiskā viedokļa Kārļa Ulmaņa režīms Eiropā bija uzskatāms par visstingrāko.
[5]
Tas bija vienīgais, kurā nedarbojās ne valdoša partija, ne pastāvēja
valsts Satversme jeb pamatlikums. Dažās Eiropas valstīs joprojām
saglabājās minimāla partiju opozīcija, pastāvēja konstitūcija un citi
minimāli demokrātijas elementi. Latvijā visas lēmumu pieņemšanas
tiesības pilnībā koncentrējās tikai vienas personas rokās. Taču, pretēji
citām Eiropas valstīm, šis režīms neizraisīja asinsizliešanu.
1934.
gada jūnijā par Dobeles pilsētas galvu pēc iekšlietu ministra lēmuma
tika iecelts Rīgā dzimušais Dobeles “Vanaga” aptiekas īpašnieks un
provizors Ernests Vanags. Pilsētas galvas biedra amatu piešķīra pilsētā
pazīstamajam fotogrāfam un sabiedriskajam darbiniekam Fricim Kalniņam.
Pirmā jaunās iekārtas Dobeles pašpārvaldes sēde norisinājās 1934. gada
21. jūnijā. Tajā tika veikta pienākumu sadale. E. Vanaga – pilsētas
galvas – pārraudzībā bija visdažādākie saimnieciska rakstura jautājumi.
F. Kalniņš atbildēja par finansēm, uzņemoties tiešos pilsētas kasiera
pienākumus, atbildēja par pilsētas elektrības tīklu un strāvas sadali.
Trešais valdes loceklis Arveds Ulms bija atbildīgs par pilsētas
īpašumiem, lopkautuvēm, tirgu, nespējnieku patversmi, būvniecību,
satiksmes ceļiem un sanitārajām lietām.
Drīz vien E. Vanags
atteicās no pilsētas galvas amata, jo aizņemtības dēļ, strādājot savā
veikalā, nevarēja pilnvērtīgi piedalīties pašvaldības darbā. Par
aiziešanu no amata E. Vanags izšķīries arī tāpēc, ka atalgojums pārvaldē
bijis visai zems, daudz izdevīgāk bija nodarboties ar tirdzniecību.
Sabiedrībā radies sašutums, jo E. Vanags bijis plašās aprindās cienīts
un iemīļots, būdams inteliģents un lietišķs. Ievērojot pilsētnieku
noskaņojumu, E. Vanags tomēr mainīja lēmumu atteikties no pilsētas
galvas pienākumiem, un saglabāja amatu līdz 1938. gadam.
Pēdējais
pirms Otrā Pasaules kara pilsētas galvas amatu 1938. gadā ieņēma
Dobeles pilsētas ģimnāzijas direktors Jānis Jirgens, kurš, atšķirībā no
agrāk pieņemtā pienākumu sadalījuma, uzņēmās pārraudzību pār visām
pilsētas saimnieciskajām nozarēm. Pilsētas galvas biedra un valdes
locekļa amatus saglabāja F. Kalniņš un Arveds Ulms.
20. gadsimta 30.
gadu sākumā svarīgākais jautājums pilsētas sabiedriskās dzīves
dienaskārtībā bija Tautas nama (tagadējais Dobeles kultūras nams)
celtniecība. Sākotnēji bija vairāki viedokļi par to, kur nams būtu
jāceļ. Viena versija bija Baznīcas ielas mala, otrs priekšlikums –
“dārza vidū uzkalniņā”.
[6] Nav norādīts, kur atradies šis iecerētais uzkalniņš, bet domājams, ka tas būtu bijis turpat Baznīcas ielas apkaimē.
Idejas
izstrādātājiem šķitis svarīgi, lai sabiedrībai būtu iespēja izteikt
savu viedokli ar celtniecību saistītos jautājumos. E. Francmanis
laikrakstā “Dobeles Vēstnesis” rakstījis: “Tautas namam jātop par
Dobeles un apkārtnes kulturālās dzīves centru, viņa būvē izpaudīsies
Dobeles sabiedrības griba radīt šim mērķim atbilstošu celtni, ap viņa
ideju saslēgušās vienā vienotā organizācijā gandrīz visas Dobeles
pilsētas un Dobeles pagasta biedrības no sienas līdz sienai un Dobeles
tautas nams nav uzceļams bez visplašākā sabiedrības atbalsta.”
[7]Arhitekts
Pauls Kundziņš bija iecerējis ēku izvietot gar ielas malu un būvēt to
trīs stāvos. Pirmajā stāvā bija paredzētas telpas veikaliem, tādējādi
padarot ēkas celtniecību un uzturēšanu rentablāku. Otrs variants bija
būvēt namu tālāk no ielas malas, veidot to tikai viena stāvā augstumā un
bez telpām komercdarbībai. Pirmais variants tika vērtēts kā
praktiskāks, otrs kā vizuāli pievilcīgāks.
[8]Ēkas
būvniecība tika uzsākta 1933. gadā, un tā turpinājās līdz 1939. gadam.
Desmitgades laikā tās nosaukums vairākkārt tika mainīts – Tautas nams,
Tautas Savienības nams, Latviešu biedrības nams, Aizsargu nams.
[9] 1939. gada 24. septembrī nams tika svinīgi atklāts.
Līdz
ar biedrības nama celtniecību notika pārmaiņas vairāku Dobeles biedrību
struktūrā. Tika uzskatīts, ka nepieciešamo finansiālo līdzekļu vākšana
būtu vieglāka, biedrībām darbojoties kopīgi. 1936. gada novembrī Dobeles
Saviesīgā biedrība, kas līdz tam brīdim bija vadošā pilsētas kultūras
dzīves organizētāja, pieņēma lēmumu apvienoties ar Dobeles Latviešu
biedrību.
[10] Biedrību apvienošanās rosināja arī ideju par dramatisko trupu apvienošanu kopīgā Dobeles teātrī.
[11]Vienlaicīgi
ar Biedrības nama beidzamajiem celtniecības posmiem pilsētā tika
uzsākts vēl viens apjomīgs būvniecības projekts. 1938. gada martā
pilsētas pašvaldība saņēma atļauju uzsākt jaunas pamatskolas ēkas
celtniecību pēc arhitekta Indriķa Blankenburga plāna. Tika apgalvots, ka
tā būs staltākā un lielākā celtne Dobelē.
[12] Ēkas pamatakmens likts 1938. gada 12. jūnijā. Mūsdienās šajā ēkā darbojas Dobeles Valsts ģimnāzija.
Turpinājās
darbs arī pie jau iepriekšējā desmitgadē iecerētā pieminekļa Brīvības
cīņās kritušajiem. 1935. gada februārī Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa
komiteja izsludināja konkursu pieminekļa projektam. Maijā tika pieņemts
tēlnieka Kārļa Zemdegas (1894-1963) izstrādātais mets. Sākotnējais
pieminekļa izgatavošanas termiņš bija 1937. gads, taču dažādas izmaiņas
projektā paildzināja tā izpildi.
Arī par pieminekļa atrašanās
vietu sākotnēji nebija vienota viedokļa. Vispirms tika spriests par
Baznīcas ielu, taču šis variants atmests, jo baznīcas ēka aizēnošot
pieminekli, un tas apkārtnē neizcelsies. Pēc tam tika nolemts pieminekli
novietot Vienības laukumā Brīvības ielā (tag. Brāļu kapu teritorija).
1935.
gada 4. augustā Dobeles novada dziesmu svētku laikā Vienības laukumā
tika ielikts pieminekļa pamatakmens. Svinīgajā brīdī piedalījās finansu
ministrs un Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa komitejas goda
priekšsēdētājs L. Ēķis, satiksmes ministrs B. Einbergs, pārstāvji no 3.
Jelgavas, 8. Daugavpils un 11. Dobeles kājnieku pulkiem.
[13]Dobeles
Atbrīvošanas pieminekļa svinīga atklāšana notika 1940. gada 9. jūnijā.
Lai gan šī diena Dobelē tika aizvadīta svinīgā gaisotnē, tā laika
notikumi Eiropā un Latvijas valsts tuvākā nākotne šim notikumam ir
piešķīrusi dziļi simbolisku noskaņu. Kopš 1939. gada septembra Eiropa,
neņemot vērā Pirmā Pasaules kara pieredzi, atkal bija nostājusies uz
kara takas. Tikai astoņas dienas pēc Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa
atklāšanas Latvijas robežu pārgāja PSRS karaspēks.
Svinīgajā
pasākumā pieminekli kara ministra ģenerāļa K. Berķa vārdā atklāja
ģenerālis H. Buks, un to iesvētīja armijas mācītājs P. Apkalns. Pēc
atklāšanas laukumā norisinājās svētku parāde, kurā piedalījās armijas
daļas, aizsargi, mazpulki, skolu jaunatne, ugunsdzēsēji un citas Dobeles
biedrības. Vakarā svētkiem par godu izskanēja koncerts, tika lasīts
referāts par Dobeles atbrīvošanu 1919. gadā un izrādīta Raiņa luga
“Krauklītis”. Pēc oficiālās daļas bija paredzēts svētku turpinājums
Dobeles pilsdrupās.
[14]1936.
gadā, visticamāk K. Ulmaņa režīma nacionālās politikas ietekmē, Dobeles
vadītāju dienaskārtībā nonāca vēstures pētīšanas jautājums. Šī gada 14.
janvārī pēc valsts vadītāja lēmuma jau bija nodibināts Latvijas
vēstures institūts, kura uzdevums bija “latviešu un vispārīgās vēstures
notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un
patiesības garā”.
[15]
1936. gada 14. janvāris tiek dēvēts par īpaši svarīgu punktu Latvijas
vēstures zinātnes attīstībā, kad vēsture kļuva par valsts atzītu un
nozīmīgu izpētes nozari.
[16] Vēsturei tika ierādīta īpaša loma valstiskuma un nacionālās apziņas stiprināšanā.
Jūnijā
Dobeles valdes struktūrā tika nodibināta jauna vienība – Dobeles un
apkārtnes vēstures pētīšanas komiteja. Tās direktors bija pilsētas
ģimnāzijas direktors J. Jirgens. Pirmās tēmas, kuras grasījās pētīt,
bija 1905. gada revolūcija, vācu okupācijas posms Pirmajā Pasaules karā
un Latvijas Brīvības cīņas, jo daudzi pilsētas iedzīvotāji šos laikus
bija piedzīvojuši un varēja sniegt informāciju. Vienlaicīgi Jirgena
vadībā bija plānots dibināt arī muzeju.
[17]
Nepieciešamību pēc senlietu apzināšanas un sabiedrības informēšanas
ilustrē kāds atgadījums Dobeles tirgū, kas 1938. gadā aprakstīts
laikrakstā “Zemgales Balss”: “Kāda lauku māte pārdeva olas, kas bija
ietītas kādas ļoti senas latviešu valodā iespiestas garīga satura
grāmatas lapās. Pircējs, pārnesis olas līdz ar ietinamo mājās, bija
pārsteigts un lapas savāca. Tās ļoti labi uzglabājušās, kas liecina, ka
visa grāmata bijusi labi uzglabājusies. Iegūtās lapas nodotas Zemgales
muzejam, taču tām nav tās vērtības, kāda būtu visai grāmatai.”
[18] Kopumā
20. gadsimta 30. gadi Dobelē no saimnieciskā viedokļa tik tiešām bija
viens no aktīvākajiem un veiksmīgākajiem periodiem. Iedzīvotāju
labklājība, salīdzinot ar laiku uzreiz pēc Pirmā Pasaules kara, bija
strauji augusi. Statistika liecina, ka 1938. gadā pilsētā bijuši 88
tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi.
[19]
Vairākos Tirgus laukuma namos atradās arī sarīkojumu zāles, kur
regulāri notika balles un citi saviesīgi pasākumi. Pilsētas centrā cita
citai blakus viesus uzņēma viesnīcas. Tirgus laukumā 4 atradās Teodora
Bētiņa “Kurzemes viesnīca”, viena no tolaik populārākajām iestādēm.
Savukārt Zaļajā ielā 1 atradās Natālijai Rūdolfs piederošā “Rīgas
viesnīca”, kurā kādu laiku darbojusies arī kino zāle.