Muzejs apmeklētājiem ATVĒRTS!
    • Iesakām apmeklējumu pieteikt iepriekš: telf. 20223536
    • Ienākot muzeja telpās, apmeklētājiem jādezinficē rokas un jāievēro visus muzejā izvietotos norādījumus par drošības pasākumiem.
    • Muzejā nedrīkst atrasties personas, kurām noteikta mājas karantīna vai izolācija vai kurām ir elpceļu infekcijas slimības pazīmes.

AKTUALITĀTES

No ģimnāzijas līdz kara komisariātam.


Ieskatoties 19. gs. Dobeles pilsētas kartēs, viegli pamanīt, ka Bērzes labajā krastā no šī gadsimta nav saglabājusies teju neviena būve. Izņēmums ir ēka Brīvības ielā 1, kas kartēs viegli atpazīstama pēc sava novietojuma skatā uz pilsdrupām un Bērzes tilta.
Brīvības ielas 1. nams šobrīd nonācis vissliktākajā stāvoklī savs pastāvēšanas laikā, skaistā divstāvu ēka pavisam noteikti ir piedzīvojusi daudz labākas dienas.


Ēka celta kā palīgēka cara armijas ģenerāļa Eduarda Todlēbena radinieces villai, kas atradusies tagadējā ieroču veikala vietā. Šobrīd no Todlēbena villas, kas savulaik vērtēta kā skaistākā Dobeles ēka, saglabājušās vien tikai kāpnes, kas ved no tagadējā ieroču veikala pakalna uz villas parku upes pusē. Parks apņēmis visas villas kompleksa ēkas, tostarp arī ielai vistuvāko ēku Brīvības ielā 1.
Par villas parku šodien liecina gan varenās lapegles, gan ainaviski pievilcīgā akācija un dižkoka statusu sasniegušais kastaņkoks. Par šī eksemplāra dižkoka izmēriem šovasar vēlreiz pārliecinājās dabas pētnieks un rakstnieks, dobelnieks Guntis Eniņš.
Kā liecina pilsētas valdes gruntsgabalu dokumenti, ēka ar tagadējo adresi Brīvības iela 1 celta 1854. gadā. Palūkojoties no šodienas skatpunkta, senāka par šo ēku Bērzes labajā krastā ir tikai pati Dobeles pils.


Sākotnēji villas komplekss (galvenā ēka un palīgēkas) celta Todlēbenu ģimenei, bet pilsētas gruntsgabalu kartē kā ēkas īpašnieki 1885. gadā jau minēta baronu Korfu dzimta. Nav gan ziņu kad tieši notikusi īpašnieku maiņa. 1901. gadā īpašumu par 12 000 rubļiem iegādājās Reku dzimtas pārstāve Marija fon der Reke. Tieši tādēļ ēkas dažkārt dēvētas arī par Rekes namiem. Vēlāk, iespējams, īpašums sadalīts un saimniecības ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām parādās, kā piederīga jau citiem īpašniekiem. Kā bijušās villas saimniecības ēkas īpašnieks minēts vietējais tirgotājs Mozus Mālers. Pats ēkā gan nav dzīvojis, jo kā dzīves vieta norādīta Tirgus laukums 3.


1924. gadā ēkā sāka darboties Dobeles vācu ģimnāzija (izglītības iestādei nosaukumi mainījušies). Dobeles vācu vecāku savienība sekmēja skolas izveidošanu un 1921. gada 1. februārī Dobelē tika atvērta I pakāpes Dobeles pilsētas vācu pamatskola, kas sākotnēji atradās Tukuma (tagadējā Uzvaras) ielā 2. Nākamajā gadā skola pārcēlās uz telpām Skolas ielā 5, bet no minētā 1924. gada darbojās Brīvības ielā 1. Skolas pirmā vadītāja bija Marta Zillere, kuras pārraudzībā pirmajā macību gadā bija vien 13 skolēni. Vēlāk skolu vadīja Elza Harmsena, stundas vadīja Elizabete Zihmane un Dobeles vācu draudzes ilggadējais mācītājs Teodors Bernevics. Skolā darbojusies arī mācītāja kundze Elizabete Bernevica.
1935. gadā ēku iegādājusies Ošu ģimene. 1941. gadā Mildai un Augustam Ošiem, tā pat kā daudziem citiem dobelniekiem, īpašums atsavināts.
Padomju vara ēkā iemietināja kara komisariātu, bet pēc PSRS sabrukšanas un Latvijas neatkarības atjaunošanas ēkā kādu brīdi darbojās apvienība “Apsardze”. 21. gadsimtā ēka stāvējusi tukša, līdz tajā izcēlies ugunsgrēks un nopostijis tās jumtu.


Šī ir vienīgā vēsturiskā ēka Dobelē, kas savā teju 170 gadu garajā mūžā varētu lepoties gan ar tik ievērojamu dzimtu īpašniekiem, gan pagātni, kas izved cauri visiem politiskās un sociālās vēstures līkločiem. Ēkas liktenis ir tik pat raibs kā pašas pilsētas vēsture un tās īpašnieki to spilgti raksturo, jo gradējas no cara armijas ģenerāļa dzimtas, kas turpinās ar senu Kurzemes vācbaltu dzimtu īpašniekiem, tālāk ar 20. gs. 20.-30. gados pilsētā aktīvo un plaukstošo ebreju kopienas pārstāvju īpašniekiem, visbeidzot ar izveidojušos latviešu vidusškiras pārstāvjiem. Tālāk mājas likteni parāda tās ceļš padomju gados – vēl šobrīd daži vēsturisko ēku uztver vienīgi kā kara komisariātu. Visbeidzot nonākam līdz 90. gadu īpašumu atgūšanas haotiskajam procesam, kas nozīmēja, ka ilgi nebija saprotams, kam ēka piederīga. Šobrīd gan tas ir skaidrs – ēka ir Dobeles pašvaldības īpašums.
Atgriežoties pie kartēm, 1926. gada kartē vēl redzama tā pati aina, kas pieminētajā 1885. gada pilsētas plānā – Brīvības ielai 1 joprojām blakus ir Todlēbena villa, tā pat vēl nav izveidots ceļš, kas taisni savieno tiltu ar Liepājas šoseju.


Aplūkojot padomju gadu pilsētas ūdensapgādes plānus jau paveras cita aina – netālu no Brīvības ielas 1 lepni iezīmēts tanks, Todlēbena villa jau nodegusi (tas notika jau 1945. gadā), bet bijusī vācu ģimnāzija iezīmēta kā “voenkomat”.


80. gadu beigu/90. gadu sākuma pilsētas vēsturiskās apbūves kompleksās vērtības analīzes plānā atzīmēti objekti, kas vērtīgi pilsētas vēsturei, Brīvības ielas 1. nams iezīmēta kā “arhitektoniski kompozicionāla vērtība”. Šajā pašā plānā kā vērtības atzīmēti arī senais Zirgu pasts un citas ēkas, kas tobrīd vēl pilsētā bija saskatāmas.
Dobeles vācu pamatskola.

1885. gada Dobeles karte.

Jelgavas apriņķa vācu pamatskolas un to pedagogi.

Skats uz tiltu un Brīvības ielas 1. namu 20. gs. 60. gados.
Skats uz tiltu un Brīvības ielas 1. namu 20. gs. 60. gados.
1988. gada ūdenssistēmas plāns. 
Brīvības iela 1. nams 20. gs. 60. gados.


MĒNEŠA STĀSTS

GALERIJA