Dobele

1980. - 1990. gads

20. gadsimta 80. gadi iezīmēja nozīmīgas pārmaiņas Latvijas turpmākajā politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Astoņdesmito gadu otrā puse saukta par Trešās atmodas laiku, kas rezultējās ar Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Arī Dobelē šajā desmitgadē vērojamas Atmodas laikam raksturīgās iezīmes, centieni saglabāt nozīmīgas vēstures liecības, nostiprināt latvisko identitāti. Šo laika posmu varētu raksturot ar kādas toreizējā Dobeles laikraksta “Komunārs” 1989. gadā publicētas intervijas virsrakstu: “Nenoteiktības pilns cerību laiks”.

1980. gadā rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja apstiprināja Dobeles pilsētas attīstības ģenerālo plānu laika posmam līdz 2000. gadam. Plāna izstrādes gaitā konstatēts, ka kopš septiņdesmito gadu vidus pilsētas iedzīvotāju skaits palielinājies par 22%. Tomēr atzīmēts, ka Dobeles rajons ir viens no tiem, kuru urbanizācijas procesi skāruši vismazāk. Dobeles un Auces pilsētās dzīvojot tikai 35% no visiem rajona iedzīvotājiem, lielākā daļa iedzīvotāju mita lauku teritorijās. Kā viens no galvenajiem uzdevumiem plānā tika izvirzīta turpmāka dzīvojamo ēku celtniecība. Būvniecība bija paredzēta Zaļās, Upes un Krasta ielas apkaimēs.  Par steidzami risināmu problēmu plānā dēvēta Brīvības ielas noslogotība, rosinot izveidot apvedceļu pilsētai. Iecerēts bija arī gaisa tilts pāri dzelzceļam.[1]  Ne visam iecerētajam bija lemts realizēties. Viens no apjomīgākajiem projektiem bija 1989. gadā aktualizētais plāns par jauna kultūras nama celtniecību laukumā pie Baznīcas un Brīvības ielu krustojuma. Tas tika uzskatīts par vienu no sava laika lielākajiem būvobjektiem pilsētā, paredzētajām izmaksām pārsniedzot trīs miljonus rubļu.[2] Lai gan celtniecība tika uzsākta, ēka netika pilnībā pabeigta un 2000. gadu sākumā nojaukta.

1980. gada nogalē Brīvības ielā tika atklāta jauna Valsts bankas Dobeles nodaļas ēka. Jaunās ēkas atklāšana sakrita ar Dobeles nodaļas 30. gadadienu.[3] Mūsdienās ēkā atrodas “SEB” bankas filiāle.

1981. gada 2. oktobrī norisinājās viesnīcas “Dobele” atklāšana Uzvaras ielā 2. Viesnīca piedāvāja vienvietīgus, divvietīgus un luksusa numurus, kopumā vietas 104 viesiem.  Katrā stāvā bija ierīkots atpūtas stūrītis, kurā viesiem bija iespēja skatīties televīzijas pārraides. Luksusa numuriem bija savi televizori, radio un telefoni. Viesnīca piedāvāja arī garāžas apmeklētāju auto novietošanai. Jaunuzceltajā ēkā tika piedāvāti arī ēdināšanas un friziera pakalpojumi. Pirmos iemītniekus viesnīca uzņēma 5. oktobrī.[4]

1985. gada 12. jūlijā atklāts Dobeles Novadpētniecības muzejs. Muzeja pirmā atrašanās vieta bija Zaļā iela 31, kurā tas darbojās līdz 1996. gadam. Pirmās izstādes bija veltītas Dobeles vēsturei, īpaši izceļot 1905., 1919. un 1940. gadu notikumus, arī Otro Pasaules karu, Dobeles rajona lauksaimniecību un rūpniecību. Izstāžu zālēs bija apskatāmi arī daiļamatnieku un mākslinieku darbi.[5]

1987. gada 3. novembrī Padomju laukumā atklāja piemiņas ansambli sešiem novadniekiem, 1905. gada revolūcijas dalībniekiem. Memoriāla, kas sastāvēja no bronzas bareljefos veidotiem portretiem, autori bija arhitekti Jānis Dripe un Auro Heinriksons un tēlnieks Oļegs Skarainis.[6] Līdz ar piemiņas vietas iekārtošanu pārmaiņas vizuālajā tēlā piedzīvoja viss laukums. Tajā tika izveidots padziļinājums ar zemes uzbērumu tam apkārt, izveidoti gājēju celiņi.

Pilsētas centrālā laukuma pārbūve raisīja plašas diskusijas un daudzu iedzīvotāju neapmierinātību. Pastāvēja viedoklis, ka jaunais objekts ir izjaucis vēsturiski veidojušos pilsētvidi, radot disharmoniju. Atsevišķi elementi tika uzskatīti par neestētiskiem, daudz aizrādīts par nekvalitatīvi veiktiem izbūves darbiem.[7]

1987. gadā arheologa Mārtiņa Rušas vadībā sākās arheoloģiskās izpētes darbi Dobeles pilsdrupās. Līdz tam pils laukumā bija veikti tikai nelieli pētījumi, plašāks darbs bija izvērsts pilskalna apkārtnē – senpilsētā un Dobeles viduslaiku kapsētā. Ar pārtraukumiem pētniecības darbi M. Rušas vadībā risinājās līdz 2009. gadam. Pētījumu galvenais mērķis visās sezonās bija noteikt mūra pils būvkonstrukcijas un senāko plānojumu saistībā ar iecerētajiem pils mūru konservācijas darbiem.

Atmodas periodā visā Latvijā aktualizējās arī jautājums par agrāk iznīcināto pieminekļu atjaunošanu. Laikrakstos parādījās aicinājumi atcerēties zudušās kultūras vērtības un uzsākt darbu pie to atjaunošanas. Dobelē darbs pie 1950. gadā iznīcinātā Atbrīvošanas pieminekļa atjaunošanas aktīvi tika uzsākts 1988. gadā. Pirmā publiskā sanāksme par Kultūras fonda darbības uzsākšanu Dobeles rajonā un pieminekļa atjaunošanu norisinājās 8. jūnijā. Tajā vairāki pilsētas iedzīvotāji un viesi no citām Latvijas pilsētām, piemēram, jurists Andris Grūtups, fotomākslinieks Gunārs Birkmanis, Kultūras fonda aktīvisti Pēteris Korsaks un Jānis Dobelis u.c., izteicās par labu pieminekļa atjaunošanai.

21. jūlijā pieņemts Latvijas Komunistiskās partijas rajona izpildkomitejas lēmums par Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa atjaunošanu. Rudenī darbu uzsāka tēlniece Inta Berga un akmeņkalis Juris Neimanis. Sākotnēji par pieminekļa atrašanās vietu bija izraudzīts Bērzes upes krasts, taču vairumu iedzīvotāju tas neapmierināja. Sabiedrības aptauju rezultātā tika nolemts atjaunojamo pieminekli novietot 20. gadsimta 60. gados uzstādītā pieminekļa “Tanks” vietā iepretim pilsdrupām. Darbs pie pieminekļa atjaunošanas turpinājās arī nākamajā desmitgadē.

1988. gada 12. novembrī notika Latvijas Tautas frontes Dobeles nodaļas dibināšanas konference.[8] Latvijas Tautas fronte bija sabiedriski politiska kustība, kas izveidojās par ietekmīgāko politisko spēku Latvijas republikā. Tiek uzskatīts, ka tieši LTF ietekme uz varas struktūrām palīdzēja pieņemt vairākus Latvijai nozīmīgus lēmumus, piemēram, Likumu par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, lēmumus par nacionālās simbolikas atjaunošanu u.c. Dobelē īpašs notikums 1988. gadā valdošajā atmosfērā bija svinīga sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana virs kultūras nama 18. novembrī.[9]

Ar 1989. gada 1. janvāri stājās spēkā Dobeles pilsētas tautas deputātu padomes lēmums atjaunot 1925. gada 31. oktobrī apstiprinātā Dobeles pilsētas ģerboņa pielietošanu. Par pilsētas simbolu atkal kļuva zobens uz sarkana un sudraba krāsu fona.   

1989. gada 25. februārī Dobeles slimnīcas septiņdesmitajā darbības gadā atklāta jaunā slimnīcas ēka Ādama ielā 2. Jaunceltnes projektu veidoja arhitekts Andris Purviņš. Žurnāls “Veselība”, vēstot par slimnīcas 70. jubileju, tai veltījis atzinīgus vārdus: “1919. gada sākumā Dobelē uz armijas pārsiešanas punkta bāzes pēc vietējā ārsta Edgara Francmaņa ierosinājuma tika izveidota slimnīca, kas laika gaitā kļuva un joprojām ir viens no nozīmīgākajiem medicīnas centriem Latvijā. (..) Šodien par slimnīcas septiņdesmitgades vainagojumu varam uzskatīt jauno slimnīcas ēku – skaistāko, kas pēckara gados uzcelta Latvijā.”[10]

1989. gada 11. novembrī laukumā iepretim pilsdrupām svinīgi atklāts piemiņas akmens senākajiem Dobeles teritorijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem – zemgaļiem. Uz tēlnieka Mārtiņa Zaura veidotā akmens iecirsts uzraksts: “Zini, no šīs vietas pirms 700 gadiem zemgaļi aizgāja lepni un brīvi!”. Zem tā lasāmi dzejnieka Viļa Plūdoņa vārdi: “Mēs svešā malā ejam, bet sirds mums paliek te.” Pasākumu organizēja LTF Dobeles nodaļa.[11]

 

Tirgus laukums pēc 1987. gadā veiktās rekonstrukcijas.

Jaunās slimnīcas ēkas pamatu likšana Ādama ielā 2.


Informāciju sagatavoja:

Beāte Orlova

Dobeles Novadpētniecības muzeja vēsturniece

Foto no muzeja krājuma


[1] Smiļģe, A. Dobeles ģenerālais plāns. Komunārs, 1980, Nr. 138/139. 7. lpp.

[2] Ržepickis, G. Šim un nākamajiem gadiem. Komunārs, 1989, Nr. 5. 3. lpp.

[3] Jauns vaibsts pilsētas sejā. Komunārs, 1980, Nr. 119. 2. lpp.

[4] Gavars, A. Laipni lūdzam! Komunārs, 1981, Nr. 122. 2. lpp.

[5] Banziņa, A. Adrese: Beikas ielā 17. Komunārs, 1985, Nr. 87. 2. lpp.

[6] Kociņa, R. Mēs esam turpinājums. Komunārs, 1987, Nr. 132. 1. lpp.

[7] Banziņa, A. Vēlreiz par memoriāli ansambli Dobelē. Komunārs, 1988, Nr. 85. 3. lpp.

[8] Gulbis, U. Šodien dibināšanas konference. Komunārs, 1988, Nr. 134/135. 1. lpp.

[9] Runa dobelniekiem, paceļot Latvijas nacionālo karogu. Komunārs, Nr. 142. 1. lpp.

[10] Jubilejas vainagojums. Veselība, 1989, Nr. 5. 17. lpp.

[11] Banziņa, A. Akmenī, sirdīs un karogos. Komunārs, 1989, Nr. 137. 1. lpp.

 Tālr. +371 63721309;  +371 63700181; +371 29436379      E-pasts    muzejs@dobele.lv         Brīvības iela 7, Dobele, LV 3701            

 .