Dobeles novada bibliotēkām un novada skolām grāmatas tiks nodotas ar Dobeles novada Centrālās bibliotēkas un Dobeles izglītības pārvaldes starpniecību.
Dobeles Pilī tika atklātas 2 Dobeles novada muzeja izdotas grāmatas - Gunitas Zariņas “Dobeles 14.-17. gadsimta iedzīvotāji” un Dobeles muzeja raksti II .
Grāmata par Dobeles Atbrīvošanas pieminekli
Dobeles Pilī 2. martā plkst. 13.00 tiks atklāta Dobeles novada muzeja veidotā grāmata “Dobeles Atbrīvošanas piemineklis. Hronika. Stāsti”.
Grāmata veidota kā hronika, kuru papildina atmiņu stāsti par notikumiem, kas saistīti ar pieminekļa atjaunošanu. Tajā dots ieskats Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa celšanas un vēlāk atjaunošanas vēsturiskajos notikumos, kā arī dokumentos, protokolos, lēmumos un fotogrāfijās, kas glabājas Dobeles novada muzeja krājumā. Grāmatā iekļauti citāti, svētku uzrunu teksti no dokumentiem un preses izdevumiem, kas ļauj dzīvot līdzi visiem notikumiem gandrīz gadsimta garumā. Idejas pamatā 1996. gadā muzeja izdotā brošūra “Dobeles Atbrīvošanas piemineklis”.
Grāmatā iekļauti Māras Zemdegas, Rutas Čaupovas, Ilzes Radziņas, Ivetas Gudiņas, Libērija Peļņas, Andreja Baļčūna, Pētera Korsaka, Jura Dobeļa, Anitas Banziņas, Aivara Riekstiņa-Orehova, Ingmāras Elfertes un Andra Elksnīša atmiņu stāsti par laiku, kad piemineklis tika atjaunots.
Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne grāmatas ievadā lasītājam raksta: “Jūs esat atvēris vērtīgu grāmatu – materiālu kopojumu vēstures faktu un notikumu lasījumu pamatīgumā, attēlu vispusīgumā, kas hronoloģiski ļauj izsekot ne tikai viena no uzrunājošāko Brīvības cīņām iecerēto, veidoto, kalto pieminekļu vēsturei, bet sniedz arī liecības līdz šim nezināmām atklāsmēm par Dobeles un visas Latvijas likteņiem. Šādi vākojumi (veltījumi vienam tēlniecības darbam un tā tapšanai, nīcināšanai, atjaunošanai) Latvijas kultūrvēsturē ir retums. (..) Uzziņas materiāls var būt ne tikai rosinošs, ieceres pamudinošs novada speciālistiem, kultūras interesentiem, ikvienam Latvijas cilvēkam dzimtenē un ārvalstīs, bet tas var arī nostiprināt pārdomas, dažus jauninājumus par katru detaļu samezglotajā un aizvien no jauna atklājamajā Latvijas vēsturē. Laika upe noskalo sārņus, maldīgus pieņēmumus un dzidrina katru no mums vismaz trīs šķautnēs – personība, darbs, vērtības. Nedalāmā trīsvienība visos laiku lokos.”
Piemineklis veltīts visiem I Pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem. No pirmās idejas par Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa celšanu 1924. gadā līdz tā atklāšanai 1940. gadā pagāja 16 gadi. Mainoties varai, 1950. gadā uzspridzināts. Pieminekļa atjaunošanai bija nepieciešami 8 gadi. Tie bija spraigu notikumu un pretrunu pilni. Ar iedzīvotāju ziedojumiem tapa piemineklis, un ar ziedojumiem tas tika atjaunots, pateicoties dobelnieku drosmei, ticībai, neatlaidībai un vienotībai. Atjaunotais piemineklis svinīgi atklāts 1996. gadā. Dobeles Atbrīvošanas piemineklis ir kļuvis par Dobeles pilsētas simbolu, pie kura dobelnieki un viesi pulcējas gan savos, gan Latvijas vēsturei nozīmīgos svētkos un atceres brīžos.
Grāmatas teksta salikums: Iveta Gudiņa, Baiba Golubeva, redaktore un korektore: Agute Klints, dizains, makets: Marta Smilga, vāka dizains: Ūna Laukmane, projekta vadītāja: Baiba Golubeva, iespiests: SIA “Jelgavas tipogrāfija”.
Izdevumu no 2. marta varēs iegadāties Dobeles novada muzeja un Dobeles Pils kasē. Martā grāmata nonāks arī Dobeles novada bibliotēkās un skolās.
Grāmata tapusi pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam- Zemgales plānošanas reģiona izsludinātās un administrētās “Zemgales vēsturiskās zemes kultūras programmas 2023” projektu konkursam, kā arī Dobeles novada pašvaldības finansējumam. Projektu realizēja Dobeles vēstures biedrība sadarbībā ar Dobeles novada muzeju.
Saruna ar grāmatas "Aiz robežas" autori Rasmu Balklavu un vēsturnieku Andri Tomašunu.
Grāmata un Rasmas Balklavas izpētes darbs mudinājis uz savu sakņu izpēti arī citus pierobežas latviešus un viņu pēctečus. Daudzi Eltišķu cilvēki pēc Otrā pasaules kara pārcēlušies uz Auci un citām tuvējām apdzīvotām vietām.
Dobeles novada muzejs, saprotot, ka Eltišķu un Lietuvas latviešu vēsture ir arī mūsu novada vēsture, rīko tikšanos, lai kopā savestu jaunus interesentus, vēlreiz ļautu tiksties savas saknes jau izpētījušajiem un kopīgi domātu par šīs mazāk zināmās vēstures lapaspuses popularizēšanu.
Pasākuma laikā būs iespēja aplūkot fotogrāfijas no Eltišķu draudzes dzīves un iegādāties grāmatu “Aiz robežas” par īpašo cenu.
Mākslinieka dzimtajā pilsētā nogādāta Zigfrīda Aleksandra Bīlenšteina glezna “Zvejnieks”
Bīlenšteinu ģimenē 1869. gadā Dobelē pasaulē nāca mākslinieks, vēlāk Baltijā labi pazīstamais impresionists un grafiķis Zigfrīds Aleksandrs Bīlenšteins. Jau no bērnības viņam piemita mākslinieka talants, kuru vēlāk pavērās iespējas arī attīstīt. Bīlenšteinu dēli līdz 15 gadu vecumam mācījās mājās un tad devās skoloties tālāk. Zigfrīds devās tepat uz Jelgavu, kur pabeidza reālģimnāziju. Pēc tās divus gadus mācījās St. Pēterburgas kadetu skolā, kurā ieguva pamatzināšanas iespējamai militārajai karjerai.
Tomēr māksla jauno Bīlenšteinu vilināja vairāk un 1891. gadā viņš uzsāka mācības Leipcigas Karaliskajā mākslas akadēmijā, pēc diviem gadiem pārejot uz Veimāras Lielhercoga mākslas skolu.
Veimāras mākslas skolā Bīlenšteinam paveicās ar mācīšanos pie pazīstamā animālista Alberta Brendela. Dabas un dzīvnieku motīvi vēlāk ieņem nopietnu vietu Bīlenšteina mākslā (tas redzams gleznās “Aļņi”, grafikā “Aitu ganāmpulks”). Pēc Brendela nāves Bīlenšteins mācījies pie portretista Maksa Tedi. Tāpat Zigfrīds Bīlenšteins Veimāras skolā paspēja mācīties pie Aristīda Sortorio – itāliešu animālista un ainavista. Veimāras skola 19. gadsimta otrajā pusē bija atvērta jaunajiem glezniecības strāvojumiem un ietekmēja arī jauno Bīlenšteinu.
1897. gadā Bīlenšteins pabeidza mācības un atgriezās dzimtenē, kur iekļāvās rosīgajā 20. gs. sākuma kultūras dzīvē. 1903. un 1904. gadā notika Bīlenšteina personālizstādes Jelgavā un Rīgā. 1904. gadā dibinājis saviesīgo biedrību “Kunstecke” (mākslas stūrītis) un vēlāk bijis aktīvs Baltijas Mākslinieku savienības biedrs.
Bīlenšteins ne tikai gleznoja, zīmēja un ilustrēja iespieddarbus, bet nodarbojās arī ar restaurāciju. 1895. gadā viņš restaurēja Dobeles baznīcas vienu no izcilākajiem un nozīmīgākajiem interjera priekšmetiem – ap 1610. gadu meistara Bērenta Bodekera izgatavoto epitāfiju Filipam Drahefelsam. Tas, ka, tolaik vēl mākslas students būdams, Zigfrīds veica šādu darbu, noteikti skaidrojams ar faktu, ka baznīcas draudzes gans tobrīd joprojām ir viņa tēvs, kas nopietni gatavojās baznīcas togad svinamajai 400 gadu jubilejai un nodarbojās ar baznīcas uzpošanu nozīmīgajam pasākumam. Kā vēl viens restaurācijas darbs ir zināma 1907. gadā Zigfrīdam Bīlenšteinam uzticētā Lazdonas baznīcas alatārgleznas “Kristus pie krusta” atjaunošana.
Pēc Pirmā pasaules kara māksliniekiem saruka pasūtījumu apjoms, pilsoniskās aprindas piedzīvoja pēckara ekonomiskās grūtības. Vācbaltiešu glezniecība no izstāžu glezniecības kļuva par mājas glezniecību. Bīlenšteins sāka strādāt par zīmēšanas un mākslas skolotāju Zalcmana skolā un Klasiskajā ģimnāzijā. Paralēli viņš turpināja gleznot un viņa gleznas greznoja daudzus mājokļus. Tika gleznotas ainavas, pēc pasūtījuma topa portreti un interjera zīmējumi.
1930. gadā Zigfrīds Bīlenšteins ilustrējis Oskara Grosberga darbu “Latvija. Zeme un ļaudis”, arī trīsdesmitajos gados turpinājis piedalīties izstādēs, iecienīti bijuši viņa darinātie exlibri.
Zigfrīds Bīlenšteins bija precējies ar Stefāniju Valēriju Augusti fon Erdbergu-Krozencijevsku, ģimenē sauktu par Štefiju. Viņa raksturota kā skaista, gudra, ekscentriska, ļoti spilgta sieviete, kas bieži bijusi vīra modele, kuru gleznojuši arī citi mākslinieki. 20. un 30. gados ekstravagantais pāris dzīvoja Alberta ielā – Jaņa Rozentāla dzīvoklī – darbnīcā.
Kaut arī Zigfrīds bija pilnībā iesakņojies Rīgas dzīvē un kopā ar sievu bija cienīti un mīlēti Rīgas mākslas sabiedrības locekļi, pienākot 1939. gadam Bīlenšteini sekoja citiem vācbaltu cilvēkiem un devās bēgļu gaitās. Domājams, ka Alberta ielas dzīvoklī palika daļa gleznu, bet to liktenis nav zināms, daļa darbu tika vesti līdzi, taču noliktavas tika sabombardētas un arī šie mākslas darbi gāja bojā.
Kara laikā līdz pat 1945. gadam Bīlenšteini apmetās Poznaņā Polijā, 1945. gadā devās tālāk bēgļu gaitās uz Zenftenbergu, uz kuru devušies jau ar vienu rokas bagāžas somu vien. Štefija nomira 1946. gadā. Zigfrīds Bīlenšteins aizsaulē devās 1949. gadā - divas dienas pirms savas 80. jubilejas.
Līdz šim mākslinieka dzimtās pilsētas – Dobeles muzejā nebija neviena Zigfrīda Bīlenšteina oriģināldarba. Nu uz Dobeli no Hannoveres nogādāta mākslinieka glezna “Zvejnieks”. Gleznas pirmais īpašnieks bijis inženierzinātņu doktors, fotogrammetrijas un ģeodēzijas profesors Alvils Buholcs; pēc došanās mūžībā, glezna novēlēta profesora māsīcai, kuras ģimenes īpašumā tā līdz šim atradusies. Nu, saprotot gleznas kultūrvēsturisko nozīmi, ģimenes pārstāvis, glaznas īpašnieks Dr. Hermann Liebkowski no mākslas darba šķīries par labu Dobeles novada muzejam. To iegādājusies Dobeles vēstures biedrība, kas gleznu nodevusi muzeja krājumam.
Muzejs pateicas Dobeles vēstures biedrībai par palīdzību gleznas iegādē, saka lielu paldies muzeja atbalsta komandai Vācijā par gleznas transportēšanu uz Latviju.
Liels paldies par iedrošinājumu mākslas zinātniecei Ingrīdai Burānei no Latvijas Nacionālā Mākslas mzueja, tulkotājai, Bīlenšteinu dzimtas pētniecei Inārai Korsakai un Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta direktortei Dr. Kristiānai Ābelei.
Kopīgiem spēkiem mūsu muzeja krājums papildināts ar nozīmīgu darbu!
Jau drīzumā pie lasītājiem nonāks grāmata “Dobeles Atbrīvošanas piemineklis”
Pavisam drīz, ja nākamā gada februārī, pie lasītajiem nonāks grāmata “Dobeles Atbrīvošanas piemineklis”. Šobrīd noris drukas darbi SIA “Jelgavas tipogrāfija”, un nākamajā gadā Dobeles novada muzejs aicinās uz grāmatas atvēršanas svētkiem.
Grāmata tapusi pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam- Zemgales plānošanas reģiona izsludinātās un administrētās “Zemgales vēsturiskās zemes kultūras programmas 2023” projektu konkursam, kā arī Dobeles novada pašvaldības finansējumam.
Projektu realizēja Dobeles vēstures biedrība sadarbībā ar Dobeles novada muzeju. Grāmatas idejas pamatā 1996. gadā izdotā brošūra “Dobeles Atbrīvošanas piemineklis”. Topošajā grāmatā iekļauts hronoloģisks stāsts, kā arī bagātīgs foto materiāls. Papildus grāmatā būs izlasāmi pieminekļu atjaunotāju atmiņu stāsti
Dobeles Atbrīvošanas piemineklis ar savu stāstu un ideju par Brīvību kļuvis par Dobeles pilsētas un Zemgales simbolu, pie kura dobelnieki un viesi pulcējas gan savos, gan Latvijas vēsturei nozīmīgos svētkos un atceres brīžos.
Atjaunotais Dobeles Atbrīvošanas piemineklis svinīgi tika atklāts 1996. gada 21. septembrī, kopš tā laika ir svarīgākais Brīvības simbols Dobeles novadā un viens no nozīmīgākajiem Zemgalē. Piemineklis pauž ideju ne tikai par valsts brīvību, kas mūsdienās ir ļoti aktuāla, bet arī par tautas vienotību un spēku. Tas izstāta ne tikai Dobeles novada, bet visas Latvijas vēsturi gadsimta garumā. Pats piemineklis tika atklāts 1940. gadā un veltīts visiem Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem. Mainoties varai, 1950. gadā uzspridzināts. Sākoties Atmodas laikam, Latvijā izskanēja idejas par iznīcināto pieminekļu atjaunošanu, un Dobeles novada muzejā nokļuva uzspridzinātā pieminekļa fragments: karavīra tēla galva. Fragments kļuva par jaunu ideju un simbolu- piemineklis ir jāatjauno.
Dobeles Atbrīvošanas piemineklis ir tautas simbols. Tas ir Latvijas vēstures stāsts. Grāmata ir stāsts par drosmi, par uzdrīkstēšanos.
Paldies par atbalstu: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Zemgales Plānošanas reģions, “Zemgales vēsturiskās zemes kultūras programma 2023”, Dobeles novada pašvaldība, Dobeles novada muzejs, Dobeles vēstures biedrība.
2024.gada kalendārs jau pieejams!
Dobeles novada muzeja kalendārs 2024. gadā ļauj ieskatīties senajās Dobeles, Auces un Tērvetes pastkartēs, kas vēsta par mūsu novada zīmīgākajiem skatiem pirms aptuveni simts gadiem.
Šī kalendāra līdzautors ir ik katrs muzeja draugs, kas balsoja par kādu pastkarti no muzeja krājuma plašā klāsta. Divpadsmit sabiedrībā iemīļotākie skati nu ieņēmuši savu vietu kalendārā.
Aizraujoši pētīt, kādas agrāk bijušas senās ēkas – kā pirms apmūrēšanas ar ķieģeļiem izskatījusies Auces stacija, kur agrāk satikusies Viestura un Brīvības iela Dobelē, cik skaista bijusi Tērvetes sanatorija Pālenu muižā. Laika plūdums ietekmē arī dabas skatus – Bērzes upes krasts Dobelē mūsdienās ieguvis pavisam citus vaibstus, arī apstādījumi pie Annas Brigaderes “Sprīdīšiem” nu izskatās citādāk, pastkartē manām, ka pie Tērvetes pilskalna labība reiz vākta kūlīšos un kāds skats pavēries uz Vecauces pili no ogulāju lauka puses!
Mūsdienās katrs vēstures mīļotājs ikdienu seko līdzi kā sociālo vietņu grupās aizvien vairāk entuziastu izmanto mākslīgā intelekta sniegtās iespējas un senās melnbaltās fotogrāfijas padara dzīvākas piešķiro tām krāsas. Lai mūsu kalendārs nebūtu tikai melnbalts, mākslīgajam intelektam ļāvām izkrāsot arī mūsu vēsturi.
Mīlot savu vēsturi, neaizmirsīsim par krāsām dzīvē!
Kalendāru iespējams iegādāties Dobeles novada muzejā un Dobeles Pilī
Galda kaledārs 3,20
Sienas kalendārs 4,80
Patiesi lepojamies un sveicam Ingrīdu Frickausu!
Dobeles novada pašvaldības Atzinības rakstu par mecenātismu un sevišķi nozīmīgu ieguldījumu kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanā un uzturēšanā Dobeles novadā piešķīrusi INGRĪDAI FRICKAUSAI.
Vairāk kā divdesmit gadu garumā Ingrīda Frickausa ir atbalstījusi Dobeles novada muzeja darbību un sekmējusi mākslinieces Hildas Vīkas (1897–1963) mantojuma saglabāšanu tieši Dobeles novadā. Pateicoties mecenātes atbalstam un dāvinājumiem Dobeles novadam un muzejam, ticis apzināts un saglabāts unikāls kultūrvēsturiskais mantojums, kas nozīmīgs ne tikai novada, bet visas valsts kultūras un mākslas vēstures kontekstā. Popularizējot kultūrvēsturisko mantojumu un tā pieejamību sabiedrībai, sekmēta arī Dobeles novada tēla atpazīstamība visā Latvijā.
Hilda Vīka ir nozīmīga personība Latvijas kultūras dzīvē. No 20. gs. 30. gadiem līdz 20. gs. 60. gadu sākumam mākslinieces dzīve ir saistīta ar Dobeli. Mūsdienās Tērvetes ielā 55 Hildai Vīkai bija māja un darbnīca, kur māksliniece pavadīja vasaras. Šī vieta ir nozīmīga arī kā H. Vīkas dzīvesbiedra, rakstnieka Viktora Eglīša (1877-1945) pēdējā dzīves un darba vieta pirms aresta un izsūtīšanas. 1985. gadā māja gājusi bojā ugunsgrēkā. No 1988. gada Dobelē ir Hildas Vīkas iela.
H. Vīkas atstātais mantojums ir izturējis laika pārbaudi un mūsdienās viņa neapšaubāmi ir uzskatāma par vienu no talantīgākajām 20. gs. māksliniecēm. Līdz šim mākslinieces radošā biogrāfija bija nepietiekami pētīta un aktualizēta. Ingrīdas Frickauskas dāvinājums ļāvis pētīt un popularizēt mākslinieces mantojumu Latvijas kultūras telpā, savukārt Dobeli izcelt kā nozīmīgu šī mantojuma tapšanas punktu Latvijas kartē.
Dobeles novada muzejam piešķirta akreditācija turpmākajiem 5 gadiem
Latvijas Republikas Kultūras ministrija atzinīgi novērtējusi Dobeles novada muzeja darbu, piešķirot muzejam akreditāciju turpmākajiem pieciem gadiem.
Latvijas Republikas Muzeju likums nosaka, ka valsts un pašvaldību muzejiem ir jāveic akreditācija. Tas ir muzeju darbības izvērtēšanas process, kura rezultātā muzejam uz noteiktu laiku tiek piešķirts valsts atzīta jeb akreditēta muzeja statuss. Tā tiek veikta, lai nodrošinātu kvalitatīvu, profesionālu, uz sabiedrības interesēm un vajadzībām orientētu muzeju darbību.
Dobeles muzeja direktore Baiba Golubeva norāda, ka akreditācijas process ilga vairāku mēnešu garumā un novembrī ir saņemts atzinums. Visu gadu ticis strādāts pie jaunas muzeja darbības stratēģijas un citiem plānošanas un attīstības dokumentiem. Akreditācija ļāva izvērtēt līdzšinējo muzeja darbību, kā arī noteikt prioritātes turpmākajiem pieciem gadiem, kā arī izveidot iestādes attīstības vīziju.
“”Dobeles novada muzejs ir novada vēstures, identitātes un pamatvērtību nesējs un sargātājs, kas atspoguļo novada vērtības un attieksmi pret savu pagātni un tagadni,” ar lepnumu teic B.Golubeva
Viņa paskaidro, ka muzejs pārskata periodā piedzīvojis izaugsmi - nākusi klāt filiāle Dobeles Pils. Šobrīd muzejs atrodas divās krasi atšķirīgās ēkās Dobeles pilsētā - gan 1975. gadā celtā bijušajā poliklīnikas ēkā, gan restaurētajā un pārbūvētajā Dobeles Livonijas ordeņa pils kapelā.
Muzeja nākotnes vīzija ir attīstīties par mūsdienīgu Dobeles novada pētniecisko un kultūrizglītojošo centru. Muzeja filiālei Dobeles Pils ir jākļūst par nacionālas nozīmes kultūras centru, Dobeles novada kultūrvēsturisko vērtību un vēstures atpazīstamības zīmi.
B.Golubeva uzsver: “Priecē, ka ir izdevies pilī radīt stabilu kultūras un tūrisma piedāvājumu. Pils ir Dobeles novada viens no galvenajiem tūrisma objektiem un vietas attīstībai ir jāturpinās. Muzeja galvenā prioritāte turpmākajos piecos gados ir darbs pie jaunas pamatekspozīcijas izveides muzeja telpās. Darbs un plāni ir daudz, bet kopā ar labiem, zinošiem kolēģiem, domāju - mums viss izdosies. Pateicos par darbu kolēģiem. Izsaku pateicību Dobeles novada pašvaldībai un Dobeles novada Kultūras pārvaldei par atbalstu.”
https://www.dobele.lv/lv/jaunums/dobeles-muzejs-sanem-akreditaciju-turpmakajiem-pieciem-gadiem
Pirmizrādi piedzīvo videostāsts “Dobeles vēsturiskais Tirgus laukums”
Stāstā par pilsētas centrālā laukuma vēsturi redzami muzeja krājuma foto no 20. gs. sākuma. Vēstījums par norisēm 20. un 30. gados, ļauj ielūkoties arī līdz šim neredzētos kadros no 1987. gada vērienīgās laukuma pārbūves.
“Dobeles novada muzejs ne tikai pēta, saglabā un popularizē Dobeles novada vēsturiskās un kultūras vērtības, bet ļoti daudz strādā arī pie veidiem kā šīs vērtības un informāciju nodot sabiedrībai. Viens no šīs komunikācijas virzieniem ir videocikla "VIETAS/LIETAS/CILVĒKI" videofilmas. Cikls nozīmē, ka tajā ietilps vairākas filmas, šobrīd sabiedrībai nododam pirmo,” paskaidro muzeja vēsturniece.
Katra videofilma paredzēta aptuveni 15 minūšu garumā. Pirmā veltīta Tirgus laukumam, bet pašlaik tiekot filmēta un gatavota arī nākamā - tā būs veltīta Ķestermežam. Muzejā plāno, ka katru gadu varētu izveidot divas vai trīs videofilmas par Dobeles novadam svarīgiem objektiem, personībām un vietām.
Filmas autore ir Undīne Krūze, video autors un montāža - Kaspars Krauze.
https://www.dobele.lv/lv/jaunums/pirmizradi-piedzivo-videostasts-dobeles-vesturiskais-tirgus-laukums
“Gunitas Zariņas monogrāfijas “Dobeles 14. -17. gs. iedzīvotāji”
Dobeles novada muzeja iesniegtais projekts “Gunitas Zariņas monogrāfijas “Dobeles 14. -17. gs. iedzīvotāji” sagatavošana publicēšanai” ir apstiprināts un saņēmis finansējumu no Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma”.
Projekta mērķis ir sagatavot Gunitas Zariņas monogrāfiju “Dobeles 14. -17. gs. iedzīvotāji” publicēšanai un veicamie uzdevumi ir: latviskā teksta rediģēšana, teksta tulkošana angļu valodā, angliskā teksta rediģēšana, attēlu apstrāde publicēšanai, teksta maketēšana un vāka un grāmatas mākslinieciskais noformējums.
Dr. hist. Gunitas Zariņas pētījuma ietvaros ir veikti Dobeles senkapu galvaskausu mērījumi, novērtēta galvaskausu morfoloģija, aprēķināts pieaugušo iedzīvotāju garums, novērtēts zobu sistēmas stāvoklis, kā arī fiksētas skeleta pataloģijas, traumas, vielu maiņas traucējumi un ir izdarīti nozīmīgi secinājumi un novēroti vēl neatklāti fakti, kas atklāj daudz jauna par Dobeles 14.-17. iedzīvotāju - zemgaļu pēcteču dzīvi
Zemgales plānošanas reģiona projekta konkursa “Zemgales vēsturiskās zemes kultūras programmas 2023” mērķi ir veicināt kvalitatīva un daudzveidīga kultūras piedāvājuma pieejamību sabiedrībai un jaunradi Zemgales vēsturiskajā zemē un veicināt Zemgales vēsturiskās zemes kultūras daudzveidības saglabāšanu un attīstību. Šajā konkursā tika iesniegti 48 projekti no kuriem finansiālu atbalstu saņēms 21 projekts par kopējo summu 74400,00 eiro.
Grāmata tiks izdota 2024.gada sākumā.