Janvāri rotā mākslinieces Laines Kainaizes darbs “Vēsturiskais Tirgus laukums”, kurā Dobeles pilsētas centrālais laukums attēlots neparastos toņos. Taču šādas neierastas pārvērtības Tirgus laukumam nav nekas svešs – arī reālajā dzīvē, ne tikai gleznās, laukums piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas.

Tirgus laukums ir radies un veidojies kopā ar baznīcu, kas ir centrālā Dobeles pilsētas ass un neatraujams elements arī Tirgus laukuma stāstā.

1495. gadā pēc ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga pavēles Dobelē uzcēla baznīcu, piešķirot tai draudzes un tirgus tiesības.

Gadsimtu gaitā ap baznīcu veidojās kapsēta, ko no pārējās pilsētas nodalīja baznīcas valnis. Kad 1864. gadā tika veikti baznīcas pārbūves darbi, izmainījās arī dievnama apkārtne. 1865. gadā baznīcas laukumā nolīdzināja kapu kopiņas.

Mācītājs Augusts Bīlenšteins par Tirgus laukuma paskatu 19. gs. vidū raksta, ka slapjos pavasaros un rudeņos tirgus laukums bija pārklāts neizbraucamiem dubļiem un tirgus sievas, kurām vajadzēja iepirkt pārtiku, dabūja līdz tai nokļūt ejam tikai ūdenszābakos.

20 gs. sākumā Dobelē būvē daudz namu, tajā skaitā pirmo trīsstāvu ēku Viestura ielā 1. Apaļo akmeņu bruģis klāja Tirgus laukumu.

30. gados Tirgus laukums piedzīvoja pirmās, bet noteikti ne pēdējās lielās pārmaiņas 20. gadsimtā. Pilsētas valde kopīgi ar draudzi pieņēma lēmumu paplašināt Tirgus laukumu. Tika paredzēts norakt valni un celt jaunu žogu. “Dobeles balss” 1930. gada 21. aprīlī rakstīja: “Pavisam noraks vaļņa joslu gar Tirgus laukumu 118 metru garumā un gar Baznīcas ielu 121 metru garumā un caurmērā desmit metru platumā. […] Rakšanas darbi atklājuši interesantas vecu kapu vietas, kur ap pēdu vaj pustrešas pēdas zemē atrasti rindās citi pie cita cilvēku skeletu atliekas. Līdz šim izrakti vairāk kā 20 galvaskausi un ļoti daudz citu skeletu atlieku. Vietām zeme kaulu pārpildīta. […] Rakšanas darbos noskatās daudz ziņkārīgo. Notikušas no ētiskā viedokļa arī nevēlamas parādības. Vairākus galvaskausus Dobeles pusaudži – klaidoņi sākuši izlietot kā bumbas un izvazājuši pat atklātās ielās. Tā pat nevērīgi izvazāti kauli. Tikai uz vairāku draudzes locekļu protestu, rakšanas darbu vadītāji tad arī izpildījuši kristīga cilvēka pienākumu un trūdus aprakuši.”

Padomju varas gados Tirgus laukums zaudē tirgus funkciju un 1951. gadā to pārdēvē par Padomju laukumu. 1960. gadā notika laukuma pārbūve - izplēsts vecais tirgus bruģis un veidota asfaltēta iela. Laukumā 1961. gadā atklāj V. I. Ļeņina pieminekli, bet vēl pēc trīs gadiem tiek izveidota Varoņu aleja ar Dobeles rajonā kritušo Padomju Savienības varoņu fotogrāfijām vitrīnās. 1965. gadā pie Ļeņina pieminekļa tika iekārtots skvērs.

Atzīmējot Lielās Oktobra revolūcijas 70. gadskārtu, 20. gs. 80. gados, laukumā notiek vērienīga pārbūve. Tās veidošanā savus spēkus ieliek Suvorova, Auru kolhoza, Bēnes sovhoza un Lielā Oktobra 60. gadadienas saimniecības ļaudis, 10. pārvietojamā mehanizētā kolonna, rūpnīcas „Spodrība” strādnieki un citi. Iela tika likvidēta, izbūvēti gājēju celiņi, veidots piemiņas ansamblis.

1987. gada 3. novembrī laukumā atklāj piemiņas ansambli-memoriālu sešiem novadniekiem- 1905. gada revolūcijas dalībniekiem. Pārbūves autori ir arhitekti Jānis Dripe, Arno Heinrihsons, tēlnieks Oļegs Skarainis. Bronzas bareljefos attēloti Jānis Beika (1889-1941), Dāvids Beika (1885-1946), Roberts Eihe (1890-1841), Vilis Dermanis (1870-1938), Jānis Lencmanis (1881-1959) un Rūdolfs Endrups (1878-1942). Bareljefu vērtība toreiz sasniedza 480 tūkstoši rubļu. Memoriāla kopējās izmaksas sasniedza 235 tūkstošus rubļu.

Pārskatot periodiku, atrodami ne mazums skarbu viedokļu par memoriālu, ko tauta dēvēja par “skābbarības bedri”, piemēram, laikraksta “Zemgale” 1990. gada 21. jūnija numurā lasāmas šādas žurnālista Gunāra Birkmaņa rindas: “Pa slīpo, sadomāto ietvi bijušā laukuma vietā abos virzienos iet kājāmgājēji, pukodamies un uzmanīgi zem kājām skatīdamies. Kur nu skatīties uz memoriālu, skaties, ka tikai uz slīpumiem neapmet kūleni. Katrreiz, iegriežoties Dobelē, es cenšos vērot cilvēku reakciju uz memoriālu. Patiesībā, lai to aplūkotu, ir jānolaižas lejup pa īpašiem celiņiem, jo aplūkot to var, atrodoties tikai memoriāla vidū. Ne reizes es neredzēju kādu ejam pa šo ceļu. […] Memoriāla pompozuma mērķis nav noslēpums: skaidri apjaušams nolūks niecināt, neitralizēt Dobeles centra galveno dominanti - senlaicīgo, stalto Dievnamu. Tas duras acīs un aizskar garāmgājējus. Un kam tad īsti vajadzīgs šis pieminekļbūves šedevrs? Kādas tautas gara bagātināšanas lādiņu tas sevī nes? “ Tieši memoriāla arhitektoniskais risinājums kritizēts visvairāk, taču netrūkst arī jautājumu par bareljefos iemūžināšanai izvēlēto personu patieso cildenumu. Mainoties politiskajai iekārtai, un jau sākotnēji esot stipri pretrunīgam objektam, memoriāls ilgi laukumā nebija jāpacieš.

1990. gada 28. septembrī ar 19. sasaukuma 4. sesijas lēmumu rajona deputāti nolēma „atzīt par spēku zaudējušu LKP Dobeles RK biroja un Dobeles rajona izpildkomitejas 1983. gada 21. marta lēmumu Nr.66 „Par Dobeles novada revolucionārās kustības un ievērojamu partijas un padomju darbinieku piemiņas saglabāšanu” un ieteica „Dobeles pilsētas izpildkomitejai izlemt jautājumu par bareljefu turpmāko izmantošanu”. Bareljefus noņēma. Starp citu, tā arī nav zināms, kur tie palika. Šī paliks kā viena no Tirgus laukuma vēstures mīklām.