DECEMBRIS

Viena aka. Divas akas. Ļeņins.

Pienācis laiks pēdējai šī gada Mēneša gleznai. Decembra mēnesi šogad greznoja mākslinieka Egila Neihofera glezna “Dobele vakara gaismās”. Kaut arī glezna tapusi plenēra ietvaros jūlija mēnesī, gaismu spēle tajā ir gluži piemērota arī decembra mēneša noskaņām. Gleznas centrālais objekts ir strūklaka “Aka”, kas kopš 2012. gada atrodas Dobeles vēsturiskajā Tirgus laukumā.
Tirgus laukuma rekonstrukciju plānoja arhitekts Aldis Orniņš, kurš akcentēja laukuma vēsturiskās iezīmes – plašo bruģēto placi un ūdensņemšanas vietu, kas šeit atradusies. Fakts, ka šeit bijusi aka arī kalpojis par iedvesmu mūsdienās redzamajai strūklakai akas formā.
Kā izskatījusies un kur atradusies Tirgus laukuma oriģinālā aka? Un kas vēl šeit atradies? Atbildes meklējamas Dobeles novada muzeja krājuma attēlos.


Akas bija divas
Tirgus laukumā 20. gs. sākumā bija pat divas akas – viena tik tiešām atradās ļoti tuvu tagadējās strūklakas “Aka” vietai, bet otra atradās laukuma pretējā malā pie tagadējās Uzvaras ielas sākuma. Tās labi varam saksatīt 20. gadsimta 30.- 60. gadu fotogrāfijās.


Turpat arī Ļeņins
Tagadējās strūklakas vietai blakus 20. gadsimta 60. un 70. gados atradies vēl kāds objekts – Ļeņina biste. Vladimira Iļjiča Ļeņina piemineklis Padomju laukumā (toreizējais vēsturiskā Tirgus laukuma nosaukums) atklāts 1961. gada 17. oktobrī un atradās tur līdz pat 70. gadu vidum.
Pilsēta bez Ļeņina bistes gan palikt nevarēja un jauna Vladimira Iļjiča galva 1976. gadā tika uzstādīta laukmā pretī Dobeles rajona Izpildkomitejas ēkai.
Padomju laukums 20. gs. 80. gados tika pārveidots par memoriālu revolucionāriem. Memoriāla risinājums sabiedrībā tika asi kritizēts un tautā šī vieta ieguva apzīmējumu “skābbarības bedre”. Kaut arī atgūstot neatkarību revolucionāru cilņi no laukuma tika noņemti, Tirgus laukuma reljefs vēl ilgi atgādināja par savdabīgo risinājumu. Vairāk par šo Tirgus laukuma vēstures aspektu lasiet janvārī apskatītās gleznas rakstā Dobeles muzeja mājas lapā.
Kad 2010. gadā sabiedrībai tika prezentētas laukuma uzlabošanas ieceres, uzmanība tika pievērsta gan akas vietai, gan laukuma reljefam – tam atkal bija dabiski jāpiekļaujas baznīcas apjomam un savā ziņā to jāpapildina, ne jānomāc. Laukuma līnijas nu papildina arī astoņas mazākas strūklakas, kas priecē un atveldzē karstās vasarās garāmejošos.


Zivis un šampūns
Interesanti, ka sākotnēji pēc laukuma atklāšanas 2012. gada 27. maijā strūklakām tika uzlikti dažādi pārbaudījumi – mazās strūklakas regulāri tika piemēslotas, bet lielajā – akas strūklakā vandāļi pat centās rāpties spainī. Reiz pat strūklakas baseinā tika ielaistas zivis, bet citkārt ieliets šampūns.
Šogad apritēja desmit gadi kopš atklātas strūklakas, spainī neviens rāpties vairs necenšas, arī zivis nav manītas. Raupjais bruģis un čalojošās strūklakas nu kļuvušas par ikonisku Dobeles vizītkarti, kas turklāt maksimāli pietuvināta senajam veidolam.











NOVEMBRIS

Nemainīgais baznīcas lodziņš

Novembra mēnesī Dobeles novada muzeja kalendārā ieraugāma mākslinieka Armīna Ozoliņa glezna “Zaļā iela 8a”. Skatā no minētās adreses puses attēlots Dobeles Evaņģēliski luteriskās baznīcas fragments, ko kompozīcijā iekļauj Tirgus laukumu ieskaujošo ēku nojaušamie silueti. Caur 20. gs. sākuma ēku ierāmējumu uz mums raugās baznīcas lodziņš. Atšķirībā no gleznā izpludinātajām ēkām, kuru formas šķiet mainīgas, baznīcas detaļas ir konkrētas un nepārprotamas.
Un ne velti – baznīca ir otra senākā pilsētas ēka pēc Dobeles pils. Pirms pilsētas baznīcas uzcelšanas, vienīgā kristīgā baznīca atradās pilī – kā lūgšanu vieta kapela kalpojusi no 14. gs. vidus līdz pat 18. gs. pirmajai pusei. Šobrīd pilsbaznīcā atgriezusies dzīvība - darbojas muzejs, bet 15. gs. beigās celto pilsētas dievnamu dzīvība tā arī nekad nav pametusi un tas vienmēr bijis pilsētas centrālais objekts.
1807. gadā savā ceļojumu aprakstā Ulrihs fon Šlipenbahs raksta: “[Dobeles] vidū stāv akmeņu mūra baznīca, kuras tornis ar arvien jaunākām piebūvēm uz augšu, līdzinās vertikālai perspektīvai, un savā baznīcas torņa kvalitātē der par cerību un mūžības simbolu.”
1495. gadā celtais dievnams ne tikai izturējis daudzo gadsimtu nemierīgos laikus, bet spējis sevī saglabāt arī vairākas unikālas vērtības. Pati ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Tā vairākkārt pārbūvēta, pašreizējo izskatu ieguvusi pirms 115 gadiem – 1907. gadā pēdējo reizi tika pārbūvēts baznīcas tornis. Savukārt 1908. gadā baznīcas tornis ieguva vēl vienu funkciju – uz visām četrām debespusēm nu dobelniekiem pareizu laiku pateica no Vācijas atvestais četrpusīgais pulkstenis.
Baznīcas trīs oriģinālie zvani Pirmā pasaules kara laikā tika aizvesti uz Krieviju un tur pazuda. Taču 1927. gadā tika uzstādīts jauns, Vācijā liedināts zvans ar devīzi "Modini. Mudini. Mierini”. Mācītājs Jānis Strautmanis, iesvētot baznīcas zvanu, vēlējis: "Lai zvans modina bez mitēšanās dobelniekus no grēka miega, mudina uz atgriešanos pie Dieva un mierina bēdīgos un nesaderīgos."
Pie galvenajām interjera vērtībām minama Filipam Drahennfelsam veltītā epitāfija (uzraksts uz kapakmens, pieminekļa vai piemiņas plāksnes). To ap 1610. gadu darinājis Rīgas pilsētas būvmeistars Berends Bodekers, kura zināmākie darbi ir Rīgas Domā izvietotās Mazās ģildes un Dītriha Rīgemaņa epitāfijas un Melngalvju nama zelmenis. Renesances stilā veidotā Dobeles epitāfija ir viena no retajām šī laika epitāfijām ārpus Rīgas.
Kā otrs unikālākais baznīcā saglabātais objekts jāmin 1648. gadā mirušajai Annai Dorotejai Tīzenhauzenai uzstādītā kapa plāksne, kas kopš 1894. gada piestiprināta altārtelpas sienas. Tīzenhauzena kapakmenī attēlota kopā ar saviem mirušajiem bērniem. Plāksnes laukumu ietver viduslaikos pieņemtā shēma ar teksta joslām un medaljoniem stūros, taču medaljonos ievietoti ne evanģēlistu simboli, bet gan ģērboņi. Šī uzskatāma par vienu no nedaudzajām šāda tipa piemiņas zīmēm Latvijā.
Caur gleznā tverto baznīcas logu, dienvidu saule visticamāk uzspīdējusi arī katram, kas šeit kalpojis. Gan Dobeles vācu, gan latviešu draudze var lepoties ar izciliem mācītājiem: 16. gs. beigās šeit kalpojis Johans Rīvijs - pirmās garīgo tekstu rokasgrāmatas latviešu valodā autors, Hercoga Jēkaba laikā šeit kalpoja 17. gadsimta ievērojamākās un plašākās latviešu valodas gramatikas izdevējs Heinrihs Ādolfijs, kas latviešu valodu Dobelē papildinājis no Kristofa Fīrekera; visbeidzot savu nopelniem bagāto mūžu kalpojot Dobeles baznīcā pavadījis Augusts Bilenšteins.
Armīna Ozoliņa gleznā tvertais skats no pagalma uz baznīcas logu ir unikāls - muzeja krājumā nav atrodams attēls, kas būtu tverts no līdzīga punkta. Tāpēc baznīcas lodziņu piedāvājam saskatīt 20.gs. 50. gadu fotogrāfijās, kurās redzams mūsdienās neierasts skats – tirgus laukuma teritorija tobrīd izmantota kā iela un pie paša baznīcas vaļņa brīvi novietotas smagās automašīnas.
Dobeles Evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsture ir plaša un bagāta, tajā der ielūkoties ne tikai virspusēji caur lodziņu, bet gan apmeklēt un aplūkot pilsētas centrālo celtni arī dzīvē.

                                                                                         Oktobris. 

Aiz augstās dēļu sētas – Ģenerāļa māja
Oktobra mēnesi Dobeles novada muzeja kalendārā rotā mākslinieces Lindas Strujevicas glezna “Ģenerāļa māja”. Nelielā ēka Skolas ielā 9 tverta ārkārtīgi košos toņos un, aplūkojot gleznu, neviļus šķiet, ka fasādi rotā “aizkadrā” palicis saulriets.
Lielākajai daļai no kalendārā iekļauto gleznu attēlotajām vietām ir viegli atrodamas vēsturiskas fotogrāfijas. Tikai ne ēkai Skolas ielā 9. Tas saistīts ar ēkas ilgo piederību PSRS armijai un faktu, ka militāri objekti vai armijai piederošas ēkas sabiedrības acu skatiem nebija paredzētas.
Ēka Skolas ielā Nr. 9 celta 20. gs. 50. gados. Tā kalpojusi augsta ranga armijas militārpersonu izmitināšana. Nav gan zināms vai izmantota kā pastāvīga rezidence vai tikai viesu uzņemšanai. Ir pilnīgi skaidrs, ka ēka ierindojama tā saucamo padomju nomenklatūras namu kategorijā – dzīvojamās ēkas, kas parasti pēc individuāla projekta tika celtas padomju partijas elitei, valdības darbiniekiem, lielo uzņēmumu direktoriem, armijas un drošības dienestu vadītājiem, kā arī priviliģētai inteliģences daļai.
Padomju gados ap ēku bijis uzsliets augsts, necaurredzams koka žogs un ēku nemitīgi apsargājuši zaldāti.
Kaut arī ēka ir apjomā neliela, tās galvenajā, pret ielu vērstajā ieejā vērojamas Staļina laika arhitektūrai raksturīgās iezīmes. Ar neapbruņotu aci saskatāma zināma, pat nedaudz komiska disproporcija starp ēkas mazo pamatapjomu un daudz grandiozāko ieejas daļu.
Par Staļinisma arhitektūru dēvē padomju monumentālā neoklasicisma arhitektūras stilu, kurš no 1933. līdz 1955. gadam dominēja PSRS. Tajā saredzams dažādu stilu apvienojums un tas neļauj viegli klasificēt ēku piederību konkrētajam stilam, taču ir izdalāmas galvenās tendences. Arī nelielajā Skolas ielas namā saplūduši Staļinlaika neoklasicisma un Staļina ampīra pazīmes; šo stilu pamanāmākie elementi - ēku fasādēs bieži izmantie portiki. Aplūkojot Skolas ielas namiņu, redzams, ka portika apjoms pilnībā pārņem pašu ēku, taču tik tiešām – nosacīta monumentalitāte ir panākta.
Portiks (latīņu: porticus) ir atklāta ēkas ārtelpa, kuras pārsegums balstīts uz kolonnām (vai stabiem) tiešā veidā, vai uz tās pārsedzošiem arhitrāviem, vai arī uz tām pārmestajām arkām. Portiku augšā tradicionāli nosedz frontons. Portiks ir atvērts no vienas puses, bet otrā pusē atduras pret sienu, vai nu noslēgtu, vai arī ar durvīm un logiem. Bet parasti portiks atrodas ieejas priekšā.
Frontons (no franču: fronton, latīņu: frons, frontis — 'piere, sienas priekšējā daļa') ir celtnes fasādes, portika vai kolonādes nosegums (parasti trīsstūrveida, retāk lokveida), kas ir norobežots ar divslīpju jumtu virspusē un dzegu pamatnē.
No laika, kad ēkā saimniekujusi PSRS armija, Dobeles novada muzejā nav neviena fotoattēla.
1991. gada augusta beigās, viens no pirmajiem Latvijas parlamenta lēmumiem bija – prasība izvest PSRS karaspēku. PSRS sabruka, karaspēks pārgāja Krievijas jurisdikcijā un sākās starpvalstu sarunas par karaspēka izvešanu.
Kamēr vēl tika risinātas sarunas, Krievijas armija Ģenerāļa māju izīrēja un 1993. gadā tajā tika atvērta kafejnīca “Zem eglītēm”. Nosaukums izvēlēts precīzs, jo tobrīd jau pieminētā portika priekšpusē auga divas egles. To varam redzēt 1994. gada 27. janvārī vietējā laikrakstā “Zemgale” publicētajā fotoattēlā.
Pēc Krievijas armijas izvešanas, Latvijas valsts bija noteikusi, ka īpašumi jāpārņem pašvaldībām, arī Ģenerāļa māja nonāca pašvaldības rokās un joprojām ir tās īpašums. Ēka tika pārņemta ar nodomu to lietot Dobeles sākumskolas vajadzībām.
Dobeles sākumskola savu darbību uzsāka 1992. gada 1. septembrī Skolas ielā Nr. 11. 1993. gada beigās ēka Skolas ielā Nr. 9 nonāca pilsētas pašvaldības īpašumā un tika nodota apsaimniekošanai Dobeles sākumskolai. Ģenerāļa māja bija pirmais no Krievijas armijas atgūtais īpašums Dobelē.
1994. gada janvārī ēkā notika Dobeles sākumskolas radošā darba centra atklāšana. Telpās tika iekārtota bibliotēka un neliela izstāžu zāle. Pirmā izstāde jaunajās telpās bija mākslinieces Līvijas Zariņas darbi. Pēc izstādes Līvija Zariņa teikusi: “Katrs dobelnieks zināja šo māju aiz augstās dēļu sētas ar niknu suni iekšpusē, krievu zaldātu pie vārtiem. Tagad šajā mājā dažās mājīgi iekārtotās istabiņās ir skolas bibliotēka, vairākas telpas bērnu veidojumiem no māla, ādas darinājumiem. [..] Es iedomājos šo māju skaistu puķu un zaļumu ieskautu. Kad nogāzīs to šausmīgo sētu, arī Dobeles pilsētas iedzīvotāji varēs, tāpat garām ejot, ieskatīties šajā skaistajā stūrītī”. Toreiz tiek sapņots, ka uz sākumskolas bāzes varētu veidoties mākslas skola.
1994. gadā tika izveidots Dobeles rajona Mākslinieciskās jaunrades centrs, kas savu mājvietu rada Gardenē. 1997. gadā centrs pārcēlās uz Dobeli, Brīvības ielu Nr. 27., bet 2006. gadā centrs tika pārveidots par Dobeles Mākslas skolu. Kopš 2020. gada jūnija Dobeles Mākslas skola atrodas Skolas ielā Nr. 11. – blakus Ģenerāļa mājai.
2018. gadā tika reorganizētas Dobeles sākumskola un Dobeles Kristīgā pamatskola. Tika izveidota viena Dobeles sākumskola. No 2020. gada septembra Dobeles sākumskola atrodas Dainu ielā Nr. 8., bet Ģenerāļa māja jēgpilnu pielietojumu vairs nav guvusi.
Šobrīd Ģenerāļa mājas tuvākie kaimiņi ir Mākslas skola. 2021. gadā sabiedrībā izskanēja iecere par kultūrtelpas iedzīvināšanu Skolas ielas namiņā. Vietas mērķis būtu bijis radīt un iedzīvināt ideju par kultūrtelpu “HILDA”, kas ar laiku varētu kļūt par kultūras un izglītības vietu dažādām aktivitātēm. Telpa nestu Dobeles izcilās mākslinieces Hildas Vīkas (1897-1963) vārdu. Dobeles novada muzejs un Dobeles Mākslas skola izteica cerību, ka šeit, Skolas ielā Nr. 9, ar laiku tiktu izveidota Hildas Vīkas darbu galerija un viņai veltīta ekspozīcija, veidotos radoša vide, kurā satikties māksliniekiem, rakstniekiem un citiem domubiedriem, kā arī izveidotos vieta neformālai mākslas izglītībai.
Tas gan ir sapnis nākamībai. Pagaidām nelielo, bet interesanto namiņu Skolas ielā varam baudīt kalendāra oktobra atvērumā un pastaigās gar tā sētu. Sēta vairs nav dēļu necaurredzamā – tā kalpo muzeja ārtelpas izstādēm un šobrīd uz tās garāmgājējus priecē izvietotās Hildas Vīkas darbu reprodukcijas.


Septembris.

Senā dominante ar jauno akcentu

Septembra mēneša gleznā otro reizi šajā gadā varam ieraudzīt Dobeles pili. Mākslinieka Egila Neihofera 2021. gadā radītā glezna attēlo Dobeles pils ziemeļu daļu skatā no rietumiem. Priekšplānā aplūkojama strūklaka, kas izvietota dīķī (pils aizsarggrāvja ieplakā). Nokalni pie pils mūra rotā ziedu dobēs veidotie Dobeles novada un Dobeles pilsētas ģērboņi. Savukārt gleznas galvenā dominante ir Dobeles pils kapelas augstākais punkts ar mūsdienās iegūto jumtu un tornīša konstrukciju.

Lai pārliecinātos kā romantiskais skats izskatījies senāk, jāielūkojas Dobeles novada muzeja krājumā. Ja citu mēnešu gleznu atbilstošos rakursus nereti ir teju neiespējami piemeklēt, tad par šī mēneša gleznā redzamo skatu var droši teikt – šis ir iecienītākais un populārākais mākslinieku un fotogrāfu pilsdrupu atainošanas leņķis.

Mūsdienās, kad pils kapela atdzimusi jaunajā veidolā, kurā bija svarīgi tomēr saglabāt drupu siluetu, nevienam vien ir radies jautājums par kapelas augstāko daļu – plūdlīnijas veida jumtu un tornīti. Šie abi elementi tomēr ir ārpus kapelas drupu silueta un jau iztālēm signalizē par pils jauno dzīvi. Jumts nav tikai interesanta detaļa, bet gan praktisks elements, kas pasargā kapelas augstāko, bet reizē arī trauslāko daļu. Ieskatoties mūra sienās kapelas jumta terases daļā, skaidri saprotama jumta nepieciešamība – teju viss perimetrs ir pamatīgu laukakmeņu mūris, taču augstākājā daļā saglabājušās senu sarkano ķieģeļu sienas. Šie ķieģeļi teju 300 gadus pavadījuši zem klajas debess un cikliski, gadu no gada, sezonu no sezonas uzņēmuši sevī mitrumu, tad sasaluši un ledus dzīsliņu plēsti zaudējuši savu apjomu. Ja uz laukakmens mūra bija iespējams izvietot betona “cepures”, tad trauslie ķieģelīši šādu svaru neizturētu. Tāpēc arhitekts Pēteris Blūms pieņēmis lēmumu par vieglā, bet reizē tomēr sargājošā jumta izveidi virs ķieģeļu mūra daļas. Ja sākonēji dodoties savās ikdienas gaitās dobelniekiem bija jāpierod pie jaunajām aprisēm virs pils kapelas, tad šobrīd torņa daļa jau nesaraujami “saaugusi” ar senās pils veidolu.

Skatot senās fotogrāfijas, interesanti vērot kā it kā nemainīgie mūri, laika gaitā gan zaudējuši gan atguvuši kādu silueta detaļu, kā arī jāpievērš uzmanība pilskalna apaugumam. Divās krājuma fotogrāfijās, kurās redzama pils 20. gs. 30. gadu sākumā (foto ar ceļa norādi priekšplānā), redzams, ka kalna daļa gar aizsargrāvi ir krūmiem noaugusi. Tā pat labi pamanāms robs aizsargmūrī, kas vēlāk, veicot mūra sakopšanas darbus aizmūrēts.

Visbeidzot, no šajā pašā leņķī uzņemtas fotogrāfijas 1996. gadā veidota pašvaldības pasūtīta skatu kartīte. Šeit redzams, kas krūmu apaugusms jau daļēji noņemts, savukārt aizsarggrāvja dīķis nepieteikamās caurteces intesitātes dēļ krietni aizaudzis un duļķains. Mūsdienās šo problēmu risina šeit izvietotā strūklaka, kas ne tikai labi papildina skatu uz pili, bet nodrošina ūdens masas kustību un novērš dīķa aizaugšanu.
Sagatavoja DNM speciāliste
Undīne Krūze




Augusts.

Kur sākas Uzvaras iela

Sekojot Dobeles novada kalendāram, kurā katru mēnesi apskatāms kāds Dobeles mākslas plenēra laikā gleznots mākslas darbs, redzams, ka šomēnes uzmanību jāpievērš mākslinieces Aijas Princes gleznai “Dobele” un tuvāk jāaplūko gleznā attēlotā Dobeles iela un ēkas tajā.

Māksliniece savā darbā tvērusi Uzvaras ielas sākumposmu – vietu, kur iela iztek no Senā Tirgus laukuma. Saulainajā, pagājušā gada jūlijā tapušājā gleznā redzamas arī Uzvaras ielas pirmais, trešais  un daļēji piektais nams, bet pāri Tirgus laukuma stūrim labi saskatāma bijusī Kurzemes viesnīcas ēka Tirgus laukumā.

Pārskatot Dobeles novada muzeja krājumu, precīzi šajā lenķī uzņemtu vēsturisku fotoattēlu piemeklēt neizdosies, taču ir vairākas interesantas fotogrāfijas, zīmējumi un pastkartes, kurās šos sarkano ķieģeļu namus viegli atpazīt.

20. gs. 30. gadu pastkarte ar meitenīti priekšplānā ir viena no ikoniskākajām Dobeles pastkartēm, kurā labi saskatāmas Uzvaras ielas 1. un 3. nams, kā arī nojaušami tālāko ēku apveidi, šīs ēkas līdz mūsdienām gan nav saglabājušās.

Tagadējās Uzvaras ielas posms no Tirgus laukuma līdz Brīvības ielai sākotnēji nesis Mazās Baznīcas ielas nosaukumu, tālāk tagadējā Uzvaras iela saukta par Tukuma ielu. 20. gs. 30. gados ielas apvienotas un ieguvušas mums pazīstamo Uzvaras ielas nosaukumu. 

Uzvaras ielas sākumposma apbūve veidojusies kopā ar Tirgus laukuma apbūvi 19. gs. otrajā pusē. Ēkas Dobelē sāk numurēt ap 1880. gadu, 1885. gada pilsētas plānā redzams, ka ap šo laiku intensīvākā jaunā apbūve notiek tieši Tirgus laukuma rietumu galā  jeb toreizējo Pasta (tagadējā Viestura) un Mazās Baznīcas (tagadējās Uzvaras ielas sākumposma) stūrī. 19. gs. apbūve ap tirgus laukumu veido galvenokārt  sarkano ķieģeļu divstāvu celtnes.

Ēkas ap Tirgus laukumu galvenokārt kalpojušas kā platības tirdzniecībai. Laikraksta “Dobeles Vārds” 1928. gada 17. maija numurā lasāms: “Pamazām dzīves aptākļiem uzlabojoties [pēckara gados U.K.] Dobelē atvērās viens jauks veikals pēc otra, un pēdējā laikā pat jāsaka, ka katrā namā, kas kaut cik tuvu atrodas pie Tirgus laukuma, kaut pavisam nepiemērotas telpas, ir iekārtots kāds veikaliņš.”

Minētajā paskartē smaidīgā meitenīte fotogrāfam pozē stāvot uz pamatīga laukakmeņu bruģa. Ielu labiekārtošana tieši no šīs vietas – pašā pilsētas centra arī sākusies. Ja Augusts Bīlenšteins 1867. gadā ierodoties Dobelē ielu situāciju raksturo šādi: “Ielu bruģis un trotuāri bija vēl pavisam nezināmi jēdzieni”, tad 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā pilsētas centrs ir ieguvis bruģakmens klājumu  - apaļo akmeņu bruģis klājis Tirgus laukumu, tagadējās Brīvības, Zaļo, Viestura, nelielos posmos arī Baznīcas, Skolas un mūs interesējošo Uzvaras ielu.

Muzeja krājumā rodama vēl kāda Uzvaras ielas sākumposma fotogrāfija. Arī šeit redzams vēsturiskais bruģa segums, bet atšķirībā no aprakstītās pastkartes, fotogrāfija visticamāk tapusi 20. gs. 30. gadu otrajā pusē – baznīcas valnis vairs nav veidots vien no prāviem laukakmeņiem, bet nu jau apdarināts ar apmetumu, bet virs vaļņa uzbūvēta jauna koka sēta. Fotogrāfijas centrā redzams zirga pajūgs ar koka mucām vezumā.

20. gs. 30. gados  Uzvaras ielas 1. namam bijuši divi īpašnieki – Erna Ozoliņš un Vilis Janševics, Uzvaras ielas 3. nams piederējis Jeremijam Blumbergam. 1941. gadā abi īpašumi nacionalizēti. 

Kā nākamā šī ielas posma vēstures ainiņa jāapskata fotogrāfija no 20. gs. 70. gadu beigām, kad šeit sen vairs nerosās zirgi, bet gan kravas automašīnas, kas pieved būvmateriālus – tiek būvēta jaunā krājkases ēka. Bet blakus ēkā tobrīd darbojas maizes veikals. Dobeles novada muzeja krājumā rodama arī plānotās kases ēkas skice. Ēka realizēta tuvu iecerētajam, mūsdienās tā papildināta ar piebūvi, kurā izvietots ziedu veikals, bet otrā korpusa centrālajā daļā pievienotas kāpnes, kas ved uz agrofirmas “Tērvete” veikalu.

Vizbeidzot minama kāda pavisma nesen uzņemta fotogrāfija no muzeja krājuma. Fotogrāfa Agra Šiliņa pilsētas ielu un namu 2017. gadā uzņemtajā fotosērijā redzami arī Uzvaras ielas nami. Šķietami nesenajā attēlā tomēr pamanāmas pārmaiņas -  3. namā vairs nedarbojas Latvijas pasts, arī citi nama īrnieki jau daudzkārt mainījušies.

Kā kārtīgiem centra namiem pieklājas – Uzvaras ielas 1., 3. un 5.  nams zem saviem jumtiem izmitinājuši visdižādāko funkciju iestādes – tirgotavas, frizētavas, salonus un veikalu, darbojusies tiesa un pasts. Senās ieliņas dubļus nomainījis bruģis, bruģi nomainījis asfalts, bet nami stāv un turpina ienest ķieģeļsarkanos, vēsturiskos toņus centra ainavā, gluži kā to skaidri uzsvērusi māksliniece Aija Prince savā gleznā.

Sagatavoja: Dobeles novada muzeja speciāliste Undīne Krūze

Jūlijs.

Saulainais pagalms
1931. gada 26. jūlijā tika likts pamatakmens vienai no atpazīstamākajām Dobeles ēkām – tagadējam Kultūras namam. Šī mēneša gleznā attēlota daļa šīs ēkas pagalma. Saulainajā un jūlija mēneša noskaņās ieturētajā mākslinieces Aivas Bulmeres gleznā iemūžināta Dobeles Amatu mājas ēkas fasādes daļa un Kultūras nama ziemeļu daļa, kas veido no rosīgās Baznīcas ielas daļēji nodalītu pagalmu, savukārt pāri visai kompozīcijai paceļas Dobeles Evaņģēliski luteriskās baznīcas torņa smaile.


No noliktavas un garāžas par Amatu māju
Šobrīd sakoptā pagalma skats ne vienmēr bijis tik aicinošs. Dobeles Amatu mājas vēstures albumos rodamas fotogrāfijas, kas uzskatāmi ilustrē ievērojamās pārmaiņas, kas šeit veiktas vēl salīdzinoši nesen. Fotogrāfijā, teju identiskā rakursā gleznas skatam, redzami tagadējās Amatu mājas būvdarbi. Ēkā, kurā šobrīd atrodas Amatu māja un Dobeles novada Tūrisma informācijas centrs, pirms ievērojamajiem darbiem atradušās dažādas Kultūras namam kalpojušas noliktavu telpas un garāža. Šobrīd pierastā dēļu apšuvuma vietā bijis grafiti rotāts apmetums. Dobeles amatu māja savu darbību šajā ēkā uzsāka 2010. gada 1. septembrī.


Tautas, Aizsargu, Latviešu biedrības un Vienības nams
Gleznas tālākā daļā redzams Kultūras nama ēkas fragments. Ēka dažādos laikos nesusi gan Tautas, un Aizsargu, gan Latviešu biedrības un Vienības nama nosaukumus. Jau 1930. gada “Dobeles vadonis tūristiem” izdevumā stāstīts par Tautas nama būvniecības iecerēm: “Dobeles Tautas Nama Savienība sastāv no 14 biedrībām, kuru mēŗkis ir Dobelē uzbūvēt Tautas namu. […] Tautas namam pieder gruntsgabals 6567 kv. metri liels Dobelē, Baznīcas ielā No. 2. Tautas nama padome arī pieņēmusi būvprojektu, kurš galīgajā veidā izmaksās Ls 140 000. Projektu un aprēķinu izstrādā doc. P. Kundziņš Rīgā.”
Minēto gruntsgabalu nama būves vajadzībām ziedoja Dobeles latviešu draudze. Būves realizēšana bija dārga un pastāvīgi trūka līdzekļu, tamdēļ arī ceļš līdz pilsētai tik ļoti nepieciešamā objekta realizēšanai nebūt nebija ātrs. 1931. gadā uzsāktā būvniecība 1934. gadā vainagojās ar pirmās kārtas – zāles uzcelšanu. Dobeles novada muzeja krājumā rodama fotogrāfija, kurā no Dobeles Evaņģēliski luteriskās baznīcas torņa iemūžināta Kultūras nama zāles būvniecība. Tālāk bija jāuzbūvē arī ielas fasādes daļa. Tas tika realizēts 1939. gadā, ēkas iesvētīšana notika 24. septembrī.
Arhitektoniski Kultūras nams tiek raksturots kā divstāvu ķieģeļu mūra ēka ar simetrisku apjomu kompozīcijā. Šo horizontāli izvērsto kompozīciju centrā šķeļ apjomā iedziļināts, vertikālām līnijām uzsvērts ieejas mezgls. Pilastrus atgādinošā vertikāles fasāde vainago virs kopējā apjoma izvirzītes frontons. Kultūras nama ēka definējama kā lokāls klasicisma un funkcionālisma sintēzes variants.
Interesants ir fakts, ka draudze, dāvājot zemi, bija uzstādījusi noteikumu - ēkas bufetē netiks tirgots alkohols. Taču bufetes īre bijusi tik nozīmīgs ienākumu avots, ka namu pārraudzošajai biedrībai nekas cits neatlicis kā lūgt draudzi šo noteikumu atcelt. Pēc garām diskusijām un teju līdzvērtīga balsojuma, draudzes padome tomēr atļāvusi tirgot arī stiprus dzērienus.
Sākotnēji iecerēta kā zāle Dobeles sabiedriskās dzīves norisēm, ēka vienmēr ir pildījusi daudz vairāk funkciju. Ēkas lielie, pret Tirgus laukumu vērstie skatlogi visos laikos kalpojuši dažādu iestāžu un pakalpojumu sniedzēju piedāvājuma reklamēšanai. Pētot dažādu laiku fotogrāfijas un materiālus redzams, ka šeit bijusi izvietota gan Krājaizdevumu sabiedrība, Latvijas Vanagu Dobeles nodaļa un Dobeles patērētāju biedrība, gan frizētava, ķīmiskā tīrītava un drēbniecība, kafejnīca, Tūrisma informācijas centrs, pat spēļu zāle.


Mūsdienās ēka ieguvusi vēl papildu telpas – modernajā, 2019. gadā pabeigtajā piebūvē, Kultūras nams papildināts ar mazo zāli, mākslinieku ģērbtuvēm un grimētavām.
Un pats pagalmiņš? Pirms Amatu mājas izveides tas nebija bruģēts un kopā ar neremontēto Amatu mājas ēku neradīja vēlmi to iekļaut savas pastaigas maršŗutā. Kopš 2010. gada pārbūves, tajā norisinājušies dažādi Amatu mājas rīkoti pasākumi, savukārt Covid izplatības pīķa periodos, kad kolektīvu mēģinājumi nevarēja notikt iekštelpās, pagalms kalpojis par mēģinājumu norises vietu lielākiem un mazākiem dejotājiem. Bet tiem, kam prātā mierīgākas aktivitātes, noderēs pagalmiņā vietu radušie stacionārie šaha galdi.



Jūnijs.


Viesnīca, pagalms un taras punkts
Jūnija mēnesi Dobeles novada kalendārā rotā mākslinieces Ditas Veģes glezna “Stikla taras pieņemšanas punkts”, kas attēlo ēku adresē Tirgus laukumā 4. Līdz šim katra mēneša glezna attēlojusi kādu Dobeles daļu, kas viegli atpazīstama un spodrina pilsētas tēlu. Bet kas ir aiz fasādēm? Interesantus esības līkločus piedzīvo arī mazāk pompozās ēkas un būdiņas, kuru vēsture klusi viļņojas līdzi lielākiem notikumiem.
Šogad Latvijā ieviestā depozīta sistēma nodrošina taras savākšanas, apmaiņas un pārstrādes mehānismu. Likumsakarīgi, ka taras punkti, kas šo funkciju pildīja līdz šim, vairs nebūs nepieciešami. Arī taras punkts Tirgus laukumā 4 darbosies vairs tikai līdz augustam. Tātad gleznā vēl paspēts notvert kādu ierastu, bet tuvākajā nākotnē jau gaistošu reāliju.
Nelielā vienstāva ēka ir daļa no slēgtā pagalma apbūves, kas domājams kalpojušas kā palīgēkas pagalma galvenajam objektam - pret Tirgus laukumu vērstajai sarkano ķieģeļu ēkai. Vēsturiski šī ēka kalpojusi kā viesnīca. Jāatzīmē, ka 20. gadsimta 30. gados pilsētā eksistēja sīva konkurence, jo savus pakalpojumus viesu uzņemšanā piedāvāja arī Stacijas viesnīca, Lielais krogus, Rīgas viesnīca un Komercviesnīca.
Tomēr tieši “Kurzemes viesnīca” tika reklamēta kā vadošā viesnīca Dobelē. 1931. gadā Friča Ledaiņa tipogrāfijā nodrukātajā izdevumā “Dobeles vadonis tūristiem” lasāms šāds reklāmas teksts: “Vadošā viesnīca Dobelē ir un paliek “Kurzemes viesnīca”. Pirmklasīgi ēdieni un dzērieni, gaišas, glīti iekārtotas, plašas, patīkamas telpas, ziemu labi apsildītas, ātra, laipna, uzmanīga apkalopšana un mērenas cenas. “Kurzemes viesnīca” kā centrālā vieta ir labākā satikšanās vieta, tādēļ ieteicama visiem tirgotājiem, rūpniekiem, ierēdņiem, lauksaimniekiem, kā arī ekskursantiem. Turpat ērtākā piestātne un satiksme kā nekur, priekš visiem sportistiem, auto, autobusiem un citiem braucējiem. Caurbraucējiem dabujamas glītas, ērtas un numurētas istabas. Viesnīcas atvērta no 9 rītā līdz 10 vakarā. Kurzemes viesnīcas īpašnieks T. Bētiņš.”
Muzeja krājumā tieši viesnīcas pagalma fotogrāfijas nevaram rast, taču dažus interesantus attēlus ar Kurzemes viesnīcu un tās pagalma namiņu jumtiem vai nojaušamu apveidu ap viesnīcas stūri gan. 20. gs. 30. gados uzņemtā fotogrāfijā redzams, ka virs ieejas pagalmā izvietota izkārtne “Traktieris”, savukārt paša viesnīcas nama fasādē, kas mūsdienās stipri izmainīta, redzama šobrīd vairs neeksistējoša ieeja ar uzrakstu “Maiznīca”. Muzeja krājumā rodams arī fotoattēls no šī paša perioda, kurā redzams viesnīcas iekšskats ar bāra leti, pie kuras tad arī aizcināti reklāmā uzrunātie viesi.
Citā attēlā, kas uzņemts 20. gs. 60. gados no baznīcas torņa, pagalma ēku jumti tikai vārgi nojaušami, jo tobrīd bijušās viesnīcas pagalms bijis zaļāks – tur auguši koki, kas aizsedz tālāku skatu. Šī attēla uzņemšanas brīdī viesnīcas ēkas mansarda stāvs vēl nav izbūvēts papildus dzīvojamās platības iegūšanai un nav redzami mūsdienās pierastie jumta stāva logi.
Tā pat kā viesnīcas ēkai, kurā atradušies dažādi veikali un saloni, bet šobrīd atrodas Latvijas pasta filiāle, funkcijas ar laiku krietni mainījušās ārī taras punkta mājiņai. 20. gs. vidū tā kalpojusi kā dzīvojamā ēka, kurā iekārtoti dzīvokļi. Vēlāk tajā darbojusies skārdnieka darbnīca, bet 80. un 90. gadu mijā sniegti riepu montāžas pakalpojumi.
Taras punkts šeit izvietots kopš 90. gadu vidus. Pielietojumi nāk un iet, punktiem jāpieliek punkti, bet nami un namiņi arvien stāv.



Maijs.

Vieta, kur sākas Zaļā iela
Dobeles novada kalendārā maija mēnesī redzama mākslinieces Aļonas Prokofjevas glezna “Dobele”, kurā redzama daļa Tirgus laukuma un Zaļās ielas sākumposms. Gleznas centrālie objekti ir lokveidā izvietotie ziedošie apstādījumi gar Tirgus laukuma pakāpieniem, bet labajā pusē redzama daļa no strūklakas “Aka”. Šis ir skats, kādu šo vietu 2021. gadā tvēra mākslinieces ota. Savukārt pārskatot Dobeles muzeja krājuma fotogrāfijas, redzams, ka Zaļās ielas sākums ne vienmēr bijis šāds.
Gleznā redzams, kā perspektīvē no pilsētas centra “iztek” Zaļā iela, tā savu nosaukumu 19. gadsimta beigās ieguvusi pateicoties virzienam uz kuru aizved, proti, uz 20 km attālo Zaļo muižu Zaļeniekos.
Zaļās ielas jeb toreizējā Krimūnu ceļa attīstību 19. gs. beigās noteica dzelzceļa līnijas un Krimūnu stacijas izveidošana – ap ielu sākās intensīva apbūve.
Kaut arī pilnīgi precīzs gleznā attēlotais rakurss starp krājuma foto nav piemeklējams, ir rodamas pietiekami daudz fotoliecības, kas sniedz ieskatu tajā, kā agrāk izskatījies vietā, kur Tirgus laukums satiekas ar Zaļo un Krišjāņa Barona ielu.


Kino “Kazino”
Namā, Zaļās ielas un Tirgus laukuma stūrī, ko redzam 20. gs. 30. gados uzņemtajā fotogrāfijā, atradusies tā sauktā “Rīgas viesnīca”. Šajā ēkā 20. gs. pirmajā pusē atradies arī pilsētas pirmais kinoteātris “Kazino”. Kā lasāms 1929. gada 28. marta “Dobeles vārda” numura reklāmas sadaļā: “Visvecākā restoracija “Rīgas viesnīca” Dobelē, Tirgus laukumā 1, tālrunis 40. Pie viesnīcas ierīkots plašs bārs. Demonstrē filmas katru sestdienu un svētdienu Kino “Kazino”. Bagātīgi dabonami silti un auksti ēdieni no viesnīcas pirmklasīgā ķēķa. Jaunremontētas telpas ceļotājiem. Laipna apkalpošana. Mērenas cenas. Īpašniece N. Rudolph.”
No baznīcas torņa fotografētajā foto varam pamanīt, ka arī Baznīcas un Barona ielas stūris vēl nav apbūvēts.


Piena virtuve, "ļeņineklis" un fotoateljē
Arī nākamā krājuma fotogrāfija, kas attēlo šo Dobeles vietu, ir uzņemta fotogrāfam raugoties no baznīcas torņa, tikai šoreiz tas jau ir 20. gs. 60. gadu vidū. Senā viesnīcas ēka ar kinoteātri ir nojaukta un tās vietā 60. gados uzbūvēja trīsstāvu balto silikātķieģeļu ēku, kurā tika iekārtota piena virtuve. Šobrīd ēka atpazīstama pēc veikala “Sprīdītis” un tajā iekārtotajām frizētavām.
Šajā pašā attēlā pamanāmas vēl kādas izmaiņas – Barona un Baznīcas ielas stūrī redzama vienstāva ēka. Šajā ēkā darbojās fotogrāfa Friča Kalniņa fotostudija. Ēka savu vienstāva apjomu saglabāja līdz pat 20. gs. beigām. Mūsdienās ēka ir pārbūvēta un ieguvusi otro stāvu, tajā atrodas apdrošināšanas firmas “Balta” filiāle un skaistumkopšanas saloni.
Šajā pašā 20. gs. 60. gados uzņemtajā attēlā redzams Tirgus laukuma stūris, kas dalīts zālāja laukumos, apstādīts ar liepām, bet viena zālāja laukumiņa centrā redzams podests ar "ļeņinekli". Šajā laikā pilsētas centrālais laukums nenes vis Tirgus, bet gan Padomju laukuma nosaukumu.


Šī mēneša apskatītās gleznas rakursam vislīdzīgākais skats rodams vēl vienā 20. gs. 60. gadu fotogrāfijā. Attēls uzņemts aukstajā gada periodā - apstādījumu liepas ir nometušas lapas un iespējams labi saskatīt interesējošo Dobeles stūrīti. Attēla centrā vīrietis stumj sešdesmitajiem gadiem raksturīgus bērnu ratiņus.
Kā pēdējā fotogrāfija, kas stāsta par Zaļās ielas sākumposmu ir 1998. gadā uzņemtā fotogrāfija, kurā tā pat kā gleznā jau redzama kafejnīcas “Sprīdītis” stiklotā piebūve, taču Tirgus laukumu vēl klāj asfalts, ne bruģis. Kopš šī foto uzņemšanas paies 13 gadi un laukums iegūs tagadējās apprises – ar skaistajām puķu “bļodām”, ko iemūžināt gleznojumā.

Aļona Prokofjeva, “Dobele” 2021



Aprīlis

Par mazu daļu garās Brīvības ielas


Aprīļa mēnesī Dobeles novada muzeja kalendārā redzam mākslinieces Inita Vilks gleznu “Brīvības iela”. Tajā redzams košās, saulainās noskaņās attēlots Brīvības ielas posms ar piegulošajām ēkām. Aplūkosim šo gleznā tverto Dobeles daļu rūpīgāk.
Brīvības iela līdz ar tagadējo Viestura ielu ir senākie ceļi Dobeles pilsētas teritorijā, tā visos laikos bijusi viens no svarīgākajiem satiksmes ceļiem, pilsētas galvenā “artērija”. Par ielas nozīmību liecina arī tās sākotnējais nosaukums – Lielā iela. Pirmo reizi šis ielas nosaukums izlasāms 1885. gada Dobeles miesta plānā. Bez Lielās ielas šajā dokumentā minētas vēl tikai sešas ielas – Pasta, Lielā Baznīcas, Mazā Baznīcas, Zaļā, Strauta un Skolas, kā arī Tirgus laukums.
Kaut arī Brīvības ielas novietojums laika gaitā nav mainījies, iela piedzīvojusi dažādas pārveides un rekonstrukcijas. Tā, piemēram, laikrakstā “Zemgales balss” 1939. gadā ziņots, ka Lielā iela tikusi pilnīgi pārveidota, proti, tās agrākais uzbērums norakts un izmantots Bērzes upes piekrastes zemo malu aizpildīšanai. Šo darbību rezultātā iela pazemināta gandrīz par veselu metru. Pārveidošana bijusi nepieciešama, jo iela ietilpusi Jelgavas – Dobeles – Saldus – Liepājas maģistrālē.
Saistībā ar šo pārbūvi, 1939. gadā iela gandrīz piedzīvoja vēl kādu lielu izmaiņu – pilsētas valdē tika domāts par ielas nosaukuma maiņu. Šis ir laiks, kad Kārļa Ulmaņa autoritārais vadoņa kults ir savā zenītā. 29. jūnija valdes sēdes protokolā lasāms sekojošs ieraksts: “Vienbalsīgi nolemj lūgt Valsts prezidenta sekretariāta piekrišanu Lielās ielas pārdēvēšanai par Lielā Vadoņa ielu, sakarā ar patreizējo ielas pārbūvi.”
Savukārt 1940. gada aprīlī Dobeles pilsētas valde jau pieņem citu lēmumu. “Ievērojot dažu ielu nosaukumu neatbilstību tagadējā laikmeta garam un cildinot latviešu nacionālo darbinieku un varoņu piemiņu, valde, atklāti balsojot, vienbalsīgi nolemj pārdēvēt Lielo ielu un daļu Pasta ielas, skaitot no pilsētas centra pāri Bērzes tiltam, par Brīvības ielu.”
Tādējādi skaisto “brīvības” vārdu Dobeles senākā iela iegūst vien divus mēnešu pirms PSRS karaspēka ienākšanas Latvijas terotorijā 1940. gada 17. jūnijā, kad valsts savu brīvību pazaudē.
Jāatgriežas pie aplūkojamās gleznas. Kas ir redzamās ēkas? Gleznas tālākajā labajā pusē redzama ēka Brīvības ielā 9a, kas kalpo kā dzīvojamā māja ar tirdzniecības platībām, arī tagad tajā atrodas apģērbu veikals. Ēka savienota ar Brīvības un Uzvaras ielas krustojumā izvietoto ēku ar Brīvības ielas 9. numuru. Šī ēka celta 18. gadsimtā un tajā ilgstoši – līdz pat 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem darbojies viens no Dobeles pilsētas trim krogiem. Kroga nosaukums bijis likumsakarīgs novietojuma uz Lielās ielas – tas saukts par Lielo krogu. Šobrīd ēkā darbojas automašīnu riepu serviss. Par ēkas senumu liecina tās ārējā forma, taču citas iezīmes, tostarp logi, slēptas zem plastmasas apšuvuma kārtas.
Tālāk gleznā redzams neliels ugusnsdzēsēju depo ēkas stūris. Ēkas pamatakmens svinīgi ielikts jau 1936. gadā, pamati ielieti vien 1939. gadā, ēkas celtniecība pabeigta 40. gados.
Gleznas centrā redzama ēka ar autobusa pieturas zīmi priekšplānā. Šīs dzīvojamās ēkas attēlu rodam arī muzeja krājumā. 20. gs. 50. gados Birutas Štrauss uzņemtajā sniegotajā attēlā redzams, ka ēka savu izskatu līdz mūsdienām saglabājusi nemainīgu.
Gleznas kreisajā stūrī redzama daļa no zaļi krāsotas ēkas Brīvības ielā 3a. Ēka celta 1847. gadā kā Dobeles pagasta nams. Nams piedzīvojis vairākas pārbūves, ap 1908. gadu ēka ieguvusi papildkorpusu. Nams kalpojis kā dažādu iestāžu un organizāciju mājvieta, tajā atradusies Dobeles vakara vidusskola, ceļu policija, šobrīd darbojas “Labā vēsts” un Dobeles Vasarsvētku draudze.
Slavenākā ar šo ēku saistāmā persona, neapšaubāmi ir izcilā latviešu dzejniece Veronika Strēlerte. Šogad atzīmēsim apaļu literātes jubileju, jo tieši pirms 110. gadiem, 1912. gada 10. oktobrī šajā ēkā dzejniece nāca pasaulē. Veronikas Strēlertes tēvs Kārlis Strēlerts bija Dobeles pagasta skrīveris.
Visbeidzot aplūkosim kādu ēkrānšāviņu no Valsts prezidenta kancelejas videomateriāliem. Attēlā redzama arī daļa gleznā tverto namu un interesējošais ielas posms. Redzami Dobeles iedzīvotāji, kas pa Brīvības ielu dodas Bērzes upes virzienā. Šī ir zīmīga diena, jo šeit 1996. gada 21. septembrī atklāt atjaunoto Dobeles Atbrīvošanas pieminekli, kopā ar dobelniekiem dodas arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis (cilvēku grupā ielas kreisajā pusē). Šajā dienā Brīvības iela atgūst svarīgu simbolu, kas simbolizē gan brīvības izcīnīšanu, tās zaudēšanu (pieminekļa saspridzināšana) un tās atkārtotu atgūšanu. Ielai, kuras noslēgumā atrodas šāds brīvības simbols, nosaukumā nevar būt cits vārds kā Brīvība.


Sagatavoja DNM speciāliste
Undīne Krūze
Inita Vilks gleznu. Brīvības iela, 2021.gads






Marts

Anna Kaltigina. Dobeles iela, 2021. gads









Baznīcas iela un tās vecā aptieka


Marta mēnesi Dobeles novada kalendārā rotā mākslinieces Annas Kaltiginas glezna “Dobeles iela”. Kā katru mēnesi, aplūkojam konkrēto, gleznā tverto Dobeles pilsētas vietu, meklējam šīs vietas attēlus muzeja krājumā un ieskatāmies vesturē.
Gleznā “Dobeles iela” ir attēlota viena no Dobeles senākajām un dzīvākajām centra ielām – Baznīcas iela. Priekšplānā redzams afišu stabs, bet aiz tā - trīs ēkas ar adresi Baznīcas iela 12, kurās šobrīd atrodas audumu un šūšanas piederumu veikals, gaļas veikals, aptieka un bērnu preču veikals.
Pats ielas nosaukums, protams, izriet no ielas novietojuma blakus Dobeles evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Taču nosaukums ne vienmēr bijis šāds – sākotnēji iela dēvēta par Lielo Baznīcas ielu (jo baznīcas otrā pusē bijusi arī Mazā Baznīcas iela), tad nosaukums novienkāršots uz Baznīcas ielu (jo Mazā Baznīcas iela tika apvienota ar Tukuma ielu un kopā izveidoja tagadējo Uzvaras ielu), 1935. gadā iela pārdēvēta par Aizsargu ielu, bet, ienākot Padomju varai, tā kļuva par P. Stučkas ielu. 1990. gadā iela atguva savu nosaukumu un atkal ir Baznīcas iela.
Bet kā ar gleznā tvertajām ēkām? Senākā no tām ir Vecā aptieka, kurā šobrīd atrodas šūšanas piederumu veikals vienā pusē un gaļas tirgotava otrā. Aptieka šajā ēkā sākusi darboties jau 1806. gada 6. decembrī. Koncesiju Dobeles pirmās aptiekas atvēršanai no Kurzemes guberņas pārvaldes saņēma Jelgavas sudrabkaļa dēls provizors Maune. Līdz 1939. gadam tai bijuši dažādi īpašnieki: jau pieminētais provizors Johans Gothars Maune (1806-1813), ķirurgs Johans Pēters Matejs (1813-1815), provizors Georgs Gotfrīds Rībens (1815-1821), Dr. med. Ludvigs Otto (1821 – 1824), provizors Konstantīns Alberts Brenners (1825-1849), K. Brennera atraitne (1849-1851), provizors Alberts Konstantīns Brenners (1851 – 1878), provizors Konstantīns Brenners (1878-1886), provizors Valentīns Grenctāls (1886 – 1928), V. Grenctāla mantinieki: provizors Vladimirs Mamonovs, Eiženija Hansli (dzimusi Mamonova) un Aleksandra Mozere (dzimusi Mamonova) (1928- 1931) un provizors Vladimirs Mamonovs (1931 – 1939), tālāk aptieka turpinājusi darbību dažādos formātos – gan kā a/s “Utag” (vācu okupācijas laikā), gan kā pašvaldībai piederoša iestāde, bet Padomju okupācijas gados aptiekas tika nacionalizētas un pakļautas Galvenajai aptieku pārvaldei (GAP), tā tas notika arī ar Dobeles veco aptieku.
Deviņdesmitajos gados ēkā atradies grāmatu veikals “Apogs”, veikals “Dāvis” un janiešu centrs. Pēc jauniešu centra pārvietošanas uz ēku Tirgus laukumā 2a, tā vietā atvērusies šūšanas darbnīca.
Dobeles aptiekā no 1905. gada līdz 1930. gadam strādāja aptiekārs Artūrs Dassels, (Daselis) kura ģimene 1939. gadā repatriējās uz Vāciju. Taču aptiekāra dēls Edgars, kurš pēc repatriēšanās dzīvoja Bādenē, bet vēlāk pārcēlās uz Bavāriju, savās jaunības dienu atmiņās daudz vietas atvēlējis tieši Dobelei un īpaši – Vecajai aptiekai. Līdz smalkumiem raksturojis aptiekas nama iekārtojumu, dārzu, viesu uzņemšanas tradīcijas. Viņš raksta par laiku, kad aptieku vadījis Valentīns Grenctāls, kas atmiņās tiek dēvēts par onkoli Valentīnu. Nedaudz ielūkosimies šajās atmiņās:
“Šīs īsti kurzemnieciskās mazpilsētiņas vidū uz galvenās ielas atrodas tik pazīstamā vecā aptieka. Tā ir vienkārša, gara celtne ar augstu jumtu, žilbinoši baltu aizskaru rotātu logu rindu. Ieejas durvju priekšā akmens flīzes. Pašas smagās, kokā grieztās durvis ar spožo misiņa kliņķi un vecmodīgo, pavelkamo “nakts zvaniņu” augšā kā stilīga aube rotā pusapaļš lodziņš ar vēdekļveida stikliem.
Ieejas priekšā kāda ļoti veca liepa, mīļi sargājot, pleš savu plašo sazarojušos lapotni pār šo cienījamo māju.
Pārkāpjot slieksni, jūs nonākat pustumšā priekštelpā. Pa labi ir aptieka, stikla durvis ved uz visai omulīgu aptiekāra dzīvokli. Spožā saules gaisma ieplūst caur spoguļtīrajām rūtīm mājīgajās istabās. Omulīgas labsajūtas atmosfēra apņēma ikvienu, kam, tajos vecajos, labajos laikos, bija lemts pavadīt šajā vecajā aptiekā harmonisku dienas nogali. Mazā, vienkārši un atbilstoši iekārtotā priekšistaba ļauj iemest skatu blakus esošajā lielajā ēdamistabā, kura ir pilnīgi aizpildīta ar garo, noapaļoto ēdamgaldu un daudzajiem krēsliem. Uz maltītēm šeit sapulcējās visi mājnieki – namatēvs un namamāte, uz ilgāku laiku atbraukušie ciemiņi, jauniņā saimniecības vadītāja un aptiekas darbinieki. Allaž kupls priecīgu ēdāju pulciņš. Ēsts tika labi un bagātīgi, viss garšoja lieliski. Netika taupīti ne sviets, ne skābs krējums. Virtuve un pagrabs sniedza visu, kas bija novākts skaistajā augļu un dārzeņu dārzā. Mājputni gādāja par to, ko katlā likt. Ik gadus arī trekna cūciņa stallī gādāja par to, lai mazliet izlutinātajai sabiedrībai pie galda, netrūktu desu, speķa un šķiņķu. Vasarās uz vakariņu galda nedrīkstēja trūkt spēcīgās lauku rupjmaizes ar svietu un atspirdzinošās, ar krējumu krietni sajauktās “skābputras”. Lai cik cieši šī telpa arī nesaistījās ar ēšanas baudu, pēc maltītēm tur vairs neuzturējās. Mājīgumu un omulību piedāvāja daudzās pārējās istabas. Mahagoniju mēbeles, stūra dīvāni, ovāli galdiņi un ērti, polsterēti krēsli radīja jaukus stūrīšus lasīšanai, rokdarbiem, vai apcerīgai sarunai divatā krēslas stundai iestājoties. Gluži neparasts bija atzveltnes krēsls ar trīs roku balstiem. Šī ļoti senlaicīgā mēbele bija tik savdabīgi uzbūvēta, ka tajā varēja vienlaicīgi sēdēt trīs personas un vidū uz grozāmajiem roku balstiem, kā mazs galdiņš atradās pulēta, ar inkrustāciju rotāta koka plāksnīte. Šis sēdeklis stāvēja lielās dzīvojamās istabas vidū, vienreizīgi pievilcīgs un no viesiem sevišķi iemīļots. Mūzikas istaba ar lielisko flīģeli harmoniski noslēdza visu istabu rindu un piešķīra dzīvokļa iekārtojumam īpašu toni. Visur acis priecēja krāšņi zaļie augi un ziedošas puķes.
Cauri saulainai stikla verandai, kurā šaurākā lokā mēdza iebaudīt rīta un pēcpusdienas kafiju varēja nokļūt krāšņajā, plašajā dārzā, kurš kā parks noslēdzās ar Filozofu aleju un skatu uz veco Bīlenšteina īsti kurzemniecisko lauku pastorātu. Plašus zālājus pārtrauca koptas puķu dobes un priecēja skatītāju ar raibo krāsu krāšņumu. Mazs zivju dīķis bija romantiski paslēpies vecu koku ēnā un daudzi celiņi starp jāņogu un ērkšķogu krūmiem vilināja uz kārtīgu pastaigu pa brīnumskaisto, lielo dārzu – parku. Kurš bija tas cilvēks, kurš piešķīra vecajai Dobeles aptiekai to omulīgo, labvēlīgo atmosfēru? Kas deva tās dzīvei tās bagāto saturu? Tie biji divi labestīgi, vērtīgi cilvēki, no kuriem izstaroja reti sastopams, izlīdzināts, iekšķīgs miers, priecīgs noskaņojums un klusa sirsnība. Vecais bezbērnu atraitnis Valentīns Grenctāls – aptiekārs un, šīs - nu zudušās paradīzes no sen aizgājušiem laikiem - īpašnieks un viņa brāļa meita Elza, lielās, bagātās mājsaimniecības neierobežotā aprūpētāja.
[Pateicoties] Dobeles aptiekas viesmīlībai, daudzi baltiešu talanti mūzikas un literatūras laukā, sakarā ar sarīkojumiem vācu skolā vai draudzē, uzskatīja apmešanos tajā par gluži saprotamu lietu. Bieži notika dziesmu vakari, baznīcas koncerti un priekšnesumi. Pazīstamā baltiešu rakstniece Mia Munier – Vroblevska lasīja priekšā no saviem darbiem, iemīļotais dziedātājs ar lautu Vulfiuss uzstājās arī Dobelē. Savās turnejās pa Baltiju mūsu mazpilsētiņu neaizmirsa arī ļoti talantīgā un meistarīgā lirisko dzejoļu un klasisko balāžu pasniedzēja Herta Burmeisteres kundze. Viņi visi un vēl dažs labs cits goda viesis tika mīļi uzņemti un labprāt brauca atkal. Tā bija tā pastāvīgā apmešanās vieta Dobelē, kurā ikviens uzreiz labi jutās. Viņu rīcībā bija viss, kas kalpoja garīgai ierosmei – sākot kaut vai ar lielajiem grāmatu skapjiem un brīnišķīgo flīģeli. Ikviens varēja lasīt un muzicēt pēc sirds patikas. “
Tekstā autors plaši gremdējas atmiņās par idillisko Vecās aptiekas sadzīvi, darbiniekiem, dārzu, viesiem utt. Vecā aptieka šajās atmiņās tēlota kā neliela oāze. Savu stāstījumu aptieķnieka dēls noslēdz melanholiski: “Neizdzēšamas pēdas atstāja niknas kara vētras un pasaules notikumu drūmās ēnas smagi satricināja arī šo mazo zemīti – Dievzemīti. Pazemībā un pateicībā par piedzīvotajiem laimīgajiem laikiem, sēras un dziļas sāpes pārdzīvoja arī Vecā aptieka.”
Vecās aptiekas ēka vismaz ārēji aptuveni saglabājusi savu vēsturisko apjomu, pēdējo reizi tā pārbūvēta 1996. gadā, kad pret ielu vērstajā fasādē parādījušās papildus durvis kaut arī vēsturiski šeit bijusi tikai viena ieeja.
Aptieka šajā adresē – Baznīcas 12 – atrodas arī šobrīd, te mūsdienās darbojas Mēness aptieka, kas izvietota vecās aptiekas ēkas galā, divstāvu ēkā. Skatot 19. un 20. gs. mijas Dobeles pastkartes, redzams, ka šis apbūves posms jau sākotnēji bijis vecās aptiekas piebūve, tobrīd gan vienstāva. Dobeles novada muzeja krājumā rodama arī 1960. gadā uzņemta fotogrāfijas kopija (autore Biruta Štrauss), kurā redzams, ka aptiekas gals jau ir divstāvīgs un otrā stāva augstumā lasāms uzraksts “Aptieka”.
Arī trešā gleznā nojaušamā ēka, kurā šobrīd atrodas bērnu preču veikals nebūt ne vienmēr bijusi tāda kā mūsdienās. Vēl 1976. gadā no baznīcas torņa uzņemtajā fotogrāfijā labajā apakšējā stūrī labi aplūkojamas šodien apskatītās celtnes. Fotogrāfijā redzams, ka arī trešā no tām sākotnēji bijusi vienstāvīga. Ēkā, tā pat kā mūsdienās, galvenā bijusi tirdzniecības funkcija - agrāk šeit tirgoti audumi, bijis arī skaistumkopšanas salons. Otro stāvu ēka ieguvusi jau 21. gadsimtā.
Apskatītajā ielas posmā varbūt vairs neskan flīģelis un neaug jāņogu krūmi, taču dzīve šeit kūsā joprojām - jāņogu krūmu vietā top jaunais bērnu laukums, arī aptieka, lai arī cita un nobīdīta uz piebūvi, turpat vien ir, netālu no aptiekas dārza/parka mūsdienās tapusi vēl viena – katoļu baznīca (kā jau Baznīcas ielā pienākas). Dzīvības netrūkst - galu galā, reiz šī dēvēta par Dobeles galveno ielu.
Sagatavoja
DNM speciāliste
Undīne Krūze

Februāris

Jānis Jansons. Dobeles pils mūri, 2021. gads.









Romantika, ainaviski skati un praktiskās vajadzības


Dobeles pilskalns ir mūsu pilsētas sākumpunkts. Tā ir vieta, kur sākotnēji atradusies zemgaļu koka pils, bet vēlāk tapusi pilsētas ainavai neatņemamā mūra pils. Teju 700 gadus tā šeit piedzīvojusi dažādas pārbūves un ziedu laikus, postīšanas un drupu periodu un nu arī savu mūsdienu renesasni.
Ieskatoties Dobeles novada muzeja 2022. gada kalendārā, kurā katru mēnesi rotā kāda muzeja rīkotā mākslinieku plenēra glezna, redzam, ka februāri pavada mākslinieka Jāņa Jansona glezna “Dobeles pils mūri”, kurā attēlota pils austrumu piebūves daļa, tādēļ šī mēneša publikācijā pievērsīsim uzmanību gleznā attēlotajai pils daļai un lūkosim, kā šī vieta attēlos tverta agrākos laikos.
Iecienīts rakurss
Ieskatoties Dobeles novada muzeja krājuma fotogrāfijās, redzam, ka šis attēlošanas leņķis bijis izteikti populārs fotogrāfu vidū – atrodam vairākas dažādu gadu fotogrāfijas, kas attēlo tieši šo pils daļu. Tas daļēji skaidrojams ar kapelas austrumu piebūves salīdzinoši labo saglabātības pakāpi un romantisko noskaņu. Šajā daļā labi saglabājušās kāpnes, kuras bijušas izmantojamas vēl ilgi pēc pils pārvēršanās drupās. Galu galā - tieši šī ir tā vieta, kas ļāvusi nokļūt augtsāk un baudīt ainavisko skatu uz Bērzes loku un pilsētu arī laikā, kad pilij vairs citu funkciju nebija.
Kur ķeizari kājām iet
Austrumu piebūves kāpnes jau pirmās brīvvalsts laikā izmantotas, lai piekļūtu augstāk izveidotajam, no metāla režģa konstruētajam skatu laukumam. Starp citu – arī šobrīd, uzkāpjot pils jumta terasē, vienā no logailēm saglabājusies vecā skatu laukuma dzelzs detaļa. Senatnē gan šīs šaurās kāpnītes pils ļaudis vedušas ne tikai skaistus skatus baudīt - proti, tās vedušas arī uz tualeti. Daudz fotogrāfētā un gleznotā, romantiskā paskata izbūve patiesībā ir ļoti praktiskas nozīmes veidojums.
Arhitekts un būvpētnieks Ilmārs Dirveiks, rakstot par viduslaiku piļu tualetēm savā rakstā “Cēsu ordeņpils tualetes”, Dobeles pils izbūvi min kā labi saglabājušos piemēru.
Ekskursijās vai runājot ar interesentiem, šo vietu nereti dzird saucam par danskeru, taču jāatgādina, ka danskers nebūs precīzākais apzīmējums. Par danskeriem sauc apjomīgas no galvenās ēkas izvirzītas būves, ko varēja sasniegt, izmantojot uz balstiem vai arkām paceltu konstrukciju. Parasti danskers tika būvēts virs kādas ūdensteces un vienlaikus varēja tikt izmantots kā cietums, noliktava, preču piegādes vieta un būtiska aizsardzības būve. Dirveiks raksta: “Runājot vai rakstot par viduslaiku piļu tualetēm, tieši apzīmējumu “danskers” kļūdaini lieto visbiežāk, ar to saprotot jebkuru pils tualeti.”
Tad kā raksturot Dobeles pils mazmājiņas izvirzījumu? Jau minētajā rakstā būvpētnieks raksta par tualetes tipu, kas raksturojams kā erkera un vertikālas šahtas kombinācija ārsienai izveidojot rizalītu (izvirzījumu visa fasādes augstumā). “ Tualetes piebūve ziemeļu pusē pie ārsienas pilnā apjomā saglabājusies Dobeles pilī. Virs sēdvietas līmeņa šahtai ir uz augšu vērsts atsevišķs kanāls. Hronoloģiski vēlāki, mūsdienās atjaunotā veidā apskatāmi piemēri ir divi tualešu rizalīti, kas piebūvēti Bauskas pils jaunās palasta daļas ziemeļu fasādei (1596).”, raksta Ilmārs Dirveiks.
Lai baudītu skatu – jānosargā kāpnes
Kad noskaidrotas attēlos un gleznās redzamās pils daļas funkcijas, interesanti atskatīties arī uz centieniem kāpnes un piebūves mēģināt nosargāt no pilnīgas sabrukšanas. Un šādu centienu šeit bijuši vairākkārt.
Zinātniskajā atskaitē par 1958. gadā izpildītajiem restaurācijas darbiem lasām, ka cita starpā nostiprināta arī mūsu šodien apskatītā vieta – pils kapelas austrumu piebūves kāpnes. Šajā pašā dokumentā minēts, ka iepriekšējo reizi pils mūri stiprināti ap 1932. gadu.
Vēl pirms tam šo vietu centies nosargāt arī Dobeles mācītājs Augusts Bīlenšteins un šeit pasūtījis veikt pirmos konservācijas darbus 19. gadsimta beigās.
Savukārt, runājot par mūsdienām, jāmin, ka 2009. gadā šo vietu palīdzējis saglabāt arī dobelnieks, pazīstamais advokāts Andris Grūtups, kas sniedzis finansiālu atbalstu trepju, izbūvju un toreizējā skatu laukuma sakārtošanā. Par viņa ieguldījumu liecina ārsienā iestiprinātā piemiņas zīme.
Visbeidzot – šobrīd pils piedzīvojusi savu mūsdienu atdzimšanu un mūri veiksmīgi iekonservēti, bet skaisto skatu iespējams baudīt no drošās pils jumta terases.
Logailēs degošās darvas mucas
Un nobeigumā ir vērts ieskatīties kādā interesantā jurista, dzejnieka un ceļojumu aprakstu autora barona Ulriha Heinriha Gustava fon Šlipenbaha Dobeles pilsdrupu aprakstā, kurā viņš raksturo arī uzkāpšanu pa vītņu kāpnēm pilsdrupās un kādu interesantu Jāņu nakts tradīciju, kas esot piekopta Dobelē. 1807. gada izdevumā “Nordischer Almanach fuer das Jahr 1807” lasāms: “Starp visām vecajām Kurzemes pilīm, ko es zinu, izņemot Kuldīgu, Embūti un Alšvangu, Dobeles pilij no ūdens puses ir visromantiskākais novietojums. No pirmās mājas miestā pretī Dobeles kroņa muižai ir aplūkojama Bērze, kas šeit kļūst arvien platāka un dziļāka, pilskalna pakājē vijas caur pamežu, tad kā ezers izplešas pirms dzirnavām un putodama gāžas ūdenskritumā. Tad skats novēršas uz zaļajām pļavām un pakalniem, kas lielākoties apbūvēti ar jaunām ēkām, tās visapkārt ietver kā katls; no upes puses skatiens pārvietojas uz augstākā pakalna virsotni, kur atrodas vecās pils skaistās drupas; tā skatiens ilgi ar prieku klīst pa skaisto ainavu. […] Augstie mūri dažās vietās vēl ir diezgan labi saglabājušies , arī drupu iekšpusē sienas vēl daļēji saglabājušās un rāda kādreizējā iekārtojuma pēdas: siju, sienas skapju un kāpņu paliekas. Pirms nepilniem simts gadiem pilsbaznīcā vēl tika noturēti dievkalpojumi. Pilsbaznīca līdz mūsdienām visspēcīgāk ir turējusies pretī laika zobam; mazākais, augstās krusta velves vēl saglabājušās diezgan pilnīgi. Vietās, kur velves sākas no sānu sienām, tās balsta mazi, no zaļgana, marmoram līdzīga akmens izcirsti nesošie akmeņi. […] Zem baznīcas, kur domājams, atradās garīdznieku dzīvokļi, pa dažiem akmeņiem, kas izvirzīti no mūra, var sasniegt vītņu kāpnes, kas ved uz torni. Tas ir tik pat augsts, cik baznīcas griestu velve; man izdevās šo augstumu sasniegt un tiku bagātīgi atalgots ar varenu skatu. Jāņos pēc vecas tēvzemes paražas torņa logu ailās tiek ieliktas un aizdedzinātas darvas mucas. Tam vajadzētu būt skaistam, pacilājošam skatam, kad klusā vasaras naktī šīs cienījamās akmens masas apspīd liesmas […].
Lūk, šodien apskatītā pils daļa vienmēr kalpojusi interesantiem mērķiem. Šobrīd, kad pilī notiek ekskursijas, dobelnieki, kas atnāk izbaudīt pils jauno veidolu, nereti piemin dažādus notikumus, kas piedzīvoti šaurajās vītņu kāpnītēs: kāds te norunājis randiņus, cits pārlaidis kādu bastoto stundu, bet vēl kāds lavījies zaļumbaļļu laikā noslēpt kopā ar klasesbiedriem nopirkto alu.
Daudz stāstu vienam pils stūrītim. Bet cik bieži iemūžinātam! Svarīgākais no stāstiem, šķiet, ir tas, ka vakaros, paejoties pa Dobeli šobrīd, minētajās logailēs gaisma spīd nepārtraukti, ne tikai Jāņos un ne no darvas mucām.
Sagatavoja DNM speciāliste
Undīne Krūze

Janvāris

Dobeles vēsturiskais Tirgus laukums


Dobeles novada muzejs šajā gadā uzsāk ikmēneša publikāciju sēriju, kuras pamatā ir pagājušajā gadā muzeja rīkotajā plenērā tapušās gleznas. Plenēra darbos attēloti dažādi Dobeles skati 11 mākslinieku redzējumā. Plenēra laikā tapušās gleznas ir pamats arī Dobeles novada muzeja 2022. gada kalendāram - katru mēnesi viens darbs pavadīs mūs ikdienas gaitās. Vai nebūtu interesanti ko vairāk uzzināt par šo gleznu, attēloto vietu un tās vēsturi? Katra 2022. gada mēneša vidū publicēsim konkrētā kalendāra mēneša gleznu, mūsdienu fotogrāfiju ar gleznojumā attēloto Dobeles skatu un vēsturiskus attēlus no Dobeles novada muzeja krājuma.
Janvāri rotā mākslinieces Laines Kainaizes darbs “Vēsturiskais Tirgus laukums”, kurā Dobeles pilsētas centrālais laukums attēlots neparastos toņos. Taču šādas neierastas pārvērtības Tirgus laukumam nav nekas svešs – arī reālajā dzīvē, ne tikai gleznās, laukums piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas.
Tirgus laukums ir radies un veidojies kopā ar baznīcu, kas ir centrālā Dobeles pilsētas ass un neatraujams elements arī Tirgus laukuma stāstā.
1495. gadā pēc ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga pavēles Dobelē uzcēla baznīcu, piešķirot tai draudzes un tirgus tiesības.
Gadsimtu gaitā ap baznīcu veidojās kapsēta, ko no pārējās pilsētas nodalīja baznīcas valnis. Kad 1864. gadā tika veikti baznīcas pārbūves darbi, izmainījās arī dievnama apkārtne. 1865. gadā baznīcas laukumā nolīdzināja kapu kopiņas.
Mācītājs Augusts Bīlenšteins par Tirgus laukuma paskatu 19. gs. vidū raksta, ka slapjos pavasaros un rudeņos tirgus laukums bija pārklāts neizbraucamiem dubļiem un tirgus sievas, kurām vajadzēja iepirkt pārtiku, dabūja līdz tai nokļūt ejam tikai ūdenszābakos.
20 gs. sākumā Dobelē būvē daudz namu, tajā skaitā pirmo trīsstāvu ēku Viestura ielā 1. Apaļo akmeņu bruģis klāja Tirgus laukumu.
30. gados Tirgus laukums piedzīvoja pirmās, bet noteikti ne pēdējās lielās pārmaiņas 20. gadsimtā. Pilsētas valde kopīgi ar draudzi pieņēma lēmumu paplašināt Tirgus laukumu. Tika paredzēts norakt valni un celt jaunu žogu. “Dobeles balss” 1930. gada 21. aprīlī rakstīja: “Pavisam noraks vaļņa joslu gar Tirgus laukumu 118 metru garumā un gar Baznīcas ielu 121 metru garumā un caurmērā desmit metru platumā. […] Rakšanas darbi atklājuši interesantas vecu kapu vietas, kur ap pēdu vaj pustrešas pēdas zemē atrasti rindās citi pie cita cilvēku skeletu atliekas. Līdz šim izrakti vairāk kā 20 galvaskausi un ļoti daudz citu skeletu atlieku. Vietām zeme kaulu pārpildīta. […] Rakšanas darbos noskatās daudz ziņkārīgo. Notikušas no ētiskā viedokļa arī nevēlamas parādības. Vairākus galvaskausus Dobeles pusaudži – klaidoņi sākuši izlietot kā bumbas un izvazājuši pat atklātās ielās. Tā pat nevērīgi izvazāti kauli. Tikai uz vairāku draudzes locekļu protestu, rakšanas darbu vadītāji tad arī izpildījuši kristīga cilvēka pienākumu un trūdus aprakuši.”
Padomju varas gados Tirgus laukums zaudē tirgus funkciju un 1951. gadā to pārdēvē par Padomju laukumu. 1960. gadā notika laukuma pārbūve - izplēsts vecais tirgus bruģis un veidota asfaltēta iela. Laukumā 1961. gadā atklāj V. I. Ļeņina pieminekli, bet vēl pēc trīs gadiem tiek izveidota Varoņu aleja ar Dobeles rajonā kritušo Padomju Savienības varoņu fotogrāfijām vitrīnās. 1965. gadā pie Ļeņina pieminekļa tika iekārtots skvērs.
Atzīmējot Lielās Oktobra revolūcijas 70. gadskārtu, 20. gs. 80. gados, laukumā notiek vērienīga pārbūve. Tās veidošanā savus spēkus ieliek Suvorova, Auru kolhoza, Bēnes sovhoza un Lielā Oktobra 60. gadadienas saimniecības ļaudis, 10. pārvietojamā mehanizētā kolonna, rūpnīcas „Spodrība” strādnieki un citi. Iela tika likvidēta, izbūvēti gājēju celiņi, veidots piemiņas ansamblis.
1987. gada 3. novembrī laukumā atklāj piemiņas ansambli-memoriālu sešiem novadniekiem- 1905. gada revolūcijas dalībniekiem. Pārbūves autori ir arhitekti Jānis Dripe, Arno Heinrihsons, tēlnieks Oļegs Skarainis. Bronzas bareljefos attēloti Jānis Beika (1889-1941), Dāvids Beika (1885-1946), Roberts Eihe (1890-1841), Vilis Dermanis (1870-1938), Jānis Lencmanis (1881-1959) un Rūdolfs Endrups (1878-1942). Bareljefu vērtība toreiz sasniedza 480 tūkstoši rubļu. Memoriāla kopējās izmaksas sasniedza 235 tūkstošus rubļu.
Pārskatot periodiku, atrodami ne mazums skarbu viedokļu par memoriālu, ko tauta dēvēja par “skābbarības bedri”, piemēram, laikraksta “Zemgale” 1990. gada 21. jūnija numurā lasāmas šādas žurnālista Gunāra Birkmaņa rindas: “Pa slīpo, sadomāto ietvi bijušā laukuma vietā abos virzienos iet kājāmgājēji, pukodamies un uzmanīgi zem kājām skatīdamies. Kur nu skatīties uz memoriālu, skaties, ka tikai uz slīpumiem neapmet kūleni. Katrreiz, iegriežoties Dobelē, es cenšos vērot cilvēku reakciju uz memoriālu. Patiesībā, lai to aplūkotu, ir jānolaižas lejup pa īpašiem celiņiem, jo aplūkot to var, atrodoties tikai memoriāla vidū. Ne reizes es neredzēju kādu ejam pa šo ceļu. […] Memoriāla pompozuma mērķis nav noslēpums: skaidri apjaušams nolūks niecināt, neitralizēt Dobeles centra galveno dominanti - senlaicīgo, stalto Dievnamu. Tas duras acīs un aizskar garāmgājējus. Un kam tad īsti vajadzīgs šis pieminekļbūves šedevrs? Kādas tautas gara bagātināšanas lādiņu tas sevī nes? “ Tieši memoriāla arhitektoniskais risinājums kritizēts visvairāk, taču netrūkst arī jautājumu par bareljefos iemūžināšanai izvēlēto personu patieso cildenumu. Mainoties politiskajai iekārtai, un jau sākotnēji esot stipri pretrunīgam objektam, memoriāls ilgi laukumā nebija jāpacieš.
1990. gada 28. septembrī ar 19. sasaukuma 4. sesijas lēmumu rajona deputāti nolēma „atzīt par spēku zaudējušu LKP Dobeles RK biroja un Dobeles rajona izpildkomitejas 1983. gada 21. marta lēmumu Nr.66 „Par Dobeles novada revolucionārās kustības un ievērojamu partijas un padomju darbinieku piemiņas saglabāšanu” un ieteica „Dobeles pilsētas izpildkomitejai izlemt jautājumu par bareljefu turpmāko izmantošanu”. Bareljefus noņēma. Starp citu, tā arī nav zināms, kur tie palika. Šī paliks kā viena no Tirgus laukuma vēstures mīklām.
1991. gadā Tirgus laukums atgūst savu seno nosaukumu. Savukārt mūsdienās pēc vērienīgas rekonstrukcijas Tirgus laukums pilsētas centrā ir atguvis savu vēsturisko izskatu, atbilstošu 20. gs. 30. gadiem, kad tur notika rosīgā tirgošanās. Pilsētas centrālais laukums ieguvis savu tagadējo, nu jau ikonisko formātu – ne ar vienu citu pilsētu nesajaucamo akas strūklaku un mazākajām ūdens straumītēm, kas izšaujas no raupjā bruģa. Ne uzbērumi, ne bedres vai memoriāli, netraucē pilsētnieku gaitām.
Dobeles novada 2022. gada kalendārā gan janvāri, gan decembri rotā Tirgus laukuma skati. Un tas nav nejauši – šogad aprit jau 10 gadu, kopš laukumā iedzīvinātas strūklakas. Šķiet, ka tikai nupat taču tās atklāja, vai ne? Tirgus laukums atkal pilda savu galveno funkciju. Ne revolucionāri, ne Ļeņins, ne automašīnām braucama iela vai “skābbarības bedre”, bet atkal vieta, kur tirgoties, sanākt kopā, priecāties.
Sagatavoja DNM speciāliste
Undīne Krūze

Laine Kainaize. Vēsturiskais Tirgus laukums, 2021. gads