Dobele

1960.-1970. gads

20. gadsimta 60. gadiem Dobeles vēsturē kā raksturīgāko apzīmējumu varētu izvēlēties vārdu “būvniecība”. Jau aplūkojot 20. gadsimta 50. gadu norises Dobeles pilsētā, bija iespējams secināt, ka tolaik dažādu būvniecības projektu rezultātā pilsētas ārējais veidols tuvojās tās izskatam mūsdienās. Sešdesmitajos gados šis process kļuva vēl straujāks.

Arvien aktīvāk tika apbūvēti tobrīd mazapdzīvotākie rajoni. Ilgstoši dzīvojamie nami Dobelē bija koncentrējušies Tirgus laukuma un pilsētas lielāko ielu sākumposmu tuvumā. Tagad viens pēc otra dzīvokļu māju rajoni tika celti arī attālākajās teritorijās. Pēc novadpētnieka Voldemāra Ziemeļa sniegtās informācijas, laikā no 1950. līdz 1973. gadam Dobelē uzcelta 51 dzīvojamā ēka, kopumā ar 785 dzīvokļiem.[1]

Par Padomju laukumu pārdēvētā Tirgus laukuma pārbūve tika uzsākta jau 20. gadsimta 50. gadu beigās. Pilnībā tā tika pabeigta sešdesmito gadu sākumā. Laukumam tika noņemts bruģis, un tā vietā izveidots skvērs ar asfaltētiem gājēju celiņiem. Skvērā uzstādīts piemineklis V. I. Ļeņinam. Laukuma malā iepretim kultūras namam atradās goda plāksne ar personu portretiem un diagrammām, kas uzrādīja sasniegumus saimniecībā un kultūrā.[2] Citā laukuma pusē bija izvietota “Varoņu aleja” – četrpadsmit Otrā Pasaules kara laikā Dobeles apkārtnē kritušu Padomju armijas karavīru attēli.[3]

1961. gadā tika uzcelti dzīvokļu nami Zaļajā ielā un Kr. Valdemāra ielā.[4] Šajā gadā pilsētas tobrīd vienīgais bērnudārzs, kas ilgstoši darbojās Brīvības ielā, tika pārvietots uz jaunuzceltu ēku Upes ielā.[5] Kopš 1998. gada tas pazīstams kā speciālā pirmsskolas izglītības iestāde “Valodiņa”. 1969. gada martā Upes ielā darbu uzsāka vēl viens bērnudārzs, kas sākotnēji izveidots rūpnīcas “Spodrība” darbinieku bērniem.[6]

1963. gadā tika veikti ūdensvada ierīkošanas darbi Viestura ielā. Process, kas varētu šķist visai ikdienišķs, piesaistīja visas pilsētas uzmanību. Darbu laikā zem ielas seguma skatam atklājās interesants atradums – šaurs zemes padziļinājums. Daudzi pilsētnieki uzskatīja, ka atrasta nostāstos minētā slepenā eja, kas ved no Dobeles pils uz Ev. lut. baznīcu. Tomēr, speciālistiem novērtējot atradumu, tika secināts, ka tas ir 19.-20. gs. lietus ūdens kolektors.

Lai gan šajā laikā galvenokārt būvētas dzīvojamās ēkas, pilsētā parādījās arī vairākas jaunas tirdzniecības vietas. 1965. gadā Brīvības ielā atvērts daudzstāvu universālveikals “Zemgale”. Ēkas pimajos divos stāvos bija iekārtotas dažādas preču sekcijas. Universālveikala telpās darbojās arī restorāns “Tērvete”.[7] 1967. gada decembrī tika atvērts veikals “Sprīdītis”, kurā bija iespējams iegādāties preces bērniem, sporta inventāru, kancelejas piederumus, mēbeles.[8]

Mērķtiecīgi tika veidoti jauni dzīvojamo ēku rajoni vairākās pilsētas daļās. 1965. gadā pabeigts dzīvojamo ēku kvartāls dzelzceļa stacijas apkārtnē. Desmitgades otrajā pusē norisinājās jauna ēku kvartāla celtniecība Bērzes krastā. Teritorijā bija paredzēts būvēt tikai piecu un desmit stāvu dzīvojamās ēkas. Upes pretējā krastā iecerēts būvēt sporta kompleksu.[9] Iecere būvēt desmit stāvus augstas dzīvokļu ēkas netika realizēta, taču 1971. gadā tika pabeigts piecstāvu namu dzīvojamais kvartāls Krasta ielā. Jaunuzceltajos namos dzīvojis pusotrs tūkstotis cilvēku. Pie dzīvojamajām ēkām atradās veikals “Čerjomuški”.[10]

20. gs. 60. gadu vidū aktualizējās iecere pilsētas austrumu daļā (tag. Spodrības ielas apkaimē) izveidot industriālu rajonu, un uz to pārcelt pilsētas centrālajā teritorijā esošās ražotnes. Viens no primārajiem mērķiem bija jaunu ražošanas telpu uzbūve rūpnīcai “Spodrība”. Plāns nerealizējās, un ķīmiskā rūpnīca saglabāja esošās telpas Dzirnavu ielā. Tomēr vēlākos gados Spodrības ielas apkaime ir ieguvusi industriālu raksturu, ainavā dominējot “Tenapors”, “Tenachem” un  “Dobeles dzirnavnieka” ražotnēm.

Lai gan šajā desmitgadē industriālā rajona celtniecība netika realizēta, Dobeles rūpniecība piedzīvoja citas, strukturālas pārmaiņas. 1966. gadā tika pieņemts lēmums no rūpnīcas “Spodrība” atdalīt gumijas izstrādājumu ražošanas cehu. Uz ceha bāzes tika izveidots jauns uzņēmums – gumijas izstrādājumu rūpnīca “Dobele”. Sākotnēji ceha galvenie ražotie izstrādājumi bija gumijas cimdi un uzpirksteņi, arī plastalīns. Kļūstot par patstāvīgu uzņēmumu, paplašinājās arī preču sortiments. 

Šajā laikā Dobeles un visas Latvijas dažādu uzņēmumu un iestāžu darbinieki piedzīvoja vēl kādas nozīmīgas pārmaiņas. 1967. gadā maijā notika pāreja uz piecu dienu darba nedēļu, saglabājot tobrīd noteikto kopīgo darba ilgumu nedēļā. Taču pārmaiņas netika ieviestas uzreiz visās darba vietās. Agrākais darba nedēļas režīms tika saglabāts strādniekiem un kalpotājiem patērētāju kooperācijās lauku veikalos ar vienu pārdevēju, lauku sakaru nodaļās ar vienu darbinieku, lauku pastniekiem un lauku kinoiekārtu apkalpojošajam personālam. Valdības lēmumā tika norādīts, ka “uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, kuru pāriešana uz piecu dienu darba nedēļu ar divām brīvdienām ražošanas rakstura un darba apstākļu dēļ nav lietderīga, tiek saglabāts agrākais darba nedēļas režīms”. Lēmums neattiecās uz vispārizglītojošajām skolām, augstskolām un vidējām speciālajām mācību iestādēm, kā arī profesionāli tehniskās izglītības sistēmas mācību iestādēm.[11]

1968. gadā uzsāka celt ēku Brīvības ielā 15, tobrīd sauktu par “Padomju namu”. Iepriekšējā desmitgadē līdzās jaunceļamajai būvei jau bija pabeigts toreizējais partijas nams un kinoteātris “Daile”. Kino tolaik bijis bieži apmeklēts, izrādot filmas divas zālēs. Mūsdienās kā pilsētas centrs visbiežāk tiek uztverts Tirgus laukums, taču interesanti, ka 20. gs. 70. gados tieši Brīvības ielas skvērs dēvēts par “jauno pilsētas centru”.[12]

1968. gada 9. maijā skvērā iepretim pilsdrupām atklāts piemineklis “Tanks”. Tolaik tas dēvēts par “Dobeles atbrīvošanas pieminekli”, pamatojot nosaukumu ar apgalvojumu, ka Padomju armijas tanku karaspēka daļa pilsētu Otrā Pasaules kara laikā atbrīvojusi no vācu armijas. Pie uz postamenta uzstādītā tanka notika regulāri svinīgi pasākumi, atzīmējot Padomju Savienībā nozīmīgākos svētkus. 

Aplūkojamā laika perioda prese liecina, ka pastiprinātā pievēršanās tādām praktiskām nozarēm kā būvniecībai un ražošanai acīmredzot mazinājusi sabiedrības aktivitāti kultūras dzīvē. Īpaši izteikts bijis iedzīvotāju intereses trūkums iesaistīties koros un citos mākslinieciskos kolektīvos. Ārzemju latviešu laikrakstā “Latvija” 1965. gadā atstāstīts Padomju Latvijas izdevuma “Cīņa” saturs, kurā norādīts, ka “tas sevišķi raksturīgi esot Dobeles rajonam, kas saimnieciski taču esot viens no ekonomiski spēcīgākajiem, bet dziesmas Dobelē pirms 10 gadiem skanējušas daudz skanīgāk”.[13] Šajā gadā Rīgā tika organizēti valsts mēroga Dziesmu un deju svētki, un arī citi laikraksti ziņojuši, ka vairākos rajonos netiek pienācīgi apgūts svētku repertuārs, tai skaitā arī Dobelē.[14]

Desmitgades laikā atrašanās vietu vairākkārt mainīja Dobeles 2. vidusskola. Līz 1961. gadam tā darbojās trīsstāvu namā Viestura ielā 1, vēlāk tika pārcelta uz agrākajām Dobeles 1. vidusskolas telpām Skolas ielā 2. 1964. gadā tika uzcela jauna ēka skolas vajadzībām Brīvības ielā. Pārmaiņas piedzīvoja arī Dobeles 1. vidusskola. 1965. gadā tai tika piešķirts revolucionāra un aktīva komunistiskās partijas darbinieka Roberta Eihes (1890-1940) vārds.

1967. gada 1. aprīlī iznāca pirmais Dobeles rajona laikraksta “Komunārs” numurs.  Raksturojot preses sniegtās ziņas par norisēm Dobelē iepriekšējās desmitgadēs, secināts, ka Padomju varas gados vislielākā uzmanība pievērsta ar lauksaimniecību un ražošanu saistītām tēmām. Arī “Komunāra” redakcija, uzsākot darbu, par vienu no galvenajiem uzdevumiem izvirzīja saimniecības jautājumu atspoguļošanu, pamatojot to ar apgalvojumu, ka “mūsu rajonam spilgti izteikts lauksaimnieciskās ražošanas raksturs”.[15] Papildu tam redakcija apņēmās sniegt jaunākās ziņas arī par kultūras, sporta un sociālajiem jautājumiem, “visām dzīves jomām”.  Uzsākot darbu, laikraksta redakcija atradās P. Stučkas (tag. Baznīcas) ielā 2. Gadu vēlāk redakcijas telpas tika pārceltas uz ēku Zaļajā ielā 10. Preses izdevums sākotnēji iznāca trīsreiz nedēļā. Laikraksts par norisēm Dobeles, Tērvetes un Auces novadu teritorijā vēsta jau vairāk kā piecdesmit gadu – kopš 1990. gada ar nosaukumu “Zemgale”.

Sešdesmitajos gados Dobeles rajona vēstures pētnieki V. Ziemelis un A. Cīrulis sastādīja Dobeles un Auces apkārtnes vēstures, tūrisma informācijas un citu svarīgu ziņu pārskatu. Apraksti sniedz dažādas interesantas ziņas par ikdienas dzīvi Dobeles pilsētā attiecīgajā laika periodā. Piemēram, varam ar mūsdienām salīdzināt transporta iespējas. Katru dienu no Rīgas pienākuši 8 autobusi, un tikpat devušies uz galvaspilsētu. Uz Jelgavu dienā kursējuši 15 autobusi. No Dobeles autoostas bija iespējams doties arī uz Liepāju, Saldu, Aizputi, Mažeiķiem, Džūksti, Tukumu, Lesteni, Jaunpili, Tērveti, Augstkalni, Auci, Krimūnām un Bērzi.[16]

Dobeles vēsturē ikkatrā periodā atrodama kāda īpaša personība, kas  ar savu darbu veicinājusi gan pilsētas attīstību, gan tās atpazīstamību plašākā mērogā. Iepriekš runāts par Dobeles vācu draudzes mācītāju, latviešu kultūras un vēstures pētnieku Augustu Bīlenšteinu, pilsētas slimnīcas līdzdibnātāju un galveno ārstu Edgaru Francmani un daudziem citiem. Šī desmitgade saistīta ar selekcionāra Pētera Upīša (1896-1976) aktīvu darbību Dobelē. Darbu Dobeles Augļkopības saimniecībā P. Upītis uzsāka jau 1948. gadā. 1963. gadā viņš tika iecelts par Dobeles Augļkopības selekcijas laboratorijas vadītāju. 20. gadsimta 60. gados presē bieži lasāmas reportāžas par panākumiem jaunu šķirņu ieviešanā. Piemēram, 1964. gadā ziņots par ilgstošu darbu pie aprikožu audzēšanas. No dažādām pasaules valstīm selekcionārs ieguvis 82 dažādu šķirņu sēklu, un dažas no tām veiksmīgi izdzīvojušas Latvijas klimatā.[17] Tāpat sešdesmitajos gados izmēģinājumu dārzā auguši dažādu šķirņu āboli un bumbieri, persiki, Kaukāza plūmes, cidonijas, dažādas riekstu šķirnes, jāņogas un saldie un skābie ķirši.[18] Mūsdienās “Upīša dārzs” ir viens no atpazīstamākajiem pilsētas apskates objektiem.



Viestura iela 1963. gadā.

Universālveikals "Zemgale" Brīvības ielā. 20. gs. 60. gadi.

Brīvības un Uzvaras ielu krustojums. 20. gs. 60. gadi.

Padomju (Tirgus) laukums. 20. gs. 60. gadi.

Informāciju sagatavoja:

Beāte Orlova

Dobeles Novadpētniecības muzeja vēsturniece

Foto no muzeja krājuma


[1] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Liesma, 1973. 25. lpp.

[2] Cīrulis, A., Ziemelis, V. Dobele. Auce. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1962. 51. lpp.

[3] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Liesma, 1973. 30. lpp.

[4] Cīrulis, A., Ziemelis, V. Dobele. Auce. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1962. 57. lpp.

[5] Cīrulis, A., Ziemelis, V. Dobele. Auce. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1962. 54. lpp.

[6] Banziņa, A. Bērnudārzā “Spodrība” – optimisti. Zemgale, 1994, Nr. 43. 1. lpp.

[7] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Liesma, 1973. 25. lpp.

[8] Priede, M. Salatēva dāvana mazajiem dobelniekiem. Komunārs, 1967, Nr. 107. 1. lpp.

[9] Straume, V. Dobele šodien un rīt. Komunārs, 1967, Nr. 41. 2. lpp.

[10] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Liesma, 1973. 38. lpp.

[11] Mūsu republika – uz piecu dienu darba nedēļu. Komunārs, 1967, Nr. 14. 1. lpp.

[12] Ziemelis, V. Dobele. Rīga: Liesma, 1973. 32. lpp.

[13] Bez piespiešanas dziedātāji nerodas. Latvija, 1965, Nr. 48.

[14] Austrālijas Latvietis, 1965, Nr. 787.

[15] Paldies par ceļamaizi! Komunārs, 1967, Nr. 1. 2. lpp.

[16] Cīrulis, A., Ziemelis, V. Dobele. Auce. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1962. 5. lpp.

[17] Austrālijas Latvietis, 1964, Nr. 749.

[18] Aprikozes pie Dobeles. Laiks, 1964, Nr. 45.

 Tālr. +371 63721309;  +371 63700181; +371 29436379      E-pasts    muzejs@dobele.lv         Brīvības iela 7, Dobele, LV 3701            

 .