
Baznīcas iela un tās vecā aptieka
Marta mēnesi Dobeles novada kalendārā rotā mākslinieces Annas Kaltiginas glezna “Dobeles iela”. Kā katru mēnesi, aplūkojam konkrēto, gleznā tverto Dobeles pilsētas vietu, meklējam šīs vietas attēlus muzeja krājumā un ieskatāmies vesturē.
Gleznā “Dobeles iela” ir attēlota viena no Dobeles senākajām un dzīvākajām centra ielām – Baznīcas iela. Priekšplānā redzams afišu stabs, bet aiz tā - trīs ēkas ar adresi Baznīcas iela 12, kurās šobrīd atrodas audumu un šūšanas piederumu veikals, gaļas veikals, aptieka un bērnu preču veikals.
Pats ielas nosaukums, protams, izriet no ielas novietojuma blakus Dobeles evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Taču nosaukums ne vienmēr bijis šāds – sākotnēji iela dēvēta par Lielo Baznīcas ielu (jo baznīcas otrā pusē bijusi arī Mazā Baznīcas iela), tad nosaukums novienkāršots uz Baznīcas ielu (jo Mazā Baznīcas iela tika apvienota ar Tukuma ielu un kopā izveidoja tagadējo Uzvaras ielu), 1935. gadā iela pārdēvēta par Aizsargu ielu, bet, ienākot Padomju varai, tā kļuva par P. Stučkas ielu. 1990. gadā iela atguva savu nosaukumu un atkal ir Baznīcas iela.
Bet kā ar gleznā tvertajām ēkām? Senākā no tām ir Vecā aptieka, kurā šobrīd atrodas šūšanas piederumu veikals vienā pusē un gaļas tirgotava otrā. Aptieka šajā ēkā sākusi darboties jau 1806. gada 6. decembrī. Koncesiju Dobeles pirmās aptiekas atvēršanai no Kurzemes guberņas pārvaldes saņēma Jelgavas sudrabkaļa dēls provizors Maune. Līdz 1939. gadam tai bijuši dažādi īpašnieki: jau pieminētais provizors Johans Gothars Maune (1806-1813), ķirurgs Johans Pēters Matejs (1813-1815), provizors Georgs Gotfrīds Rībens (1815-1821), Dr. med. Ludvigs Otto (1821 – 1824), provizors Konstantīns Alberts Brenners (1825-1849), K. Brennera atraitne (1849-1851), provizors Alberts Konstantīns Brenners (1851 – 1878), provizors Konstantīns Brenners (1878-1886), provizors Valentīns Grenctāls (1886 – 1928), V. Grenctāla mantinieki: provizors Vladimirs Mamonovs, Eiženija Hansli (dzimusi Mamonova) un Aleksandra Mozere (dzimusi Mamonova) (1928- 1931) un provizors Vladimirs Mamonovs (1931 – 1939), tālāk aptieka turpinājusi darbību dažādos formātos – gan kā a/s “Utag” (vācu okupācijas laikā), gan kā pašvaldībai piederoša iestāde, bet Padomju okupācijas gados aptiekas tika nacionalizētas un pakļautas Galvenajai aptieku pārvaldei (GAP), tā tas notika arī ar Dobeles veco aptieku.
Deviņdesmitajos gados ēkā atradies grāmatu veikals “Apogs”, veikals “Dāvis” un janiešu centrs. Pēc jauniešu centra pārvietošanas uz ēku Tirgus laukumā 2a, tā vietā atvērusies šūšanas darbnīca.
Dobeles aptiekā no 1905. gada līdz 1930. gadam strādāja aptiekārs Artūrs Dassels, (Daselis) kura ģimene 1939. gadā repatriējās uz Vāciju. Taču aptiekāra dēls Edgars, kurš pēc repatriēšanās dzīvoja Bādenē, bet vēlāk pārcēlās uz Bavāriju, savās jaunības dienu atmiņās daudz vietas atvēlējis tieši Dobelei un īpaši – Vecajai aptiekai. Līdz smalkumiem raksturojis aptiekas nama iekārtojumu, dārzu, viesu uzņemšanas tradīcijas. Viņš raksta par laiku, kad aptieku vadījis Valentīns Grenctāls, kas atmiņās tiek dēvēts par onkoli Valentīnu. Nedaudz ielūkosimies šajās atmiņās:
“Šīs īsti kurzemnieciskās mazpilsētiņas vidū uz galvenās ielas atrodas tik pazīstamā vecā aptieka. Tā ir vienkārša, gara celtne ar augstu jumtu, žilbinoši baltu aizskaru rotātu logu rindu. Ieejas durvju priekšā akmens flīzes. Pašas smagās, kokā grieztās durvis ar spožo misiņa kliņķi un vecmodīgo, pavelkamo “nakts zvaniņu” augšā kā stilīga aube rotā pusapaļš lodziņš ar vēdekļveida stikliem.
Ieejas priekšā kāda ļoti veca liepa, mīļi sargājot, pleš savu plašo sazarojušos lapotni pār šo cienījamo māju.
Pārkāpjot slieksni, jūs nonākat pustumšā priekštelpā. Pa labi ir aptieka, stikla durvis ved uz visai omulīgu aptiekāra dzīvokli. Spožā saules gaisma ieplūst caur spoguļtīrajām rūtīm mājīgajās istabās. Omulīgas labsajūtas atmosfēra apņēma ikvienu, kam, tajos vecajos, labajos laikos, bija lemts pavadīt šajā vecajā aptiekā harmonisku dienas nogali. Mazā, vienkārši un atbilstoši iekārtotā priekšistaba ļauj iemest skatu blakus esošajā lielajā ēdamistabā, kura ir pilnīgi aizpildīta ar garo, noapaļoto ēdamgaldu un daudzajiem krēsliem. Uz maltītēm šeit sapulcējās visi mājnieki – namatēvs un namamāte, uz ilgāku laiku atbraukušie ciemiņi, jauniņā saimniecības vadītāja un aptiekas darbinieki. Allaž kupls priecīgu ēdāju pulciņš. Ēsts tika labi un bagātīgi, viss garšoja lieliski. Netika taupīti ne sviets, ne skābs krējums. Virtuve un pagrabs sniedza visu, kas bija novākts skaistajā augļu un dārzeņu dārzā. Mājputni gādāja par to, ko katlā likt. Ik gadus arī trekna cūciņa stallī gādāja par to, lai mazliet izlutinātajai sabiedrībai pie galda, netrūktu desu, speķa un šķiņķu. Vasarās uz vakariņu galda nedrīkstēja trūkt spēcīgās lauku rupjmaizes ar svietu un atspirdzinošās, ar krējumu krietni sajauktās “skābputras”. Lai cik cieši šī telpa arī nesaistījās ar ēšanas baudu, pēc maltītēm tur vairs neuzturējās. Mājīgumu un omulību piedāvāja daudzās pārējās istabas. Mahagoniju mēbeles, stūra dīvāni, ovāli galdiņi un ērti, polsterēti krēsli radīja jaukus stūrīšus lasīšanai, rokdarbiem, vai apcerīgai sarunai divatā krēslas stundai iestājoties. Gluži neparasts bija atzveltnes krēsls ar trīs roku balstiem. Šī ļoti senlaicīgā mēbele bija tik savdabīgi uzbūvēta, ka tajā varēja vienlaicīgi sēdēt trīs personas un vidū uz grozāmajiem roku balstiem, kā mazs galdiņš atradās pulēta, ar inkrustāciju rotāta koka plāksnīte. Šis sēdeklis stāvēja lielās dzīvojamās istabas vidū, vienreizīgi pievilcīgs un no viesiem sevišķi iemīļots. Mūzikas istaba ar lielisko flīģeli harmoniski noslēdza visu istabu rindu un piešķīra dzīvokļa iekārtojumam īpašu toni. Visur acis priecēja krāšņi zaļie augi un ziedošas puķes.
Cauri saulainai stikla verandai, kurā šaurākā lokā mēdza iebaudīt rīta un pēcpusdienas kafiju varēja nokļūt krāšņajā, plašajā dārzā, kurš kā parks noslēdzās ar Filozofu aleju un skatu uz veco Bīlenšteina īsti kurzemniecisko lauku pastorātu. Plašus zālājus pārtrauca koptas puķu dobes un priecēja skatītāju ar raibo krāsu krāšņumu. Mazs zivju dīķis bija romantiski paslēpies vecu koku ēnā un daudzi celiņi starp jāņogu un ērkšķogu krūmiem vilināja uz kārtīgu pastaigu pa brīnumskaisto, lielo dārzu – parku. Kurš bija tas cilvēks, kurš piešķīra vecajai Dobeles aptiekai to omulīgo, labvēlīgo atmosfēru? Kas deva tās dzīvei tās bagāto saturu? Tie biji divi labestīgi, vērtīgi cilvēki, no kuriem izstaroja reti sastopams, izlīdzināts, iekšķīgs miers, priecīgs noskaņojums un klusa sirsnība. Vecais bezbērnu atraitnis Valentīns Grenctāls – aptiekārs un, šīs - nu zudušās paradīzes no sen aizgājušiem laikiem - īpašnieks un viņa brāļa meita Elza, lielās, bagātās mājsaimniecības neierobežotā aprūpētāja.
[Pateicoties] Dobeles aptiekas viesmīlībai, daudzi baltiešu talanti mūzikas un literatūras laukā, sakarā ar sarīkojumiem vācu skolā vai draudzē, uzskatīja apmešanos tajā par gluži saprotamu lietu. Bieži notika dziesmu vakari, baznīcas koncerti un priekšnesumi. Pazīstamā baltiešu rakstniece Mia Munier – Vroblevska lasīja priekšā no saviem darbiem, iemīļotais dziedātājs ar lautu Vulfiuss uzstājās arī Dobelē. Savās turnejās pa Baltiju mūsu mazpilsētiņu neaizmirsa arī ļoti talantīgā un meistarīgā lirisko dzejoļu un klasisko balāžu pasniedzēja Herta Burmeisteres kundze. Viņi visi un vēl dažs labs cits goda viesis tika mīļi uzņemti un labprāt brauca atkal. Tā bija tā pastāvīgā apmešanās vieta Dobelē, kurā ikviens uzreiz labi jutās. Viņu rīcībā bija viss, kas kalpoja garīgai ierosmei – sākot kaut vai ar lielajiem grāmatu skapjiem un brīnišķīgo flīģeli. Ikviens varēja lasīt un muzicēt pēc sirds patikas. “
Tekstā autors plaši gremdējas atmiņās par idillisko Vecās aptiekas sadzīvi, darbiniekiem, dārzu, viesiem utt. Vecā aptieka šajās atmiņās tēlota kā neliela oāze. Savu stāstījumu aptieķnieka dēls noslēdz melanholiski: “Neizdzēšamas pēdas atstāja niknas kara vētras un pasaules notikumu drūmās ēnas smagi satricināja arī šo mazo zemīti – Dievzemīti. Pazemībā un pateicībā par piedzīvotajiem laimīgajiem laikiem, sēras un dziļas sāpes pārdzīvoja arī Vecā aptieka.”
Vecās aptiekas ēka vismaz ārēji aptuveni saglabājusi savu vēsturisko apjomu, pēdējo reizi tā pārbūvēta 1996. gadā, kad pret ielu vērstajā fasādē parādījušās papildus durvis kaut arī vēsturiski šeit bijusi tikai viena ieeja.
Aptieka šajā adresē – Baznīcas 12 – atrodas arī šobrīd, te mūsdienās darbojas Mēness aptieka, kas izvietota vecās aptiekas ēkas galā, divstāvu ēkā. Skatot 19. un 20. gs. mijas Dobeles pastkartes, redzams, ka šis apbūves posms jau sākotnēji bijis vecās aptiekas piebūve, tobrīd gan vienstāva. Dobeles novada muzeja krājumā rodama arī 1960. gadā uzņemta fotogrāfijas kopija (autore Biruta Štrauss), kurā redzams, ka aptiekas gals jau ir divstāvīgs un otrā stāva augstumā lasāms uzraksts “Aptieka”.
Arī trešā gleznā nojaušamā ēka, kurā šobrīd atrodas bērnu preču veikals nebūt ne vienmēr bijusi tāda kā mūsdienās. Vēl 1976. gadā no baznīcas torņa uzņemtajā fotogrāfijā labajā apakšējā stūrī labi aplūkojamas šodien apskatītās celtnes. Fotogrāfijā redzams, ka arī trešā no tām sākotnēji bijusi vienstāvīga. Ēkā, tā pat kā mūsdienās, galvenā bijusi tirdzniecības funkcija - agrāk šeit tirgoti audumi, bijis arī skaistumkopšanas salons. Otro stāvu ēka ieguvusi jau 21. gadsimtā.
Apskatītajā ielas posmā varbūt vairs neskan flīģelis un neaug jāņogu krūmi, taču dzīve šeit kūsā joprojām - jāņogu krūmu vietā top jaunais bērnu laukums, arī aptieka, lai arī cita un nobīdīta uz piebūvi, turpat vien ir, netālu no aptiekas dārza/parka mūsdienās tapusi vēl viena – katoļu baznīca (kā jau Baznīcas ielā pienākas). Dzīvības netrūkst - galu galā, reiz šī dēvēta par Dobeles galveno ielu.
Sagatavoja DNM speciāliste Undīne Krūze
Baznīcas iela 2022. gada martā. U. Krūzes foto.
Fragments no pastkartes, 19. gs. un 20. gs. mija.
Skats uz ēkām Baznīcas ielā 12. 1960. gads. Foto no Dobeles novada muzeja krājuma, autore Biruta Štrauss.
Vecā aptieka P. Stučkas ielā. Foto no Dobeles novada muzeja krājuma.
Šūšanas piederumu veikali. Foto no Dobeles novada muzeja krājuma.
Skats no Baznīcas torņa. 1976. gads. Foto no Dobeles novada muzeja krājuma.
Vecā aptieka 90. gados. Foto no Dobeles novada muzeja krājuma.