Vija Kurpniece "Mans ceļš"

Vijas Kurpnieces  mākslas darbu izstāde “Mans ceļš” Dobeles novada muzejā būs skatāma no 8.janvāra līdz 8.februārim.

“Tā ir privilēģija fiksēt savu ceļu krāsās, tušā, ar grafītu vai ogli. Mākslas darbos, kas ar laiku iegūst arvien jaunu vērtību,” atzīst autore Vija Kurpniece.

Mākslas darbu izstādē “Mans ceļš” varēs ieraudzīt gan rūpīgi izstrādātas grafikas, zīmējumus un gleznas, gan gluži vai vulkāniskas košu krāsu eksplozijas, autorei pilnībā ļaujoties krāsu plūdumam un konsistencei. Izstāde ir kā kopsavilkums un jauns atspēriena punkts autores autentiskajam ceļam. Tā ir gluži kā pati dinamiskā, dzirksteļojošā un idejām bagātā Vija, kuras stihija ir vējš un ātrums, kas mijiedarbojas ar rāmu mieru, ļaušanos dzirkstošiem smiekliem un radošai plūsmai. Vijai māksla ir meditācija, dziļa vienotība ar sevi. Tā ir atpūta un smiekli, kas dejo uz papīra vai audekla.

Vija Kurpniece ir beigusi Jelgavas bērnu mākslas skolu (iegūstot diplomu vizuālajā mākslā), turpinājusi vizuālās mākslas studijas, apgūstot fotografēšanu, gleznojot studijā “Vermilions”, piedaloties plenēros. Vijas radošais gars nepārtraukti ir meklējis un radis izpausmes jebkurā vietā, kur Vija ir darbojusies – strādājot valsts pārvaldē, Auces pilsētas kultūras namā, darbā ar jauniešiem, izstrādājot intelektuālo audio gidu “Vecauces muižas noslēpumi”, organizējot festivālu “Kājām gaisā” vai pašreiz esot Latvijas Dabas fondā.

Dobeles novada muzejā veiksmīgi noslēgta metāla kapu kroņu izpēte un restaurācija.

Dobeles novada muzejs ir pabeidzis nozīmīgu kultūrvēsturisku projektu – četru unikālu metāla kapu kroņu izpēti un restaurāciju. Šie kroņi, kas datēti ar 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumu, nākuši no Tērvetes pagasta Velēnu kapsētas. Tie ir būtiska Latvijas kultūras mantojuma daļa, atspoguļojot savdabīgu kapu tradīciju un augstas amatniecības prasmes.

Veicot detalizētu kroņu izpēti, tika noskaidrots:

• Amatniecības tehnika: Kroņi izgatavoti no metāla karkasa (5 mm biezuma dzelzs drāts, kas izlocīta pusaplī,) uz kura piestiprinātas rokām darinātas lapas un ziedi. Tika izmantotas augstvērtīgas amatniecības tehnikas, piemēram, metāla griešana, locīšana un lodēšana, kas rada iespaidīgus dekoratīvos motīvus. Visiem kroņiem izmantotas vienāda formas karkass, izmēra un formas ozola lapas, mazie ziedi, efejas un rozes. Tas liecina par vienu darbnīcu, kur šie kroņi izgatavoti.
• Kompozīcija: Kroņiem izmantoti ozola lapu, rožu, efeju un citu augu motīvi, kas kombinēti dažādās variācijās. Dažas detaļas laika gaitā zudušas vai arī nebija pievienotas kroņiem darināšanas procesā- papardes, palmas, vidējā izmēra ziedi-pīpenes un neizmirstulītes, rožu lapas un vēl citas nenosakāmas lapas.
• Krāsojums: Kroņiem sākotnēji bija niansēta polihromija – zaļas lapas, baltas un gaiši zilas ziedlapiņas, ziedu centri akcentēti dzeltenā un oranžā krāsā. Tomēr mūsdienās saglabājies tikai aptuveni 1% no oriģinālā krāsojuma.
• Saglabātība: Kroņi bija sliktā stāvoklī – metāls sarūsējis, deformējies un trausls, daudzviet zaudētas dekoratīvās detaļas.

Restaurācijas darbus veica Zemgales Restaurācijas centrā Jelgavā. Procesa gaitā kroņi tika tīrīti, atjaunotas bojātās detaļas un uzklāts aizsargpārklājums, lai tos saglabātu nākamajām paaudzēm. Restaurētie kroņi iekļauti muzeja krājumā, kur tie būs pieejami pētniecībai un izstādēm.

Restaurācija un izpēte tika īstenota, pateicoties Zemgales plānošanas reģiona VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” atbalstam, kas veltīta Zemgales kultūras daudzveidības izzināšanai, saglabāšanai un attīstībai, kā arī ar Dobeles novada pašvaldības līdzdalību.

Saruna un tikšanās ar Pēteri Blūmu un Imantu Lancmani

Mākslas vēsturnieks, Rundāles pils muzeja ilggadējs direktors un gleznotājs Imants Lancmanis savā stāstījumā “Pomerānijas grifs un Zemgales alnis: hercogiene Elizabete Magdalēna” pievērsīsies Dobeles pils slavenākajai iemītniecei Kurzemes un Zemgales hercogienei Elizabete Magdalēnai Ketlerei. Hercogienei Lancmanis pievērsies arī savā daiļradē, 2020. gadā radīta Kurzemes hercogienes Elizabetes Magdalēnas apoteoze un zemnieku līksmības Dobeles pils dārzā 1615. gada Jāņos”.

Iepriekšēja pietikšanās pasākuma apmeklējumam obligāta.

Ja vēlaties saņemt ziņu gadījumā, ja atbrīvojas kāda vieta, lūdzu, rakstiet mums uz e-pastu muzejs@dobele.lv.

Informējam, ka "Saruna un tikšanās ar Pēteri Blūmu un Imantu Lancmani" tiks filmēta, un video materiāls būs pieejams ikvienam interesentam muzeja mājaslapā www.dobelesmuzejs.lv.

"Nākotnes veidošana: NEB vērtību un principu integrēšana kultūras mantojuma atjaunošanā THRIVE programmas ietvaros."

Dobeles novada muzejs turpina izpētes darbu: izskan zinātniskā konference

“Vēsturnieku lasījumi Dobeles pilī. Zemgale. Dobele”. Lai sekmētu vēstures pētniecības procesu, Dobeles muzejs jau trešo reizi uz Dobeli aicinājis pētniekus, kuri savos pētījumos pieskārušies Zemgales un arī konkrēti Dobeles novada vēsturei. Konferences programmā bija iekļauti priekšlasījumi, kas aptvēra plašu laika līniju, jo šī gada konferencē netika nosprausti hronoloģiskie ietvari. Tas daļēji darīts, domājot par priekšdienām, kad nākamā konference jau tiks aizvadīta konkrētos 19. gs./20. gs. sākuma ietvaros. 23. oktobra notikumā izskanēja 10 priekšlasījumi, konferenci veidoja un moderēja Dobeles novada muzeja vēsturniece Undīne Krūze. Atklājot konferenci, Dobeles novada muzeja vadītāja Baiba Golubeva sacīja: “Mūsdienu pasaulēvēstures izpēte un saglabāšana ir svarīgāka nekā jebkad agrāk. Katrs pētījums, katrs atklājums dod mums iespēju dziļāk izprast ne tikai pagātnes notikumus, bet arī mūsu vietu un lomu tajos. Tas palīdz uzdot jautājumus par mūsu patību, identitāti, vērtībām un kopīgajiem mērķiem”.Konferences referenti pārstāvēja plašu pētniecības un mantojuma institūciju loku.

 Ar lasījumu “Dobeles un apkārtnes latviešu iedzīvotāji 19. gs. b.– 1920: militārais faktors” konferenci ievadīja Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons. Savā stāstījumā profesors ne tikai iepazīstināja ar savā darbā izpētīto, bet mudināja Dobeles novada muzeju attīstīt savu pētniecības darbu 20. gs. sākuma/1. Pasaules kara perioda izpētē, kurā par procesiem Dobelē un apkārtnē ir vairāk jautājumu kā atbilžu un būtu nepieciešama sistemātiska izpēte. Profesors arī atzina, ka konferenču organizēšana ir pareizais solis lokālās vēstures izpētē. Situācijā, kad muzeja resursi nevar nodrošināt atsevišķas pētniecības nodaļas eksistenci, konferenču materiāli atklāj ko jaunu par vēl nepētītiem procesiem un vismaz daļēji var palīdzēt muzeja vēsturniekam, kas mazos muzejos nereti ir vienīgais pētniecības veicējs muzejā.

Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs Raitis Ābelnieks savā priekšlasījumā “LatvijasRepublikas teritoriālā paplašināšanās Zemgalē 1921. gadā” izklāstīja robežas nospraušanas procesus. Priekšlasījums ir īpaši interesants ne tikai visas Zemgales, bet arī Dobeles novada kontekstā – Dobeles novada garā robeža ar Lietuvu ir neiztrūkstošs novada elements, tās nospraušanas procesi tieši iespaidojuši novada iedzīvotāju dzīves.

Latvijas Universitātes doktorante Helēna Emerberga pētījumā “Dobeles pilsētas iedzīvotājusociālais portrets: 1935. gada tautas skaitīšana” sniedzot smalku dobelnieka raksturojumu, atklājazīmīgākos iedzīvotāju migrācijas, etniskā sastāva, reliģiskās piederības, profesiju un izglītības aspektus.

Kalnciema muzeja izveidotājs un vadītājs Dāvis Beitlers savā izpētes darbā daudz uzmanībasveltījis mūzikas, precīzāk - ērģeļbūves vēsturei un pētījuma “Mūziķis Jānis Bētiņš un ērģeļbūve”priekšlasījumā ne tikai iepazīstināja ar ievērojamā novadnieka devumu, bet spēja lauzt iesakņojušos neprecīzus uzskatus par Bētiņa devumu. 
Latvijas Nacionālā arhīva pārstāvis Demurs Harebovs, kura pētniecisko interešu lokā ir 20. gs.pirmās puses militārā vēsture, priekšlasījumā “11. Dobeles kājnieku pulka dalība manevros un kara spēlēs 1925.-1929. gadā” iepazīstināja ar Daugavpilī izvietotā pulka darbībām. Kaut arī pulku un Dobeles pilsētu vienoja tikai nosaukums, dobelnieki ar to lepojās, Dobeles muzeja krājumā rodamas vairākas vērtīgas, ar pulku saistītas piemiņas lietas.
Otro konferences priekšlasījuma bloku atklāja Dobeles novada muzeja vēsturniece Undīne Krūze,kura, strādājot pie pilsētas vēstures izpētes, īpašu uzmanību veltījusi Dobeles rūpniecības vēsturesaspektiem un šoreiz klātesošos un tiešraides skatītājus iepazīstināja ar priekšlasījumu “No dzirnavām līdz ķīmiskajai fabrikai: Dobeles muižas saimnieciskā centra transformācija 20. gadsimtā”.

Latvijas Universitātes muzeja zooloģisko kolekciju krājuma glabātāja Madara Smeltere ‐ Molla netikai iepazīstināja ar pētījumu: “Starp putniem un bruņurupučiem: Kurzemes Provinces muzeja priekšmeti LU muzeja krājumā”, bet arī nodrošināja dažu tieši ar Dobeles pusi saistīto eksponātu apskati.

Dienas noslēgumā vārds tika dots arheologiem. Kā pirmais runātājs tika pieteikts arheologs AndrisTomašūns ar priekšlasījumu “Arheoloģiskā uzraudzība Dobelē 2023.-2024. gadā”. Andris Tomašūns jau daudzu gadu garumā ir cieši saistīts ar arheoloģijas procesiem Dobelē un konferencē interesantiem izklāstīja pēdējo gadu uzraudzības rezultātus.

Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas speciālists, arheologsKaspars Markus Molls savos pētījumos pievērsies ūdensceļu izpētei un ar priekšlasījumu “Iekšzemesūdensceļi kā kultūras un maiņas sakaru artērijas Rietumzemgalē 9.-11.gs.” iepazīstināja ar tādu ūdensceļu kā Bērzes, Auces, Tērvetes u.c. nozīmi minētajā periodā.

Konferenci noslēdza arheologs Guntis Zemītis ar priekšlasījumu “Zemgaļu 5.-12. gs. līdzeniekapulauki kā kultūrainavas elements”, kurā ļāva izprast zemgaļu apbedīšanas kultūras specifiku,fokusējoties tieši uz kapulauku izvietojumu ainavā.

Konferencei tika nodrošināta tiešraide, kas ļāva priekšlasījumus noklausīties lielākam interesantulokam, tās videoieraksts pieejams Dobeles novada muzeja Youtube kanālā - muzeja komanda aicina ikvienu noklausīties konferenci katram pašam sev ērtā laikā.

Daļa konferencē izskanējušo materiālu pārtaps rakstu formātā un tiks nākamajā gadā sagatavoti kā Dobeles novada muzeju rakstu trešais laidiens.

Dobeles novada muzeja vēsturniece

Undīne Krūze

Lai apskatītu foto galeriju 

Spied šeit


 Lai noskatītos konferences video ierakstu

Spied šeit

Aicinām uz dokumentālās filmas "Ķestermežs" pirmizrādi!

Dobeles novada muzejs ir izveidojis jaunu dokumentālo filmu ciklā “Lietas, vietas, cilvēki”.

Jaunā filma  “Ķestermežs” vēsta par vienu no ainaviskākajām Dobeles dabas bagātībām, kas sevī slēpj daudzus pārsteidzošus stāstus.

Filmā apskatīti pazīstamākie cilvēki, kuru dzīves ir bijušas saistītas ar Ķestermežu. Atrasti un izmantoti vēsturiski video kadri, kuros tverti nozīmīgi pasākumi Ķestermežā, senajās fotogrāfijās atklātas zudušās ēkas un pieminekļi un parādīta esošo celtņu vēsture.

Filma veidota kā vizuāli skaista pastkarte, kurā redzami visi 4 gada laiki.

Filma apskatāma no plkst. 11.00 līdz 14.00 / Pētera Upīša dārzkopības muzeja 1.stāvā.

Plkst. 11.00 pirmizrāde

Filmu veidojuši Dobeles novada muzeja vēsturniece Undīne Krūze, video meistars Kaspars Krauze (Krauze vision) un balss Artūrs Knope

Mākslas un dzejas diena Dobelē

14. septembrī no 12.00 līdz 16.00 norisināsies “Mākslas un dzejas diena” –pasākums, kas nu jau ir kļuvis par tradīciju. Šogad tas norisināsies jau ceturto reizi, apvienojot mākslas, dzejas un mūzikas cienītājus vienā vietā – Dobeles Mākslas skolas pagalmā.

Tradicionāli dzejas dienas norisinās septembra sākumā visā Latvijā. Parasti notiek dzejas lasījumi, tikšanās ar literātiem.  Dobelē arī šoreiz tiek piedāvāta plaša programma dienas garumā. Savulaik domubiedru grupa šo vietu izvēlējās,  lai radītu kultūrtelpu, kurā būtu radoša un neformāla vide, kur satiktos māksla, literatūra un mūzika.

Kā ierasts, arī šoreiz savas durvis vērs ēka Skolas ielā 9. Ēkā, kas ikdienā ir slēgta, visas dienas garumā varēs apskatīt mākslinieces Hildas Vīkas (1897 - 1963). zīmējumus no Dobeles novada muzeja krājuma. Zīmējumu reprodukcijas būs apskatāmas arī uz pagalma sētas žoga visu rudeni. Dobeles novada muzeja vadītāja Baiba Golubeva norāda: “Kāpēc tieši šeit? Šo ēku savulaik noskatījām kā izcilu telpu mākslas galerijai. Kopā ar domubiedriem un kolēģiem  iesākam šeit rīkot pasākumus septembra sākumā. Pirmais uzdevums mums bija pievērts uzmanību mūsu mākslinieces Hildas Vīkas devumam un mantojumam, kas glabājas muzejā un kas būtu jāpadara pieejams sabiedrībai. Diemžēl muzeja esošajās telpās mēs to nespējam pilnvērtīgi paradīt, tāpēc gājām ārpus savām telpām. Dobelniekiem ir jālepojas ar izcilo mākslinieci Hildu Vīku. Viņas devums mākslas  pasaulei ir nenovērtējams. Un tieši šoreiz būs apskatāmi viņas zīmējumi, kas tapuši 20. gs. 20.-30. gados. Tajos atklājas Vīkas unikalitāte, smalkais rokraksts un pasaules izjūta. Šoreiz pasākums ir gana daudzveidīgs un plašs, paredzēts visiem vecumiem.”

Iedvesmojoties no Hildas Vīkas zīmējumiem, dārzā Dobeles Mākslas skolas pedagogu vadībā varēs iejusties mākslinieka lomā un radīt savus koši melni baltus zīmējumus. Darbojoties ar krāsām, atklāt, ka melns varbūt nav nemaz tik melns un balts var būt krāsains.

Plkst. 12.00 Mākslas un dzejas dienu jau tradicionāli atklās Dobeles Mūzikas skolas audzēkņu koncerts.

No plkst. 13.00 mākslas skolas dārzu piepildīs skaistas satikšanās ar dzejniecēm Inesi Zanderi un Lindu Menci. Inese Zandere, kas dzimusi un augusi Dobelē, ir viena no spilgtākajām latviešu literatūras pārstāvēm, pazīstama kā dzejniece, grāmatu redaktore, bērnu literatūras autore un izdevēja. Linda Mence, dzejoļu krājuma "Apļi" un dzejas grāmatas bērniem "Kosmoss ir virs bēniņiem" autore, iepriecinās ar savu radošumu un dziļajām pārdomām par dzīvi un pasauli.

Plkst. 14.00 latviešu dzeja un mūzika saplūdīs vienotā skaņdarbā Artūra Knopes izpildījumā.  Cauri laikam un sajūtam dzeja mūzikā un improvizācijā sniegs patiesu baudījumu dzejas cienītājiem.

Plkst. 15.00 Pasākumu noslēgs mūziķes un koklētājas Ilzes Rijnieces koncerts, kurā skanēs ne tikai oriģināldarbi, bet arī muzikālas latviešu dzejas interpretācijas. Ilze Rijniece pazīstama ar savu emocionālo un izjusto muzicēšanu, piedāvās klausītājiem neaizmirstamu pieredzi.

Šogad Mākslas un dzejas diena Dobelē tapusi līdzdarbojoties Dobeles novada muzejam, Dobeles Mūzikas skolai, Dobeles Mākslas skolai un Dobeles novada Centrālajai bibliotēkai.

Pasākums tapis ar Dobeles novada pašvaldības atbalstu, Dobeles novada kultūrizglītības biedrībai “Gaismas koks” īstenojot projektu “Dzejas diena Dobelei”.

Pasākums ir bezmaksas.

Dobeles novada muzejs ir ceļā uz jaunu vēsturisko ekspozīciju!

Folkloras kopa "Leimaņi" starptautiskajā folkloras festivālā BALTICA.

No 28. jūnija līdz 2. jūlijam Lietuvā norisinājās Starptautiskais folkloras festivāls BALTICA. Tajā mūsu valsti pārstāvēja Dobeles novada muzeja folkloras kopa “Leimaņi”. Jāpiebilst, ka viņi bija vienīgā folkloras kopa no Latvijas!

Paldies kopas vadītajai Inesei Mičulei un visiem dalībniekiem!

Ir pagājusi gandrīz nedēļa no atgriešanās mājās, tāpēc vaicājām folkloras kopa dalībniecei Antrai Kārklai par piedzīvoto: “Jau pāris gadus savstarpējās sarunās folkloras kopas “Leimaņi” dalībnieki puspajokam pieminēja, ka būtu jauki piedalīties kādā no Baltica festivāliem Lietuvā vai Igaunijā. Kādā brīdī kopas vadītāja Inese Mičule ierakstīja čatiņā, ka esam ielūgti pārstāvēt Latviju Baltica 2024 Lietuvā. Braucam? Braucam. Vēlmes piepildās.

Tā nu no 28.jūnija līdz 3.jūlijam bijām Viļņā folkloras festivālā Baltica 2024. Šogad festivāls norisinājās 36.reizi un sakrita ar Lietuvas Dziesmu svētkiem un to simtgadi. Abu pasākumu norises nedaudz pārklājās. Balticas noslēguma diena bija Dziesmu svētku folkloras diena.

Festivāla Baltica tēma šogad veltīta dažādiem rituāliem. Pirmais kopīgais festivāla viesu rituāls – uguns rituāls notika Gedimina kalnā. Diezgan karstā dienā, diezgan stāvā un augstā kalnā sākās vairāku dienu piedzīvojums, iepazīšanās ar lietuviešu, igauņu, grieķu, slovāku un ukraiņu tradīcijām. Festivāla aprakstos redzams, ka tika gaidīti arī viesi no Marokas un Indijas, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņi neieradās. Žēl, būtu bijis vēl interesantāk. Tā kā festivāls sākās Pēteros, tad mēs izmantojām iespēju pēc iespējas vairāk rādīt Jāņu tradīcijas, pārsvarā, Līgo dziesmas. Jāsaka, ka tā bija arī pasākuma rīkotāju vēlme- dzirdēt Līgo.

Programmas veidotāji diezgan laicīgi bija lūguši iesūtīt kopas aprakstu, dziesmu un danču sarakstu. Papildus tam bija paredzētas citas aktivitātes. Intriģējošākā gan pašu izpildījumā, gan tas, ko piedāvās citi, bija tradicionālās virtuves sadaļa. Ar nelielu satraukumu, vai un kā izdosies, piedāvājām un cienājām cilvēkus rupjmaizi ar kaņepju sviestu un medu, pantāgu un uz vietas gatavotu Jāņu sieru. Pantāgs – olu ēdiens, tradicionāli gatavots Ūsiņos, pirmo reizi laižot ganībās zirgus. Izdevās lieliski!

Ar slovākiem pārrunājām viņu tradicionālās zupas vārīšanu (gatavības stadija pienāca mūsu uzstāšanās laikā, tāpēc nesanāca redzēt iznākumu), pa kripatiņai izdevās pagaršot ukraiņu gatavotos vareņņikus, pa malkam nogaršot igauņu kamas miltu dzērienu.

Festivālā, kā jau tāda veida pasākumos, katru dienu vairākas uzstāšanās dažādās vietās - uz lielām un uz mazām skatuvēm, kā plānots un ar pēkšņām izmaiņām. Neizpalika brīvā laika ekskursijas pa Viļņu un danči kopā ar pārējiem festivāla ārzemju viesiem viesnīcas foajē.

No visas sirds rādījām sevi un skatījām citus. Uz tikšanos nākamajā BALTICA festivālā Latvijā!”

Starptautiskais folkloras festivāls BALTICA ir viens no nozīmīgākajiem festivāliem Baltijas valstīs, kas notiek kopš 1987. gada. Festivāla mērķis ir veicināt kultūras kontaktus un draudzību ar dažādām tautām, saglabāt, atdzīvināt un attīstīt nemateriālo kultūras mantojumu, nacionālās un vietējās tradīcijas. Tajā demonstrē tradicionālās kultūras vērtības - dziesmas, instrumentālo mūziku, stāstījumus, rotaļas, dejas, kā arī tautas lietišķo mākslu, amatniecību, un citas tautas kultūras izpausmes formas. Festivālā piedalās etnogrāfiskie ansambļi, folkloras kopas, tautas mūzikas grupas, stāstnieki un citi individuālie izpildītāji. 2024. gadā festivāla tēma bija Rituāls, kurā aplūkojamas paražas un rituāli, kas saistīti ar cilvēka dzīves ārkārtējiem un ikdienišķiem mirkļiem, kalendāra svētkiem, lauksaimniecību, amatniecību, citiem darba cikliem, fiziskās un garīgās veselības stiprināšanas veidiem u.c.

✨Mākslas plenērs Dobelē ir noslēdzies, atstājot paliekošas atmiņas un mākslas darbus!

Pēteris Korsaks (1937 – 2024)

Braucošā darbnīca

Muzikālā darbnīca

Mākslas plenērs Dobelē

Plenēra mērķi: Pilsētas svētku ietvaros un pilsētas jubilejā “Dobelei 770”- “atrast unikālo Dobeli”: izcelt uzreiz neieraugāmo, iedziļināties pilsētas telpā un sajūtās pagalmos, skvēros, ēkās, dabas ainavā vai cilvēkos.

Plenēra dalībnieki un pietiekšanās.

Plenēram līdz 2024. gada 3. maijam var pieteikties profesionāli mākslinieki, kuri strādā uz audekla vai cita materiāla jebkurā tehnikā. Kopīgais plenēra dalībnieku skaits līdz 10 (desmit) personām. Atlase notiek konkursa kārtībā uz iesūtīto materiālu pamata:

• Dalībniekam līdz 2024. gada 3. maijam elektroniski uz e-pastu: anete.muceniece@dobele.lv jāiesūta:
• ieskenēta (parakstīta) vai ar elektronisko parakstu parakstīta dalībnieka pieteikuma anketa (1. Pielikums);
• īss radošās darbības apraksts; CV;
• vismaz trīs (3) savu darbu, kas tapuši pēdējo 3 gadu laikā, fotogrāfijas.

Par prioritāti tiek izvirzīti dalībnieki, kas nav apmeklējuši iepriekšējos Dobeles novada muzeja rīkotos plenērus.

Dobeles Pilī tika atklātas 2 Dobeles novada muzeja izdotas grāmatas - Gunitas Zariņas “Dobeles 14.-17. gadsimta iedzīvotāji” un Dobeles muzeja raksti II .

Grāmata par Dobeles Atbrīvošanas pieminekli

Dobeles Pilī 2. martā plkst. 13.00 tiks atklāta Dobeles novada muzeja veidotā grāmata “Dobeles Atbrīvošanas piemineklis. Hronika. Stāsti”.

Grāmata veidota kā hronika, kuru papildina atmiņu stāsti par notikumiem, kas saistīti ar pieminekļa atjaunošanu. Tajā dots ieskats Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa celšanas un vēlāk atjaunošanas vēsturiskajos notikumos, kā arī dokumentos, protokolos, lēmumos un fotogrāfijās, kas glabājas Dobeles novada muzeja krājumā. Grāmatā iekļauti citāti, svētku uzrunu teksti no dokumentiem un preses izdevumiem, kas ļauj dzīvot līdzi visiem notikumiem gandrīz gadsimta garumā. Idejas pamatā 1996. gadā muzeja izdotā brošūra “Dobeles Atbrīvošanas piemineklis”.

Grāmatā iekļauti Māras Zemdegas, Rutas Čaupovas, Ilzes Radziņas, Ivetas Gudiņas, Libērija Peļņas, Andreja Baļčūna, Pētera Korsaka, Jura Dobeļa, Anitas Banziņas, Aivara Riekstiņa-Orehova, Ingmāras Elfertes un Andra Elksnīša atmiņu stāsti par laiku, kad piemineklis tika atjaunots.

Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne grāmatas ievadā  lasītājam raksta: “Jūs esat atvēris vērtīgu grāmatu – materiālu kopojumu vēstures faktu un notikumu lasījumu pamatīgumā, attēlu vispusīgumā, kas hronoloģiski ļauj izsekot ne tikai viena no uzrunājošāko Brīvības cīņām iecerēto, veidoto, kalto pieminekļu vēsturei, bet sniedz arī liecības līdz šim nezināmām atklāsmēm par Dobeles un visas Latvijas likteņiem. Šādi vākojumi (veltījumi vienam tēlniecības darbam un tā tapšanai, nīcināšanai, atjaunošanai) Latvijas kultūrvēsturē ir retums. (..) Uzziņas materiāls var būt ne tikai rosinošs, ieceres pamudinošs novada speciālistiem, kultūras interesentiem, ikvienam Latvijas cilvēkam dzimtenē un ārvalstīs, bet tas var arī nostiprināt pārdomas, dažus jauninājumus par katru detaļu samezglotajā un aizvien no jauna atklājamajā Latvijas vēsturē. Laika upe noskalo sārņus, maldīgus pieņēmumus un dzidrina katru no mums vismaz trīs šķautnēs – personība, darbs, vērtības. Nedalāmā trīsvienība visos laiku lokos.”

Piemineklis veltīts visiem I Pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem. No pirmās idejas par Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa celšanu 1924. gadā līdz tā atklāšanai 1940. gadā  pagāja 16 gadi. Mainoties varai, 1950. gadā uzspridzināts. Pieminekļa atjaunošanai bija nepieciešami 8 gadi. Tie bija spraigu notikumu un pretrunu pilni. Ar iedzīvotāju ziedojumiem tapa piemineklis, un ar ziedojumiem tas tika atjaunots, pateicoties dobelnieku drosmei, ticībai, neatlaidībai un vienotībai. Atjaunotais piemineklis svinīgi atklāts 1996. gadā. Dobeles Atbrīvošanas piemineklis ir kļuvis par Dobeles pilsētas simbolu, pie kura dobelnieki un viesi pulcējas gan savos, gan Latvijas vēsturei nozīmīgos svētkos un atceres brīžos.

Grāmatas teksta salikums: Iveta Gudiņa, Baiba Golubeva, redaktore un korektore: Agute Klints, dizains, makets: Marta Smilga, vāka dizains: Ūna Laukmane, projekta vadītāja: Baiba Golubeva, iespiests: SIA “Jelgavas tipogrāfija”.

Izdevumu no 2. marta varēs iegadāties Dobeles novada muzeja un Dobeles Pils kasē. Martā grāmata nonāks arī Dobeles novada bibliotēkās un skolās.

Grāmata tapusi pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam- Zemgales plānošanas reģiona izsludinātās un administrētās “Zemgales vēsturiskās zemes kultūras programmas 2023” projektu konkursam, kā arī Dobeles novada pašvaldības finansējumam. Projektu realizēja Dobeles vēstures biedrība sadarbībā ar Dobeles novada muzeju.

Saruna ar grāmatas "Aiz robežas" autori Rasmu Balklavu un vēsturnieku Andri Tomašunu.

Grāmata un Rasmas Balklavas izpētes darbs mudinājis uz savu sakņu izpēti arī citus pierobežas latviešus un viņu pēctečus. Daudzi Eltišķu cilvēki pēc Otrā pasaules kara pārcēlušies uz Auci un citām tuvējām apdzīvotām vietām.

Dobeles novada muzejs, saprotot, ka Eltišķu un Lietuvas latviešu vēsture ir arī mūsu novada vēsture, rīko tikšanos, lai kopā savestu jaunus interesentus, vēlreiz ļautu tiksties savas saknes jau izpētījušajiem un kopīgi domātu par šīs mazāk zināmās vēstures lapaspuses popularizēšanu.
Pasākuma laikā būs iespēja aplūkot fotogrāfijas no Eltišķu draudzes dzīves un iegādāties grāmatu “Aiz robežas” par īpašo cenu.

Mākslinieka dzimtajā pilsētā nogādāta Zigfrīda Aleksandra Bīlenšteina glezna “Zvejnieks”

Bīlenšteinu ģimenē 1869. gadā Dobelē pasaulē nāca mākslinieks, vēlāk Baltijā labi pazīstamais impresionists un grafiķis Zigfrīds Aleksandrs Bīlenšteins.  Jau no bērnības viņam piemita mākslinieka talants, kuru vēlāk pavērās iespējas arī attīstīt. Bīlenšteinu dēli līdz 15 gadu vecumam mācījās mājās un tad devās skoloties tālāk. Zigfrīds devās tepat uz Jelgavu, kur pabeidza reālģimnāziju. Pēc tās divus gadus mācījās St. Pēterburgas kadetu skolā, kurā ieguva pamatzināšanas iespējamai militārajai karjerai.

Tomēr māksla jauno Bīlenšteinu vilināja vairāk un 1891. gadā viņš uzsāka mācības Leipcigas Karaliskajā mākslas akadēmijā, pēc diviem gadiem pārejot uz Veimāras Lielhercoga mākslas skolu.

Veimāras mākslas skolā Bīlenšteinam paveicās ar mācīšanos pie pazīstamā animālista Alberta Brendela. Dabas un dzīvnieku motīvi vēlāk ieņem nopietnu vietu Bīlenšteina mākslā (tas redzams gleznās “Aļņi”, grafikā “Aitu ganāmpulks”). Pēc Brendela nāves Bīlenšteins mācījies pie portretista Maksa Tedi. Tāpat Zigfrīds Bīlenšteins Veimāras skolā paspēja mācīties pie Aristīda Sortorio – itāliešu animālista un ainavista. Veimāras skola 19. gadsimta otrajā pusē bija atvērta jaunajiem glezniecības strāvojumiem un ietekmēja arī jauno Bīlenšteinu.

1897. gadā Bīlenšteins pabeidza mācības un atgriezās dzimtenē, kur iekļāvās rosīgajā 20. gs. sākuma kultūras dzīvē. 1903. un 1904. gadā notika Bīlenšteina personālizstādes Jelgavā un Rīgā. 1904. gadā dibinājis saviesīgo biedrību “Kunstecke” (mākslas stūrītis) un vēlāk bijis aktīvs Baltijas Mākslinieku savienības biedrs.

Bīlenšteins ne tikai gleznoja, zīmēja un ilustrēja iespieddarbus, bet nodarbojās arī ar restaurāciju. 1895. gadā viņš restaurēja Dobeles baznīcas vienu no izcilākajiem un nozīmīgākajiem interjera priekšmetiem – ap 1610. gadu meistara Bērenta Bodekera izgatavoto epitāfiju Filipam Drahefelsam. Tas, ka, tolaik vēl mākslas students būdams, Zigfrīds veica šādu darbu, noteikti skaidrojams ar faktu, ka baznīcas draudzes gans tobrīd joprojām ir viņa tēvs, kas nopietni gatavojās baznīcas togad svinamajai 400 gadu jubilejai un nodarbojās ar baznīcas uzpošanu nozīmīgajam pasākumam. Kā vēl viens restaurācijas darbs ir zināma 1907. gadā Zigfrīdam Bīlenšteinam uzticētā Lazdonas baznīcas alatārgleznas “Kristus pie krusta” atjaunošana.

Pēc Pirmā pasaules kara māksliniekiem saruka pasūtījumu apjoms, pilsoniskās aprindas piedzīvoja pēckara ekonomiskās grūtības. Vācbaltiešu glezniecība no izstāžu glezniecības kļuva par mājas glezniecību. Bīlenšteins sāka strādāt par zīmēšanas un mākslas skolotāju Zalcmana skolā un Klasiskajā ģimnāzijā. Paralēli viņš turpināja gleznot un viņa gleznas greznoja daudzus mājokļus. Tika gleznotas ainavas, pēc pasūtījuma topa portreti un interjera zīmējumi.

1930. gadā Zigfrīds Bīlenšteins ilustrējis Oskara Grosberga darbu “Latvija. Zeme un ļaudis”, arī trīsdesmitajos gados turpinājis piedalīties izstādēs, iecienīti bijuši viņa darinātie exlibri.

Zigfrīds Bīlenšteins bija precējies ar Stefāniju Valēriju Augusti fon Erdbergu-Krozencijevsku, ģimenē sauktu par Štefiju. Viņa raksturota kā skaista, gudra, ekscentriska, ļoti spilgta sieviete, kas bieži bijusi vīra modele, kuru gleznojuši arī citi mākslinieki. 20. un 30. gados ekstravagantais pāris dzīvoja Alberta ielā – Jaņa Rozentāla dzīvoklī – darbnīcā.

Kaut arī Zigfrīds bija pilnībā iesakņojies Rīgas dzīvē un kopā ar sievu bija cienīti un mīlēti Rīgas mākslas sabiedrības locekļi, pienākot 1939. gadam Bīlenšteini sekoja citiem vācbaltu cilvēkiem un devās bēgļu gaitās. Domājams, ka Alberta ielas dzīvoklī palika daļa gleznu, bet to liktenis nav zināms, daļa darbu tika vesti līdzi, taču noliktavas tika sabombardētas un arī šie mākslas darbi gāja bojā.

Kara laikā līdz pat 1945. gadam Bīlenšteini apmetās Poznaņā Polijā, 1945. gadā devās tālāk bēgļu gaitās uz Zenftenbergu, uz kuru devušies jau ar vienu rokas bagāžas somu vien. Štefija nomira 1946. gadā. Zigfrīds Bīlenšteins aizsaulē devās 1949. gadā  - divas dienas pirms savas 80. jubilejas.

Līdz šim mākslinieka dzimtās pilsētas – Dobeles muzejā nebija neviena Zigfrīda Bīlenšteina oriģināldarba. Nu uz Dobeli no Hannoveres nogādāta mākslinieka glezna “Zvejnieks”. Gleznas pirmais īpašnieks bijis inženierzinātņu doktors, fotogrammetrijas un ģeodēzijas profesors Alvils Buholcs; pēc došanās mūžībā, glezna novēlēta profesora māsīcai, kuras ģimenes īpašumā tā līdz šim atradusies. Nu, saprotot gleznas kultūrvēsturisko nozīmi, ģimenes pārstāvis, glaznas īpašnieks Dr. Hermann Liebkowski no mākslas darba šķīries par labu Dobeles novada muzejam. To iegādājusies Dobeles vēstures biedrība, kas gleznu nodevusi muzeja krājumam.

Muzejs pateicas Dobeles vēstures biedrībai par palīdzību gleznas iegādē, saka lielu paldies muzeja atbalsta komandai Vācijā par gleznas transportēšanu uz Latviju.

Liels paldies par iedrošinājumu mākslas zinātniecei Ingrīdai Burānei no Latvijas Nacionālā Mākslas mzueja, tulkotājai, Bīlenšteinu dzimtas pētniecei Inārai Korsakai un Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta direktortei Dr. Kristiānai Ābelei.

Kopīgiem spēkiem mūsu muzeja krājums papildināts ar nozīmīgu darbu!

Jau drīzumā pie lasītājiem nonāks grāmata “Dobeles Atbrīvošanas piemineklis”

Pavisam drīz, ja nākamā gada februārī, pie lasītajiem nonāks grāmata “Dobeles Atbrīvošanas piemineklis”. Šobrīd noris drukas darbi SIA “Jelgavas tipogrāfija”, un nākamajā gadā Dobeles novada muzejs aicinās uz grāmatas atvēršanas svētkiem.

Grāmata tapusi pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam- Zemgales plānošanas reģiona izsludinātās un administrētās “Zemgales vēsturiskās zemes kultūras programmas 2023” projektu konkursam, kā arī Dobeles novada pašvaldības finansējumam.

Projektu realizēja Dobeles vēstures biedrība sadarbībā ar Dobeles novada muzeju. Grāmatas idejas pamatā 1996. gadā izdotā brošūra “Dobeles Atbrīvošanas piemineklis”. Topošajā grāmatā iekļauts hronoloģisks stāsts, kā arī bagātīgs foto materiāls. Papildus grāmatā būs izlasāmi pieminekļu atjaunotāju atmiņu stāsti

Dobeles Atbrīvošanas piemineklis ar savu stāstu un ideju par Brīvību kļuvis par Dobeles pilsētas un Zemgales simbolu, pie kura dobelnieki un viesi pulcējas gan savos, gan  Latvijas vēsturei nozīmīgos svētkos un atceres brīžos.

Atjaunotais Dobeles Atbrīvošanas piemineklis svinīgi tika atklāts 1996. gada 21. septembrī, kopš tā laika ir svarīgākais Brīvības simbols Dobeles novadā un viens no nozīmīgākajiem Zemgalē. Piemineklis pauž ideju ne tikai par valsts brīvību, kas mūsdienās ir ļoti aktuāla, bet arī par tautas vienotību un spēku. Tas izstāta ne tikai Dobeles novada, bet visas Latvijas vēsturi gadsimta garumā. Pats piemineklis tika atklāts 1940. gadā un veltīts visiem Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem. Mainoties varai, 1950. gadā uzspridzināts. Sākoties Atmodas laikam, Latvijā izskanēja idejas par iznīcināto pieminekļu atjaunošanu, un Dobeles novada muzejā nokļuva uzspridzinātā pieminekļa fragments: karavīra tēla galva. Fragments kļuva par jaunu ideju un simbolu- piemineklis ir jāatjauno.

Dobeles Atbrīvošanas piemineklis ir tautas simbols.  Tas ir Latvijas vēstures stāsts. Grāmata ir stāsts par drosmi, par uzdrīkstēšanos.

Paldies par atbalstu: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Zemgales Plānošanas reģions, “Zemgales vēsturiskās zemes kultūras programma 2023”, Dobeles novada pašvaldība, Dobeles novada muzejs, Dobeles vēstures biedrība.